Latvijas vācu okupācija (1941—1945)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls
Šis raksts ir par 1941.—1945. gada okupāciju. Par citām jēdziena Latvijas okupācija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Latvijas vācu okupācija ir Padomju Savienības 1940. gadā okupētās Latvijas teritorijas iekarošana un atrašanās nacistiskās Vācijas okupācijas režīmā 2. Pasaules kara laikā no 1941. līdz 1945. gadam. Pēc Latvijas teritorijas militārās okupācijas to iekļāva Ostlandes (Austrumzemes) reihskomisariātā kā atsevišķu Latvijas ģenerālapgabalu (Generalbezirk Lettland) ar vietējo Zemes pašpārvaldi vācu ģenerālkomisāra pakļautībā.

Karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviju, kuru no Vācijas 1941. gadā atdalīja tika neliela Lietuvas teritorijas daļa, Operācija Barbarossa skāra jau tās pirmajās stundās. 22. jūnijā vācu kara aviācija 4.00 no rīta sāka uzlidojumus padomju flotes bāzēm Ventspilī un Liepājā. Tika bombardēti padomju gaisa spēku aerodromi, štābi, karaspēka koncentrācijas vietas. Latvijā iebruka vācu armijas grupējuma „Ziemeļi” daļas ģenerālfeldmaršala Vilhelma fon Lēba vadībā. Galvenie uzbrukuma mērķi bija Liepāja ar tās ostu, galvaspilsēta Rīga, taču stratēģiski svarīgākie bija uzbrukumi Krustpils un Daugavpils virzienā, kam bija jāiznīcina padomju karaspēka aizsardzības līniju veidošanās un pārgrupēšanās gar Daugavu.

Vācu karaspēka pēkšņais uzbrukums pārsteidza padomju spēkus, kas haotiski atkāpās, neizrādot būtisku pretestību. Nozīmīgākās kaujas notika Liepājā, kur jau 23. jūnijā ielenkumā nonāca ģenerāļa Nikolaja Dedajeva komandētās Sarkanās armijas 67. strēlnieku divīzijas apakšvienības un kara flotes daļas. Padomju vēsturē slavētā Liepājas aizstāvēšana no 23.līdz 29. jūnijam realitātē bija ielenktās padomju 67. strēlnieku divīzijas un kara flotes matrožu mēģinājumi izlauzties no vācu 291. kājnieku divīzijas aplenkuma, lai atkāptos austrumu virzienā. 27. jūnijā daļai padomju armijas izdevās izlauzies no aplenkuma. Jaunliepāju vācieši ieņēma 28. jūnijā, un nākošajā dienā pārņēma visu pilsētu.[1]

26. jūnijā tiek ieņemta Daugavpils ar tās svarīgo dzelzceļa mezglu, 27. jūnijā Tukums. Vērmahta 4. tanku grupas 41. motorizētais korpuss izvērsa strauju uzbrukumu Jēkabpils virzienā ar mērķi neļaut Sarkanajai armijai izveidot aizsardzības līniju gar Daugavu. Tā sastāvā esošā 1. tanku divīzija 23. jūnijā ieņēma Krustpili un izveidoja placdarmu Daugavas labajā krastā, bet 6. tanku divīzija 28. jūnijā ieņēma Līvānus. Vērmahta 18. armijas divi korpusi uzbruka ziemeļaustrumu virzienā, 1. armijas korpuss sasniedza Daugavu pie Jaunjelgavas, bet 26. armijas korpuss 29. jūnijā ieņēma Jelgavu un Bausku, no kurienes izvērsa uzbrukumu Rīgai.

Rīga tika aizstāvēta minimāli. 27. jūnijā Latvijas PSR valdība to pamet un evakuējas uz Valku, kuru pamet 4. jūlija naktī, lai pārceltos uz Novgorodu. Padomju varas bēgšana no Rīgas un citām pilsētām iezīmējas ar sarkanā terora pēdējo uzliesmojumu – NKVD cietumos notiek politieslodzīto masu eksekūcijas. Kad vairs nav laika ieslodzīto nošaušanai, kamerās vienkārši tiek iemestas granātas.

27. jūnijā ar Rīgas bombardēšanu sākās kaujas par Rīgu. 29. jūnijā norisinājās kaujas Pārdaugavā un tika bombardēta Vecrīga, 30. jūnijā Vērmahta vienības šķērsoja Daugavu, kara desmitajā dienā (1. jūlijā) vācieši pilnīgi ieņēma Rīgu. 8. jūlijā vācu armija bija okupējusi visu Latvijas teritoriju. Uz PSRS paguva aizbēgt tikai 15 000—21 000 Latvijas iedzīvotāju.

Sacelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ASV laikraksts The New York Times 1941. gada 24. jūnijā publicēja rakstu "Sacelšanās trīs Baltijas valstīs. Lietuva "brīva" – paziņo somi",[2] kura bija teikts, ka no pretpadomju avotiem nāk ziņas par Lietuvā, Latvijā un Igaunijā faktiski notiekošo vai briestošo sacelšanos, kas apdraudēs Krieviju gar tās ziemeļrietumu robežu. Ziņojumu par sacelšanos Lietuvā un aicinājumu uz sacelšanos Latvijā pārraidīja lietuviešu radio un vācu stacija Kēnigsbergā. Kā tiek ziņots, Latvijā ieviests nežēlīgs padomju kara stāvoklis. [..] Pirmos vārdus par sacelšanos pret Krieviju izteica lietuviešu radiostacija Kauņā, kas paziņoja par sacelšanos un pavēstīja, ka "lietuviešu aktīvistu fronte" pavēlēja novākt visus sarkanos karogus un pacelt Lietuvas karogus pie oficiālajām iestādēm. [..] No Stokholmas 23. jūnijā ziņoja, ka trīs nelielajās Baltijas valstīs izplatās sacelšanās pret krievu pārvaldi. Radiopārraidē, iespējams no Kauņas, tika paziņots, ka Lietuva paziņojusi par neatkarību. Labi informēti avoti paziņoja, ka 10:25 no rīta dzirdētajā radiopārraidē Lietuva tika pasludināta par "brīvu un neatkarīgu" valsti. Pasludināšanu pavadīja Lietuvas himnas atskaņošana...".

Savukārt Sarkanās armijas Ziemeļrietumu frontes vadība izdeva rīkojumu nr. 3., kurā bija teikts, ka "Pēdējās dienās spiegi no vietējiem iedzīvotājiem un bandīti vairākos punktos bojā sakaru līnijas un un traucē sabiedrisko kārtību ar mērķi dezorganizēt padomju organizāciju darbu, kā arī terorizēt padomju aktīvistus. Visi šie pārkāpumi [..] varēja notikt vienīgi tādēļ, ka noteikti sabiedrības slāņi iecietīgi izturas pret personām, kas veic šos noziegumus, un nenodod tos varas iestāžu rokās. Pavēlu: visu atbildību par sakaru līniju bojāšanu, kā arī par mazākajiem mēģinājumiem traucēt sabiedrisko kārtību uzlikt vietējiem iedzīvotājiem. [..] Vietējām varas iestādēm noteikt iedzīvotājiem diennakts dežūras visu sakaru līniju apsardzei, uzturot stingru sabiedrisko kārtību un valsts drošību. [..] nesaudzīgi iznīcināt bandītus, kas traucē [..] kārtību. [..] Visas personas, kas pamanītas noteiktās kārtības pārkāpšanā, arestēt un nodot Kara Tribunāla tiesai".[3]

Partizānu kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar kara sākšanos daudzviet izveidojās nelielas bruņotu partizānu grupas. Nav skaidrs, cik daudzas no tām izveidojās jau pirms kara sākuma un vai tām bija kontakti ar Vāciju. Kopš 14. jūnija deportācijām daudzi cilvēki turpināja bēguļot vai slēpās laukos. Lai arī okupējošā padomju vara 1940. gadā bija izdevusi rīkojumu par ieroču konfiskāciju, daudzi bijušie policisti, aizsargi, karavīri, virsnieki un zemnieki mājās slēpa ieročus. Partizānu grupas papildināja dezertieri no strādnieku gvardes, un 24. teritoriālā strēlnieku korpusa, kas bija izveidots pēc Latvijas Bruņoto spēku likvidācijas. 22. jūnijā partizāni mēģina ieņemt Priekules pasta ēku, taču atklātu uzbrukumu vietā biežāk tiek izmantota partizānu kara taktika – veiktas apšaudes no slēpņiem uz bēgošajiem sarkanarmiešiem un padomju darbiniekiem. Oficiāli zināms par 129 partizānu grupām no kurām 83 darbojās Vidzemē, 24 Zemgalē, 22 Kurzemē.[4]

Pašaizsardzības vienības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu militārās komandantūras nepieļāva neatkarīgu militāro vienību pastāvēšanu piefrontes joslā, un jau pirmajās okupācijas dienās pavēlēja partizāniem nodot ieročus. Daļa šo vīriešu pievienojās pašaizsardzības vienībām, kuru uzdevums bija veikt policijas funkcijas un asistēt vācu militārajai pārvaldei. Kopumā šajās vienībās bija 7000 kareivju, kas ap roku nēsāja sarkanbaltsarkanu piedurknes apsēju, un par pašaizsardzības spēku priekšnieku tika iecelts pulkvedis Aleksandrs Plensners. Pašaizsardzības vienību uzdevums bija palīdzēt nodrošināt kārtību, apsargāt infrastruktūras objektus, kā arī atklāt pilsētās un laukos paslēpušos sarkanarmiešus. Pirmajās okupācijas dienās izveidojās ap 700 pašaizsardzības spēku komandantūru. Pašaizsardzības spēkus pēc vācu Drošības dienesta komandiera, brigādenfīrera Valtera Štālekera pavēles tika likvidēti jau 1941. gada augustā, kad Latvijā nostiprinājās vācu okupācijas sistēma un tika samazinātas jebkādas latviešu neatkarības izpausmes. Daļa pašaizsardzības dalībnieku iestājās latviešu palīgpolicijas bataljonos.[5]

Palīgpolicija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas komandanta pulkveža Valtera Ulleršpergera pavēle jau pirmajā okupācijas dienā 1941. gada 1. jūlijā uzdeva „Rīgā noorganizēt palīgpolicijas (Hilfspolizei) dienestu. Palīgpolicijas darba nozīme ir sarkanbaltsarkana lente ap kreiso roku un dienesta apliecība. Par palīgpolicijas priekšnieku iecelts pulkvedis Voldemārs Skaistlauks (1892.—1972.). Naktīs izsludināja komandantstundu. Pulkvežleitnantu Voldemāru Veisu (1897.—1944.) iecēla par kārtības dienesta pagaidu priekšnieku. Šīs kārtības dienesta, jeb t.s. policijas vienības bija paredzēts izmantot militāro objektu apsardzībai, kaujās ar padomju partizāniem. Līdzīga nacionālo partizānu komandēšanas pārņemšana notikusi arī citās Latvijas pilsētās. Pulkvedis A. Plensners 1941. gada 3. jūlijā saņēma kara flotes C grupas pavēlnieka kontradmirāļa Franča Klasena pavēli „pārņemt nacionālo latviešu pašaizsardzības organizāciju vadību”. 1941. gada 2.—3. jūlijā, kad Liepājā ieradās Plensners, nacistiskās okupācijas režīma uzdevumā partizānus pārkārtoja par pašaizsardzību, Latvijas apriņķu priekšgalā noliekot profesionālas militārpersonas. Gan tieši atsaucoties uz vācu pavēlniecību, gan no publicētajiem pirmajiem latviešu pašaizsardzības rīkojumiem redzam, ka pašaizsardzība pildīja vācu armijas pavēlniecības rīkojumus.

Augstākais SS un policijas vadītājs Baltijā SS ģenerālis H. Pricmanis 1941. gada 21. augustā ziņoja Vācijas armiju grupējuma „Ziemeļi” aizmugures karaspēka pavēlniekam ģenerālim J. Brēmeram par palīgpolicijas veidošanu no vietējiem iedzīvotājiem, izpildot 1941. gada 27. jūlija pavēli. Piecās Latvijas pilsētās un apriņķos izveidotas palīgpolicijas vienības 3929 vīru sastāvā. Šī palīgpolicija, kā rakstīts ziņojumā, „līdzdarbojas boļševiku un žīdu tvarstīšanā. [..] Rīgas palīgpolicijas vienības Kārtības policijas vadībā ar labām sekmēm iesaistītas pret boļševikiem un žīdiem. Bez tam tās tika iesaistītas nepaklausīgo latviešu partizānu atbruņošanā dažos, kā arī Baldones mežos 30 km uz dienvidrietumiem no Rīgas. Tāpat palīgpolicija blakus Drošības policijai tika piesaistīta komunistu un politisko noziedznieku nošaušanā.”[6]

Latviešu pašaizsardzības vienības tika likvidētas, izpildot ģenerālmajora Valtera Štālekera (1900—1942) 1941. gada 8. jūlija rīkojumu (ar to pašu rīkojumu aizliedza valkāt Latvijas armijas formastērpu). 1941. gada 24. jūlijā tika izplatīts karalauka komandantūras rīkojums, kas uzdeva pašaizsardzībai un palīgpolicistiem nodot ieročus, „ciktāl pēdējiem ar īpašām apliecībām un zaļām rokas saitēm nav dotas tiesības ieroču turēšanai. Sarkanbaltsarkano rokas saišu nēsāšanu, sākot ar 1941. gada 25. jūliju, aizliegt.”[7]

Interregnum periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā dēvētais bezvaras (interregnum) posms starp Sarkanās armijas atkāpšanos un vācu armijas ienākšanu lielākajā daļā Latvijas nebija ilgāks par dažām stundām pilsētās, vai dienām attālākos laukos. Pirms stabilas vācu civilās okupācijas pārvaldes sistēmas izveidošanas, 1941. gada jūnijā — augustā Latvijā saglabājās militārā pārvalde, kurā vietējo varu kontrolēja militārie komandanti. Jau uzreiz tika ieviesta komandantstunda un uzsākta ebreju reģistrācija. Dokumenti liecina, ka vācu lauka un pilsētu komandantūras stingri kontrolēja situāciju savās teritorijās un nekas nenotika bez viņu atļaujas. Komandanti risināja saimnieciska rakstura jautājumus, iedzīvotāju apgādi, drošību, sūtīja pilnvarotos pārstāvjus uz viņu pakļautībā nodotajiem pagastiem, iecēla pašvaldību amatpersonas, liekot skaidri saprast, ka ir zemes saimnieki un nenotiek Latvijas valsts atjaunošana. Vācu amatpersonas izdeva rīkojumus par ebreju reģistrācijas uzsākšanu.

Represiju sākšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Notika izrēķināšanās ar ļaudīm, kurus turēja aizdomās par padomju okupācijas režīma atbalstīšanu, vai kuri bija sadarbojušies ar to. Jaunākajā zinātniskajā literatūrā minēts,(?) ka „pašattīroties” pašaizsardzībnieki (Selbstschutz) nogalināja vismaz 6000 „aktīvistu”, bijis arī gana daudz personiskās izrēķināšanās un atriebības upuru.[8]

Vācijā nacistu ieviestos drošības arestus (Schutzhaft) bez tiesas lēmuma izmantoja visā Latvijas teritorijā. Aktīvistu aresti, kā liecina laika liecinieki, sākumā parasti notika pēc boļševiku okupācijas laikā cietušo (nacionalizēti īpašumi, atlaisti no darba, izvesto piederīgie u.c.) vai arī tādu, kuri izlikās par cietušajiem, norādījuma. Otrkārt, aktīvistu aresti notika pēc pagasta vai pilsētas „jaunās vadības” sastādītajiem sarakstiem. Treškārt, arestēja pēc pašaizsardzības vadītāju rīkojuma. Ceturtkārt, arestēja cilvēkus, ar kuriem centās nokārtot personiskus pārinodarījumus vai personisku nepatiku. 1941. gada jūlijā V. Štālekera ieceltais Rīgas prefekts Roberts Štiglics ziņoja Latviešu drošības policijas un SD priekšniekam Krauzem tikai jūlija pirmajās deviņās dienās vien Rīgā bija arestētas vai aizturētas 1192 personas. Jānis Limbēns (1919), kurš 1941. gada jūlijā brīvprātīgi iestājās Arāja komandā, liecināja čekai, ka komanda 1941. gada vasarā katru nakti arestējusi 30—40 cilvēku.

Nošaujamos transportēja uz nošaušanas vietu gan ar automašīnām, gan pavēlēja iet kājām. Nereti rokas tika sasietas uz muguras. Parasti vietējie pašaizsardzībnieki aktīvistus uz nošaušanas vietu konvojēja un šāva paši. Šāva pie četrus, sešus metrus platiem grāvjiem, turklāt pašiem aktīvistiem dažkārt bija sev jāizrok kaps. Rokot bedri, zeme meta uz trim pusēm, bet ceturto atstāja brīvu nošaujamo nostādīšanai. Šāds rakums un bedres platums bija paredzēts, lai novērstu iespēju pārlēkt pāri bedrei. Bēgšanas mēģinājumi notikuši, taču parasti tie bijuši nesekmīgi. No sabiedrībā zināmākajiem jāmin arhitektu Kirtu, vēsturnieku Dubkovu un Jāni Aberbergu-Augškalnu, Latvijas vēstures institūta direktoru Jāni Liekni, inženieri Polonski, mūziķi Ardeivu, Latvijas Operas un baleta teātra galveno mākslinieku Jāni Aiženu, skolotāju E. Liekni-Vitenbergu, ārsti Lidiju Kirhenšteinu u.c.

Vācijas armijas komandantūrām oficiāli bija jāstāv nomaļus no šīm akcijām, atstājot tās drošības policijai un pašaizsardzības vienībām. Vācijas armijas militāro komandantūru uzdevums bija „zemes drošība un nomierināšana”, pārbaudot iedzīvotājus un tos nomierinot. Šīm komandantūrām bija atļauts iejaukties civiliedzīvotāju dzīvē, lai Vācijas armijas vienības nodrošinātu un nomierinātu „zemi”.

Latvijas atjaunošanas mēģinājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamajā dienā pēc vācu-padomju kara sākuma, bijušais Latvijas sūtnis Berlīnē Edgars Krieviņš ieradās pie Vernera fon Grundhera (Werner fon Grundherr) un lūdzis viņu no jauna atzīt par Latvijas sūtni, kā arī atdot divas agrākās vēstniecības ēkas, jo Rīgā gaidāma Latvijas valdības izveidošana. Pēc tam kad V. Grundhers norādīja, ka nekas tāds nenotiek un viņš var tikai privāti uzklausīt E. Krieviņu, bijušais Latvijas sūtnis samierinājies ar situāciju un vairs netraucējis Vācijas oficiālos pārstāvjus.[9]

Padomju varas pirmo gadu bija pārdzīvojusi liela daļa Latvijas politiskās un militārās elites, kas vācu iebrukumu uztvēra kā iespēju atjaunot Latvijas valstiskumu. Jau okupācijas pirmajās stundās tie mēģināja nodibināt kontaktus ar armijas komandieriem, lai saņemtu atļauju Latvijas valsts iestāžu darbības atjaunošanai. Uzreiz pēc Rīgas atbrīvošanas no padomju varas, Rīgas Latviešu biedrības namā izveidojas Latviešu organizāciju centrs, kurā darbojas bijušais finanšu ministrs Alfrēds Valdmanis, satiksmes ministrs Bernhards Einbergs, pulkvedis Ernests Kreišmanis, Vilis Olavs un citi. Vācu militārās varas iestādes noraidīja jebkādus šīs organizācijas centienus. 9. jūlijā Rīgas komandants, vērmahta pulkvedis Petersens izdod rīkojumu, kurā norāda: “Pēdējā laikā atsevišķas personas patvaļīgi ieņem dažādus amatus, patvarīgi tiek pat atjaunotas centrālās iestādes, kas pastāvējušas pirms boļševiku laikiem. Tāda rīcība nav pielaižama un ir sodāma.”

Latviešu organizāciju centrs 11. jūlija sapulcē izveidoja delegāciju, kuru bija paredzēts sūtīt uz Berlīni tikties ar Hitleru, lai lūgtu oficiālu Latvijas atjaunošanas atzīšanu. Alfrēdam Valdmanim, Gustavam Celmiņam un Viktoram Deglavam bija jānogādā vēstule ar 13 punktiem, kuros piedāvāja izveidot autoritāru režīmu, kas būtu Vācijas sabiedrotais. Jaunais režīms veidotu savienību ar Lietuvu un Igauniju, atbrīvotu sabiedrību no ebrejiem, krieviem un poļiem, kā arī izveidotu vismaz divas divīzijas, kas iesaistītos karā Vācijas pusē. Vēstule esot izstrādāta bijušā Ministru prezidenta Voldemāra Zamuela vadībā. Šis plāns izgāzās, kad vācu okupācijas iestādes nepieļāva delegācijai atstāt Rīgu.

Jūlija sākumā Rīgā ieradās pulkvedis Aleksandrs Plensners un pulkvežleitnants Viktors Deglavs, kas no padomju okupācijas bija aizbēguši uz Vāciju, kur atjaunojuši Latvju kareivju nacionālās savienības darbību. Papildus palīgspēku vienību organizēšanai, okupācijas pirmajās dienās Plensners avīzēs ievietoja sludinājumus, aicinot visas militārpersonas un aizsargus pieteikties jaunu militāro vienību formēšanai. Viņa un Deglava patiesās pilnvaras un uzdevumi nav skaidri. 18. jūlijā Deglavu atrada nošautu Plensnera kāpņutelpā un oficiālā ceremonijā apglabāja.

25. jūlijā Gustavam Celmiņam bija izdevies sasniegt Berlīni, kur viņš iesniedza priekšlikumu par divu latviešu divīziju izveidošanu.

Jūlija beigās vācu okupācijas varas iestādes skaidri paziņoja, ka Latvijas politiskais statuss tiks izlemts pēc kara beigām.[10] Vācija Latvijas teritoriju turpināja uzskatīt par okupētu padomju apgabalu, nevis par atbrīvotu valsti.

Valdmaņa memorands[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1942. gada 4. novembrī Alfrēds Valdmanis, kurš bija piekritis strādāt Zemes pašpārvaldē, iesniedza memorandu, kurā uzsvēra, ka Latvija uzskatāma par neatkarīgu valsti, tās pievienošana Vācijai nav iespējama, taču tā varētu samierināties ar Vācijas kontrolē esošas valsts statusu un piedalīties karā ar savu armiju. Ostlandes vadība šo memorandu atteicās pieņemt, bet tā saturs kļuva plaši zināms, jo pret Valdmani tika izvērsta kritikas kampaņa, kurā vācieši norādīja, ka Latvijas Republikas pastāvēšana pierādījusi latviešu negatavību valstiskumam, un lielākā cerība varētu būt tikai kultūras autonomija.[11]

Ostlandes izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ostlandes administratīvais dalījums
Latvijas (Lettland) ģenerālapgabals ar vāciskajiem vietvārdiem (1942).

Okupēto austrumu zemju pārvaldei jau 17. jūlijā pēc Hitlera pavēles izveido Alfrēda Rozenberga vadītu Okupēto Austrumu apgabalu reihsministriju (Reichsministerium für die besetzten Ostgebiete), kuras pakļautībā izveido Ostlandes reihskomisariātu ar centru Rīgā, kuru vada Hinrihs Loze. No 25. augusta vērmahta komandieris Ostlandē ir kavalērijas ģenerālleitnants Valters Brēmers. Policiju un SS Ostlandē vadīja ģenerālis Frīdrihs Jekelns, bet Latvijas ģenerālapgabalā SS oberfīrers Valters Šrēders. Vācijas Valsts drošības galvenās pārvaldes operatīvo grupu A (Einsatzgruppe A) vadīja SS brigādenfīrers Valters Štālekers, bet Drošības policiju un SD vadīja SS oberšturmbandfīrers Rūdolfs Lange.[12]

Lai arī oficiāli galvenais atbildīgais par "jaunās kārtības" veidošanu austrumos bija Rozenbergs, šī reihsministra pilnvaras bija visai ierobežotas un arvien tika sašaurinātas. Okupēto Austrumu apgabalu ministrija un tai pakļautās iestādes nedarbojās kā vienots mehānisms vai hierarhiski pakārtota sistēma. Rozenbergam neizdevās panākt, lai visas viņa vadītās struktūras godprātīgi pildītu viņa rīkojumus un neīstenotu autonomu politiku.

Frontei virzoties uz austrumiem, 1941. gada 1. septembrī administratīvā vara visā Latvijas teritorijā tika nodota civilpārvaldes rokās. Par Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisāru kļūst Oto Heinrihs Drekslers. Visa Latvijas ģenerālapgabala teritorija bija sadalīta 19 apriņķos un 516 pagastos, kas tika grupēti lielākos novados:

Autonomijas idejas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mainoties Vācijas sekmēm karā pret PSRS, mainījās arī nacistu ilgtermiņa plāni, attieksme pret latviešiem un visu latvisko. Kara pirmajos mēnešos ātri tika apspiestas jebkādas latviešu nacionālisma izpausmes un runas par Latvijas atjaunošanu. Vācieši izstrādāja ģenerālplānu “Ost”, kas paredzēja 20-30 gadu laikā pēc uzvaras karā kolonizēt un pārvācot Baltijas valstis. 50-70% latviešu tiktu deportēti uz Baltkrieviju un Krieviju, bet atlikušos pārvācotu. Vienlaikus, dažādi Austrumu apgabalu ministrijas pārstāvji izteicās par to, ka pēc kara beigām Baltijā varētu pastāvēt autonomas valstis.[14]

Zemes pašpārvaldes iekšienē pastāvēja cerība, ka Vācija pēc kara varētu Latvijā izveidot pusneatkarīgu valsti pēc Slovākijas parauga. Lai nodrošinātu šādu risinājumu, Valdmanis piedāvāja nodrošināt 100 000 latviešu mobilizāciju vācu karaspēka vajadzībām. Lai arī reihsministrs Rozenbergs atbalstīja autonomijas ideju, pret to stingri iestājās Loze, kas aizstāvēja Ostlandes pārvācošanas ideju. Pēc sakāves Staļingradā, Hitlers un Himlers sāka pozitīvāk attiekties pret nākotnē autonomu Latviju, taču saistīja to ar pilnīgu latviešu lojalitāti karā un piekrišanu mobilizācijai. Jau pēc Latvijas lielākās daļas zaudēšanas, 1944. gada 30. novembrī Rozenbergs piekrita Latvijas Nacionālās komitejas izveidošanai.

1945. gada sākumā šajā jautājumā aktīvi iesaistījās arī SS vadītājs Himlers, kurš Baltijai bija gatavs piedāvāt vāciešu okupētā Bohēmijas un Morāvijas protektorāta modeli. Himlers piekrita tam, ka 1945. gada 20. februārī Potsdamā izveido Latvijas Nacionālo komiteju Rūdolfa Bangerska vadībā, kuru vācieši bija gatavi atzīt par bēgļu organizāciju bez politiskas ietekmes. 1945. gada martā un aprīlī Bangerskis ar LNK vadību atradās Liepājā, kur neveiksmīgi mēģināja panākt kontroli pār civiliestādēm. 1945. gada 3. maijā LNK pieņēma lēmumu likvidēties un 5. maijā Liepājā tika izveidota valdība latviešu leģiona pulkveža Roberta Oša vadībā, bet 8. maijā Kurzemē bija plānota Latvijas neatkarības atjaunošanas pasludināšana. Oša mēģinājumi panākt vienošanos ar karaspēka grupas “Kurland” komandieri Karlu Hilpertu par pretošanās turpināšanu Kurzemē bija neveiksmīgi. Osis bēga uz Vāciju, kur padevās angļiem.[15]

Zemes pašpārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī uz Rīgu, kā Ostlandes galvaspilsētu, pārcēlās vairāki tūkstoši vācu ierēdņu, virsnieku un drošības dienestu darbinieku, okupācijas pārvaldes nodrošināšanai un īstenošanai bija nepieciešama latviešu palīdzība. 1941. gada beigās tika izveidota latviešu zemes pašpārvalde (Landesselbstverwaltung), ģenerāldirekcija, par kuras vadītāju iecēla bijušo Kurzemes divīzijas komandieri ģenerāli Oskaru Dankeru. 1942. gada 7. martā reihsministrs Rozenbergs izdeva direktīvu, kas noteica, ka okupēto zemju pārvalde jāveic vietējās pašpārvaldes iestādēm, kam jādarbojas vāciešu kontrolē. 1942. gada 9. maijā Dankers saņēma apstiprinājumu pašpārvaldes direktoru iecelšanai. Lai arī uz papīra tie bija atbildīgi par gandrīz visu Latvijas saimniecisko un kultūras dzīvi, realitātē viņu pilnvaras bija minimālas, visas darbības bija jāsaskaņo ar dažādām vācu iestādēm, bet drošības un militārajos jautājumos tiem vispār nebija nekādas varas.[16]

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visu vācu okupācijas laika ekonomiku raksturoja okupācijas iestāžu centieni maksimāli izmantot vietējo lauksaimniecību un rūpniecību Vācijas kara ekonomikas vajadzībām. Okupācijas iestāžu politika svārstījās starp brutālu koloniālo izlaupīšanu un ražošanas attīstību frontes vajadzību apmierināšanai. Pirmā padomju okupācijas gada laikā nacionalizēto uzņēmumu, zemju un namu īpašnieki velti iedomājās, ka vācu okupācija nozīmēs tūlītēju īpašumtiesību atjaunošanu. Vācu okupācijas iestādes uzskatīja, ka tās īpašumā ir pārgājis PSRS valsts īpašums, un tām nav nekādu saistību pret to iepriekšējiem īpašniekiem. Pirmajos okupācijas mēnešos no Latvijas uz Vāciju izveda lielus pārtikas krājumus un rūpniecības iekārtas.

1941. gada 13. septembrī tika paziņots, ka spēku zaudē padomju laikā izdarītās agrārreformas pārveidojumi Latvijas laukos, tomēr tie skāra tikai t.s. desmithektārniekus[17], kuru zeme tika atdota atpakaļ bijušajiem saimniekiem, bet paši kļuva par laukstrādniekiem tajās saimniecībās, kurām pievienoja viņu zemes platības. Tiesiska reprivatizācija tika sākta tikai 1942. gada beigās, un tā netika novesta līdz galam. Okupācijas iestāžu vilcināšanās ar reprivatizāciju izraisīja latviešu neapmierinātību.

Kara apstākļos, galvenais zemniecības uzdevums bija maksimāli palielināt ražas apjomus. 1942. gadā cukurbiešu sējumu platības palielinās par 6000 ha, bet linu sējumu par 21 000 ha. Zemniekiem tiek uzliktas arī kokmateriālu sagādes normas. Benzīna un apkopes trūkuma dēļ, gandrīz netika izmantoti traktori, bet lielu daļu zirgu bija rekvizējušas Sarkanā armija un Vērmahts. Palielinoties dažādo mobilizāciju skaitam, aizvien akūtāka kļuva darbaspēka problēma. Skolēni tika sūtīti uz laukiem obligātajos vasaras darbos. 1942. gada 22. septembrī nestrādājošas pilsētnieces vecumā no 17 līdz 45 gadiem tiek nosūtītas uz laukiem ražas novākšanas darbos. 1943. gada 18. maija pavēle visiem latviešu iestāžu darbiniekiem uzliek pienākumu 6 nedēļas nostrādāt laukos. Zemnieka iegūtā raža tika uzskatīta par valsts īpašumu, un bija jāpārdod valstij par ļoti zemām cenām. Pašu patēriņam atļāva paturēt stingri noteiktu produktu daudzumu.[18]

1941. gada 17. novembrī tiek izdots rīkojums, ar kuru atļauj reprivatizēt mazos uzņēmumus, kuros strādājošo skaits nepārsniedza 20. Atjaunojot uzņēmuma darbību, vācieši neatjaunoja uzņēmēju īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu, par kuru bija jāmaksā noma. Gada laikā tika reprivatizēti 153 sīkrūpniecības uzņēmumi un 636 amatniecības uzņēmumi.

1941. gada 16, decembrī atļāva reprivatizēt veikalus un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumus, taču īpašniekiem bija jāsamaksā par tajos esošajām precēm un iekārtām, faktiski tos izpērkot. Līdz 1942. gada beigām šādi tika reprivatizēti 238 uzņēmumi.

Tikai pēc Staļingradas sakāves, 1943. gada 18. februārī Rozenbergs izdeva rīkojumu par privātīpašumu atjaunošanu Ostlandē. Uz vācu okupācijas beigām 1944. gadā reprivatizēti bija 90% ēku, bet tikai 24% zemes īpašumu. Reprivatizēti bija 1306 amatniecības uzņēmumi un 542 veikali.[19]

Citādāku politiku īstenoja pret lielajiem uzņēmumiem, kas jau Ulmaņa diktatūras laikā bija kļuvuši par valsts īpašumu. Pēc reihskomisāra Lozes pavēles, 1941. gada 24. oktobrī izveido Fiduciāro pārvaldi, kas Latvijas uzņēmumus iznomāja Vācijas uzņēmumiem uz laiku ne ilgāku par pieciem gadiem. Tā gumijas fabrika Kvadrāts nonāca Phoenix, kuģu būvētavas Mīlgrāvī un Tosmārē F.Schichau rokās, bet VEF pārņēma AEG, kas tur bija saimniekojis jau cara laikā. 1942. gada 26. janvārī vācu uzņēmējiem atļauj dibināt uzņēmumus pēc Vācijas likumiem.[20]

1942. gadā sākās strādnieku vervēšana un piespiedu nosūtīšanai darbā uz Vāciju. Lai arī noteikto 24 000 strādnieku kvotu neizdevās izpildīt, līdz 1944. gadam uz Vāciju nosūtīja 16 800 strādniekus.[21]

Kultūrpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacistu režīms latviešu kultūru skatīja no savas ideoloģijas viedokļa. Visās jomās un nozarēs tika uzsvērts vācu kultūras pārākums. Tallinā dzimušais un Rīgā skolotais reihsministrs Rozenbergs uzskatīja, ka latviešiem nav savas kultūras, ir tikai citu lielo tautu kultūru atdarinājumi. Latviešu inteliģence tiek uzskatīta par pretvācisku, anglofīlu un nacionālistisku, kuras pārstāvji pēc uzvaras karā būtu jādeportē uz Austrumiem. 1941. gada augustā vācu valoda tiek noteikta par vienīgo oficiālo valsts iestāžu valodu. Pilsētu ielu latviskos nosaukumus nomaina uz nacistu vadoņu un baltvācu varoņu vārdiem. Rīgā Brīvības iela kļūst par Hitlera ielu. Elizabetes iela par Pletenberga, Merķeļa par Bismarka, Aspazijas par fon der Golca, Valdemāra par Gēringa ielu.[22]

Izglītībā tika samazinātas latviešu augstākās izglītības iespējas, taču veicināta tehnisko zinātņu un prasmju apgūšana. Vāciešiem bija nepieciešami strādnieki, nevis inteliģence. Latvijas Universitāte tiek pārsaukta par Rīgas Universitāti. Tiek pārskatīti mācību kursi un samazināts zinātnisko pētījumu skaits.

Tīrīja augstskolu mācībspēkus. Pēc Ernesta Bauzes 1972. gadā pierakstītajām atmiņām, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā sākumā bijuši tikai divi, vēlāk seši komunisti. Kā padomju varai simpatizējoši arestēti Vērdiņš, Jakāns, Alfrēds Kalniņš, Pauls Galenieks, profesors Kārlis Krūmiņš. Arestēja profesoru Paulu Stradiņu, literatūrzinātnieku Rūdolfu Egli, ģenerāli Robertu Dambīti.

Daudzviet pasliktinājās mācību apstākļi, jo skolas pārņēma vācu armija, ierīkojot tajās kazarmas vai lazaretes. 40/41 mācību gadā skolās gāja 238 526 bērni, bet 42/43 mācību gadā 207 744 bērni. Vidusskolas vecuma zēnus aizvien biežāk iesauca dienēt militārajās palīgvienībās.[23]

Cenzūra kontrolēja visu drukāto darbu saturu, teātru un sarīkojumu programmas, koncertus un dziesmu vārdus, laikrakstus, radio lugas un dzejoļus. No vāciešu viedokļa vērtīgākie mākslas priekšmeti tika konfiscēti okupācijas iestāžu vajadzībām, vai aizvesti uz Vāciju.

No bibliotēkām izņēma tūkstošiem marksistu, ebreju, angļu un citu nevēlamo autoru darbus, to vietā pastiprināti tika tulkoti vācu autoru grāmatas. Latviešu rakstnieki un dzejnieki nevarēja aprakstīt okupācijas laikā notiekošo, tāpēc daudzi jaundarbi atgriežas neatkarīgās Latvijas posmā. Līdz ar leģiona izveidošanu, tiek atļauta patriotisku dzejoļu publicēšana. Teātros tiek uzvestas izklaidējošas un romantiskas lugas, kas skatītājiem ļauj aizmirst kara laika problēmas. 1943. gadā Dailes teātrī netiek atļauta Raiņa Uguns un nakts iestudēšana. Liels pieprasījums gan latviešu, gan vācu vidū ir pēc Operas biļetēm, kur vācieši palielina Vāgnera darbu atskaņošanas skaitu.

Par simpātiju izrādīšanu padomju okupācijai, no Mākslas akadēmijas pasniedzēju amatiem atbrīvo Leo Svempu un Ģedertu Eliasu. Tuvojoties sakāvei, no 1943. gada vācu attieksme pret latviešu kultūru un nacionālismu kļūst pielaidīga, jo galvenais mērķis ir nodrošināt latviešu kareivju lojalitāti un cīņassparu. 1943. gadā atjauno Kultūras fonda darbību.

1943. gada novembrī pašpārvaldes ģenerāldirekcijas Kultūras departamentā notika apspriede, kurā latviešu inteliģenci iedalīja trijās grupās. Pirmajai grupai piederēja padomju laika grēkus izpirkušie, kuri varēja turpināt darboties bez ierobežojumiem. Otrās grupas darbinieki varēja darbu turpināt ar pseidonīmu - Eriks Ādamsons, Valdis Grēviņš, Rūta Skujiņa u.c. Trešo grupu veidoja rakstnieki, kuru literārā darbība nebija vēlama - Pēteris Ērmanis, Valts Grēviņš, Ādolfs Talcis, Pāvils Vīlips u.c.

Prese[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau no pirmās okupācijas dienas presi izdot bija iespējams tikai ar vērmahta Propagandas daļas vai kara komandantūras atļauju. Atjaunotā laikraksta Brīvā Zeme pirmā un vienīgā numura parādīšanās Rīgas atbrīvošanas dienā 1941. gada 1. jūlijā liecina, ka propagandas līdzekļi no paša sākuma tika pakļauti vācu kontrolei un nekāda pašdarbība šajā jomā netika pieļauta. Par neformālo vācu okupācijas režīma oficiozu latviešu valodā kļuva Tēvija, kura pirmais numurs iznāca 2. jūlijā (redaktors A. Kroders, kurš bija pazīstams ar savu pretvācisko nostāju Latvijas neatkarības gados, jau 24. jūlijā tika no amata atcelts).

1941. gada otrajā pusē iznāca 43 periodiskie legālie preses izdevumi; kā nozīmīgākie no tiem jāmin Rīgā izdotais centrālais dienas laikraksts "Tēvija" un lielākie Latvijas reģionu izdevumi — Liepājas "Kurzemes Vārds", Jelgavas "Nacionālā Zemgale" un "Zemgale", Valmieras "Tālavietis" un Daugavpils "Daugavas Vēstnesis", kuri, atšķirībā no citiem apjoma un tirāžas ziņā mazākiem provinces laikrakstiem, iznāca sešas reizes nedēļā. Visas avīzes pirms iznākšanas pārbaudīja cenzūra. Mainījās arī simbolu lietojums presē: „brīvo Latviju” nomainīja „atbrīvotā Latvija”, dažādu dzīves sfēru „atjaunošanu” nomainīja „jauncelsme” un „jaunuzbūve”, bet „vecā” jeb „iepriekšējā Latvija” propagandā tika lietota vienīgi kā negatīva kategorija.

1941. gada oktobrī Rīgas radiofonu iekļāva reiha radio struktūrā RRG (Reichs Rundfunk GmbH), izveidojot Ostlandes raidgrupu (Sendergruppe Ostland) un A. Jeksti kā direktora vietas izpildītāju nomainot ar H. Krīgleru (H. Kriegler). Radiofona pārraidītās jaunākās ziņas tika saņemtas no Vācijas Ziņu biroja (Deutsche Nachrichtenbüro), un latviešu redakcija tās tikai pārtulkoja.

Okupācijas represīvais aparāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī: Arāja komanda

SD un Einzacgrupa A[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau no okupācijas pirmajām dienām, cieši aiz armijas vienībām, Latvijā ieradās apmēram 900 vīrus liela Drošības policijas un SD Einzacgrupa A, kuras uzdevums bija nekavējoties uzsākt represijas pret komunistiem un ebrejiem. SD darbojās gandrīz neatkarīgi no pārējās Ostlandes administrācijas. Pirmais SD komandieris Ostlandē bija SS brigādenfīrers un policijas ģenerālmajors Valters Štālekers, kurš vadīja Einzacgrupu A, kā arī komandēja vietējos līdzskrējējus, kas tika apvienoti zonderkomandās. Zināmākās no tām ir Arāja komanda Rīgā, Mārtiņa Vugulāna vienība Jelgavā un Herberta Teidemaņa vienība Valmierā. Štālekers arī pieņem lēmumu par latviešu kārtības palīgpolicijas izveidošanu. 1941. gada novembrī Latvijā ierodas Frīdrihs Jekelns, kurš organizē Rīgas geto sadzīto ebreju likvidēšanas akciju Rumbulā.[24] No 1941. gada 3. decembra SD spēkus Latvijā komandēja Lange, kurš kļuva arī par vienu no Einzacgrupas A komandieriem.

Ierodoties Latvijā, Einzacgrupa A tika sadalīta trīs daļās. Viena daļa devās uz Liepāju, otra uz Rēzekni un Daugavpili, bet lielākā grupa Štālekera vadībā 1. jūlijā ieradās Rīgā, kur SD štābs izvietojās Reimersa ielā 1. Pēc Štālekera rīkojuma Arāja komanda 4. jūlijā nodedzina Rīgas horālo sinagogu, un vēl citas Rīgas sinagogas. Peitavas ielas sinagogu vienīgo nenodedzina, jo tā atrodas Vecrīgas blīvajā apbūvē.[25]

Vācijas Valsts drošības Galvenā pārvalde no 1938. gada līdz 1943. gadam dažādās iekarotajās zemēs bija organizējusi 17 drošības dienesta vietējās pārvaldes. Rīgā pārvalde atradās Reimersa ielā 1 — un to vadīja Rūdolfs Lange (1910—1945). Šīs pārvaldes pakļautībā Rīgā, Valdemāra ielā 19 (Hermann Göring Str. 19), atradās Latviešu drošības palīgpolicija. Tai bija pakļautas četras drošības policijas nodaļas apgabalu komisariātā un to drošības nodaļās Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā un Valmierā. Katrai drošības policijas nodaļai bija apriņķu atbalsta punkti parasti ar četriem, septiņiem darbiniekiem.

Drošības palīgpolicija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu drošības palīgpolicijā un drošības dienestā strādāja aptuveni 400—450 darbinieku. Latviešu drošības palīgpolicija un drošības dienests darbojās piecos galvenajos virzienos: 1) no aresta izvairījušos un uz PSRS aizbēgušo aktīvistu apzināšana un uzskaite; 2) ebreju slēpšanas atklāšana; 3) dezertieru vajāšana ciešā sadarbībā ar Vācijas abvēru; 4) padomju radioraidījumu klausītāju apzināšana; 5) pretvācu noskaņojuma izplatītāju atklāšana.

Latviešu drošības palīgpolicija iekārtoja un apkalpoja t.s. Latviešu kartotēku, kurā bija dati par pretvalstiski noskaņotajiem iedzīvotājiem, to vidū komunisti, komjaunieši, padomju aktīvisti. Latviešu kartotēku vadīja F. P. Rikards, un tā atradās Arāja komandas štābā Valdemāra ielā 19, vēlāk Merķeļa ielā. 1942. gada 1. jūnijā minētā iestāde izdeva tipogrāfiski iespeistu meklējamo personu sarakstu, kura 208 lappusēs iekļauts apmēram 5000 meklējamo personu.

Šucmaņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stihiski radušās pašaizsardzības vienības ātri tiek likvidētas un 1941. gada 20. jūlijā ar Štālekera pavēli izveido brīvprātīgu Kārtības palīgpoliciju. Rīgas palīgpolicijas lielums sākumā bija 1500 vīru. Par palīgpolicijas priekšnieku ieceļ pulkvežleitnantu Voldemāru Veisu, par viņa vietnieku Robertu Osi.

Palīgpolicija okupētajos PSRS apgabalos tiek formāli regulēta ar Himlera 1941. gada 6. novembra rīkojumu. Palīgpolicija tiek pārdēvēta par Kārtības sargu dienestu. Pēc uzdotajiem uzdevumiem to sadala divās grupās – savrupdienesta daļa veic policijas funkcijas, kamēr slēgtā dienesta vienības veic svarīgu objektu apsardzi un cīņu pret partizāniem, gan Latvijā, gan ārpus tās.[26]

Šie palīgpolicisti jeb "sargi" (Schutzmann) dalījās trijās kategorijās. A kategorijas policisti veica policijas funkcijas pilsētās un pagastos. Šai grupai bija formastērps, un par dienestu tā saņēma algu. B kategorijas policisti pildīja sardzes dienestu un piedalījās policijas akcijās. Viņiem nebija formastērpa, un uz kreisās rokas tie valkāja zaļu lenti ar uzrakstu Schutzmann. C kategorija bija t.s. pasīvā rezerve, kuru iesauca īpašos gadījumos.

Ieslodzījuma vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas stacionārie 16 cietumi bija pārpildīti. No 1941. gada 20. augusta Operatīvā komanda 2 Latvijā ierīkoja Aizstājcietumu pārvaldi (Ersatzgefagnisse Verwaltung), kura pārraudzīja trīs lielākās nometnes — Madonā, Sieramuižā un Valmierā un vēl vienpadsmit nometnes „mazāk politiski bīstamajiem” ieslodzītajiem — Bauskā, Vecsaulē, Rīgā, Saldū, Vecmokās, Pastendē, Valmierā, Gulbenē, Nīcgalē un Abrenē.

Bez jau minētajām trīs lielajām un 11 mazajām nometnēm 1941. gada jūlijā—augustā vairākās vietās Latvijā ierīkoja vietējas aresta nometnes — Dundagas pagasta Ģipkā, Dundagas pagasta Mazirbes tautas namā, Tukuma nometni.

Operatīvās grupas „A” štābs un Vācijas Drošības dienesta komandieris Latvijā Rūdolfs Lange 1941. gada 1. decembrī lūdza steidzami iekārtot koncentrācijas nometni, jo tikai Operatīvās komandas 2 teritorijā vien atrodas 3000 ieslodzīto. Jau kopš ienākšanas Latvijā visus politieslodzītos Drošības policija dalījusi trijās grupās — nošaušanai, ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs (cietumos) vai atbrīvošanai. Taču ieslodzīto skaits Operatīvās komandas 2 teritorijā saglabājies tāds pats, kā bijis. Bez tam Rīgā esot 23 000 ebreju. Tāpēc jau 1941. gada 6. novembrī VDGP atļāva ierīkot Latvijā paplašinātu policijas cietumu ar 3800 vietām.

Koncentrācijas nometnes (KZ) Vācijā iedalīja piecās grupās: filtrācijas, darba, darba audzināšanas, apcietinājuma un jaunatnes koncentrācijas nometnes. Kaut arī minētās nometnes Latvijā pēc to darbības veida zināmā mērā bija visai līdzīgas, Drošības policijas 1940. gada rīkojums aizliedza SS koncentrācijas nometnes saukt šajā vārdā. Salaspils koncentrācijas nometnes nosaukums bija „Policijas cietums un darba audzināšanas nometne”. Tikai Mežaparka koncentrācijas nometne (Riga-Kaiserwald) oficiāli tika dēvēta par koncentrācijas nometni. 1941. gada maijā SS valsts vadītājs un policijas priekšnieks Heinrihs Himlers uzdeva organizēt jaunas darba audzināšanas nometnes tuvāk ražotnēm (Latvijā nometnes un to filiāles atradās pie Sauriešu akmeņlauztuvēm, pie Vecsaules kūdras purva, pie Brocēnu cementa fabrikas un citās vietās). Tajās valsts Drošības policija ievietoja drošības dēļ arestētos soda izciešanai, vienlaikus lai 12 stundas dienā līdz 56 dienām strādātu smagākos darbus. Taču karalaikā arī pēc 56 dienām no darba audzināšanas nometnēm vairāk nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm vai nāvessoda izpildīšanai cietumos nekā atbrīvoja. Abu tipu nometnēs izolēja „vācu tautai kaitīgus elementus, ja viņu domāšanas veida izmaiņas izrādās neiespējamas”. Ieslodzīšanas mērķis bija „padarīt ieslodzītos nekaitīgus vai izaudzināt par lietojamiem tautas locekļiem”. Salaspils nometnē šo noteikumu ievēroja, kaut arī tā būtībā bija nacistu organizēto ieslodzījuma vietu sajaukums — darba, tranzīta, internēšanas, geto u.c. Nometnēs ieslodzīto sastāvs bija dažāds, taču visus vienoja viena pazīme — viņi nebija izdarījuši tādu noziegumu, par kuru Drošības policija drīkstētu nošaut. Precīzs politieslodzīto skaits pēc mazāko aizstājējcietumu un nometņu atbrīvošanas nav zināms, taču 1943. gada 15. martā lielākajās piecās šā tipa ieslodzījuma vietās vēl atradās 2996 politieslodzītie.

Okupācijas radītās bruņotās vienības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izgāžoties Vācijas plāniem par ātru uzvaru, vietējo iedzīvotāju izmantošana policijas funkciju veikšanai sāka pāraugt militāro formējumu veidošanā, kas noslēdzās ar latviešu leģiona izveidošanu un piespiedu mobilizāciju. Tā kā vērmahts atteicās savā sastāvā iekļaut nevācu bruņotos formējumus, no Eiropas tautām izveidotos leģionus iekļāva Waffen-SS sastāvā.

Policijas bataljoni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada 4. septembrī sāk veidot brīvprātīgo 1. Atsevišķo Rīgas kārtības dienesta bataljonu, kas oktobra beigās tiek nosūtīts uz Austrumu fronti. Septembra beigās tiek izveidoti vēl divi brīvprātīgo bataljoni, un 1941. gada beigās Rīgā pastāv jau pieci bataljoni. 1943. gadā sešus policijas bataljonus iekļauj Latviešu leģiona sastāvā. Vācu okupācijas laikā no Latvijas iedzīvotājiem izveido 42 latviešu un 7 krievu policijas bataljonus. 1943. tajos dien 9700 policisti, bet 1944. gada jūlijā 14 884 policisti.[27]

Apsīkstot brīvprātīgo skaitam, 1942. gada 11. februārī Jekelns izplata aicinājumu stāties policijas bataljonos. Vīriešu vervēšana kļūst aktīvāka. Izveido Latviešu brīvprātīgo organizācijas galveno komiteju Gustava Celmiņa vadībā. Kampaņas rezultātā līdz jūnijam izdodas izveidot vēl 13 bataljonus. Pēc šīs kampaņas jaunus bataljonus veidoja no šucmaņiem un mobilizētajiem vīriešiem.

1942. gada 11. jūnijā policijas bataljonus pārsauc par Aizsardzības dienesta bataljoniem, bet 1943. gada 24. maijā par Latviešu policijas bataljoniem. Lai arī bataljonus bieži sūtīja uz frontes rajoniem, tie galvenokārt nodarbojās ar kārtības uzturēšanu frontes aizmugurē, cīnījās ar partizāniem, apsargāja geto, tai skaitā Varšavas geto un bieži tiek pieminēti, kā iespējamie līdzvainīgie kara noziegumos.[28]

Leģions[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Latviešu leģions

1943. gada 23. janvārī Hitlers pavēl Himleram izveidot "Latviešu SS brīvprātīgo leģionu". Šī pavēle rekstiski tiek izdota 10. februārī. Jau 24. janvārī Himlers izveido Latviešu leģionu, apvienojot četrus latviešu aizsardzības dienesta bataljonus, kas karo 2. SS brigādes sastāvā. 26. maijā Himlers nosaka, ka visi latviešu bruņotie formējumi ir dēvējami par leģionu, tādējādi policijas bataljoni turpmāk tiek uzskatīti par leģiona daļu.[29]

Citi militārie formējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopumā vācu militārajām vajadzībām Latvijā mobilizēja 110 000 cilvēku. Papildus policijas bataljoniem un 52 000 kareivju Latviešu leģionā, latvieši tika iesaukti uz izmantoti dažādām vācu militārajām vajadzībām.

1943. gada 1. augustā Latvijas-Krievijas robežas apsargājošos 276, 277, 278, 321 policijas bataljonus apvieno Latviešu brīvprātīgo policijas pulkā ar komandieri Robertu Osi. Pēc kaujām Latvijā, 1944. gada oktobrī pulku evakuē uz Vāciju un nodod 15. latviešu divīzijas pakļautībā.

1944. gada vasarā Bangerskis ierosina un Jekelns apstiprina ideju, ka par viegliem pārkāpumiem arestētos vīriešus varētu nosūtīt uz būvbataljoniem. Līdz septembrim izveido septiņus būvbataljonus, ko nosūta uz fronti palīgā sapieru vienībām.

Dienestam Vācijas kara flotē pieteicās 900 latvieši.

1944. gada 26. jūlijā izdeva pavēli par 1927.-28. gados dzimušo zēnu mobilizāciju gaisa spēku izpalīgu dienestā. Mērķis bija mobilizēt 7000 zēnus.

1943. gada septembrī Grobiņas lidlaukā izveido latviešu pilotu skolu. 1944. gada martā izveido 1. Latviešu naktskaujas eskadriļu, kas piedalās kaujās. 1944. gada 22. jūnijā izveido 2. Latviešu naktskaujas eskadriļu ar 18 lidmašīnām. Jūlijā izveido 3. Latviešu naktskaujas eskadriļu ar 8 lidmašīnām. 10. augustā šīs eskadriļas apvieno Luftwaffes leģionā Lettland (Luftwaffen-Legion Lettland) ar komandieri Jāni Ruceli. Oktobrī šo leģionu pārceļ uz Vāciju un tas beidz pastāvēt.[30]

Pretošanās kustība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pretošanās kustību vācu okupācijai var iedalīt divos savstarpēji pretējos virzienos. Viens no tiem vēlējās Latvijas valsts atjaunošanu, iespējams, atkarībā no Vācijas, kamēr otra daļa cerēja uz PSRS uzvaru un padomju varas atjaunošanu. Latvijas neatkarības aizstāvji nesaņēma nekādu palīdzību no rietumiem, kamēr PSRS Latvijā iesūtīja bruņotas partizānu grupas. Viena no aktīvākajām pretestības formām bija dažādu nelegālu laikrakstu, skrejlapu un uzsaukumu izplatīšana, nelegālu domu biedru pulciņu satikšanās, kā arī pasīva pretestības izrādīšana vācu okupantiem.

1941. gada novembrī darbību atjaunoja jau pirmajā padomju okupācijas gadā izveidotā Latviešu nacionālistu savienība Arnolda Čaupalas vadībā. 1942. gada 15. februārī LNS sāk izdot pagrīdes laikrakstu Tautas Balss, kuras redaktors ir Artūrs Kaminskis. Laikraksts tiek izplatīts lielākajās Latvijas pilsētās, uz līdz novembrim, kad vācieši arestē vairāk nekā simts LNS biedrus, iznāk deviņi laikraksta numuri.[31]

1941. gada 18. novembrī parādījās izdevums "Latvija", ko nelegāli drukāja Patriotu organizācija. Izdevumam bija no 1600 līdz 6500 eksemplāru. Patriotu organizācijā apvienojās studenti un inteliģenti, kas cerēja uz rietumu sabiedroto uzvaru karā.[32]

1943. gada 13. augustā četru lielāko pēdējās Saeimas frakciju pārstāvji izveidoja Latvijas Centrālo padomi, kas sevi uzskatīja par leģitīmo tautas interešu pārstāvi. Par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts Konstantīns Čakste. 1944. gada februārī LCP pasludina, ka cīnās pret abām okupācijas varām – vācu un padomju. Aprīlī Čaksti arestēja, bet LCP vēl kādu laiku turpināja pastāvēt trimdā.

Kurelieši[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kureļa grupa

Tā dēvētie kurelieši bija vienīgā latviešu bruņotā vienība, kas izrādīja atklātu nepaklausību un pretestību vācu okupantiem. Brūkot Austrumu frontei, 1944. gada jūlijā vācieši pavēl izveidot Rīgas aizsargu pulku, par kura komandieri iecēla ģenerāli Jāni Kureli, kurš slepeni darbojās Latvijas Centrālajā padomē. LCP, Kurelis un viņa virsnieki cerēja jauno bruņoto vienību veidot par atjaunotās Latvijas armijas kodolu. Vēlme būt neatkarīgiem no vāciešu rīkojumiem neizbēgami noveda pie konflikta un grupas iznīcināšanas 1944. gada novembrī. Kureliešu virsnieku lielākā daļa tika nošauti, bet vairāk nekā 1300 kareivji nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm Vācijā.

Okupācijas režīma upuri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstu krājumā "Komunistiskā terora upuri" tabulā "Iedzīvotāju zaudējumi Otrajā pasaules karā" vācu okupantu nošauto un deportēto civiliedzīvotāju skaits 1941.—1945. gados rēķināts uz apmēram 90 000 cilvēku.[33] Heinrihs Strods tabulā "Latvijas civiliedzīvotāju aptuvenie zaudējumi nacistu okupācijas laikā (1941. gada 23. jūnijs — 1945. gada 9. maijs)" uzrāda, ka vācu okupācijas laikā nogalināja ap 90 000 (4,5%) Latvijas civiliedzīvotāju, bet pavisam kopā tika represēti 123 000 Latvijas iedzīvotāju.[34] Dominējoši lielākais vairākums no nogalinātajiem bija Latvijas ebreji. Šajos zaudējumos netiek ierēķināti bruņotajās vienībās mobilizētie un karā kritušie, kā arī kara pēdējā gadā no Latvijas evakuētie un aizbēgušie iedzīvotāji.

Holokausts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Holokausts Latvijā un Masu slepkavības Rumbulā

Holokausts Latvijā bija daļa no nacistu īstenotās masveidīgās ebreju iznīcināšanas. Tā rezultātā tika nogalināti gandrīz visi Latvijas ebreji.

Vācu okupācijas laikā tika nogalināti vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju, liela daļa jau līdz 1941. gada beigām. Papildus, uz šejieni tika pārvietoti ap 20 000 Vācijas, Austrijas, Lietuvas, Ungārijas ebreji, kas arī tika nogalināti.

Par spīti smagajiem sodiem, kas draudēja par ebreju glābšanu un slēpšanu, vairāki Latvijas iedzīvotāji centās glābt ebrejus. Zināmākais ebreju glābējs Latvijā ir Žanis Lipke.

Politisko neuzticamo vajāšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju varu atbalstījušo Latvijas iedzīvotāju vajāšanā izdalāmi četri posmi: 1) pirmsieslodzīšana cietumos (1941. gada 23. jūnijs — jūlija otrā puse); 2) aktīvistu beztiesas nošaušana (1941. gada 23. jūnijs — septembris); 3) aktīvistu ieslodzīšana cietumos un koncentrācijas nometnēs; 4) aktīvistu norīkošana uz zemnieku saimniecībām par mājlopu dzinējiem, nosūtīšana piespiedu darbos Vācijā vai ieslodzīšana Vācijas koncentrācijas nometnēs.

Līdz ar Vācijas armijas un Einzacgrupas A ienākšanu Latvijā sākās padomju varas aktīvistu vajāšanas. Sākotnēji daudzus neaizbēgušos komunistus un padomju darbiniekus vienkārši nošāva. Nacistu okupācijai pilnīgi pārņemot varu Latvijā, aktīvistu beztiesas nošaušana bez tiesas mazinājās. Pirmajās nedēļās pašaizsardzības vienību dalībnieki arestēja 7144 cilvēkus. Bieži arestēja arī uz PSRS aizbēgušo tuvākos ģimenes locekļus. Pēc Latviešu kartotēkas datiem, līdz 1942. gada decembrim arestēti 7914 boļševiki, bet uzreiz nošauto skaits nav reģistrēts. Ja pieņem, ka katrā pagastā arestēja vidēji 20 aktīvistus, tad Latvijas pagastos kopā varēja arestēt apmēram 10 000 aktīvistu. Ja rēķina, ka pilsētās dzīvoja 35% iedzīvotāju un arestēto aktīvistu blīvums tur bija apmēram tāds pats kā pagastos, tad arestēto aktīvistu skaits Latvijā varēja sasniegt ap 13 000—15 000 cilvēku. SS brigādefīrers un policijas ģenerālmajors V. Štālekers ziņoja, ka 1941. gada 15. augustā Latvijas cietumos atradās aptuveni 7000 cilvēku, 1941. gada novembrī — 9000 politieslodzīto, un vēl pāris tūkstoši varēja būt darba nometnēs un tikpat daudzi lauka darbos pie zemniekiem.

1941. gada 7. decembrī, izpildot Hitlera rīkojumu, ģenerālfeldmaršals Vilhelms Keitels izdeva pavēli, kurā uzdeva aizdomīgos cilvēkus, kuri okupētajos apgabalos varētu organizēt pretošanos Vācijas valstij vai karaspēkam, arestēt un iebiedēšanai nosūtīt uz Vāciju spaidu darbos. 1942. gadā sākās padomju aktīvistu ģimenes locekļu, komjauniešu, pionieru, desmithektārnieku deportēšana uz Vāciju. Izpildot Vācijas ģenerālpilnvarotā darbaspēka izmantošanā Friča Zaukela rīkojumu, 1942. gada pavasarī t.s. jaunsaimnieku akcijas rezultātā uz Vāciju spaidu darbos deportēja 2517 bijušo jauno zemes ieguvēju. Kopā ar Latgales akciju tika aizturētas 10 775 personas. 1943. gada 20. augustā R. Lange parakstīja pavēli par operāciju Latgalē ar kodētu nosaukumu Sommerreise (Vasaras ceļojums). Šajā operācijā pēc Drošības dienesta un pagastu valdes sastādītajiem sarakstiem bija jāarestē un jānosūta darbā uz Vāciju vai koncentrācijas nometnēm apmēram 4000 politiski neuzticamu personu. Operācijā piedalījās 1157 policisti, kuri arestēja un izsūtīja 3304 cilvēkus ar ģimenēm.

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas pretuzbrukums (1944—1945)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karadarbība Latvijas teritorijā atsākās 1944. gada jūlijā un ilga 11 mēnešus līdz Kurzemes cietokšņa kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. Kad 1944. gada 10.-13. jūlijā Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes daļas pārrāva Vērmahta karaspēka grupas "Ziemeļi" aizsardzības līniju gar Veļikajas upi (Panther-Stellung jeb "Austrumu valni"), tās 18. jūlijā šķērsoja Latvijas-PSRS robežu. Jūlijā no Krievijas un Baltkrievijas teritorijas Vērmahta karaspēka grupai uzbruka Sarkanās armijas (SA) 2. Baltijas fronte, no Lietuvas 1. Baltijas fronte, bet septembrī no Igaunijas teritorijas 3. Baltijas fronte. Kopumā uzbrukumā piedalījās vairāk kā 1,35 miljoni padomju karavīru (119 kājnieku un 6 tanku divīzijas, viens mehanizētais korpuss, 11 atsevišķas tanku armijas).

Augusta kaujas Zemgalē un Vidzemē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sevišķi smagas kaujas noritēja 1944. gada jūlija beigās Zemgalē, kur SA 1. Baltijas frontes tanku brigāde negaidīti strauji ieņēma Lielupes kreisā krasta līdzenumu un 31. jūlijā sasniedza Rīgas jūras līča krastu pie Klapkalnciema. Vērmahta 3. tanku armija pretuzbrukumā 16.-20. augustā atguva 30 km platu koridoru gar jūru no Ķemeriem līdz Tukumam. kaujas par Jelgavu ilga no 30. jūlija līdz 10. oktobrim, to laikā senā Kurzemes hercogistes galvaspilsēta tika gandrīz pilnīgi iznīcināta.

1. augustā sākās arī SA 2. Baltijas frontes (kopā ap 390 000 karavīru, no tiem ap 16 000 latviešu strēlnieku korpusa divīzijās[35]) uzbrukums iepriekš sagatavotajai Vērmahta aizsardzības līnijai Lubāna līdzenumā, kas stiepās no Balviem un Gulbenes līdz Līvāniem. Sarkanai armijai 7. augustā izdevās forsēt Aiviekstes upi un 13. augustā pēc trīs dienu kaujām ieņemt Madonu. 14. augustā 2. Baltijas frontes armijām tika pavēlēts sākt jaunu uzbrukumu Rīgas virzienā, taču tas uz mēnesi tika apstādināts Vidzemes augstienē, kur notika kaujas pie Vietalvas (21.-24. augustā) un Ērgļiem. Pēc padomju datiem Madonas uzbrukuma operācijā 1944. gada augustā 14 669 Sarkanās armijas karavīru gāja bojā un 50 737 tika ievainoti, toties Vērmahta zaudējumus lēsa uz 20 000 karavīru.

Septembra kaujas Rīgas pievārtē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaujas ar jaunu sparu atsākās 14. septembrī, kad Sarkanā armija izvērsa strauju uzbrukuma operāciju Vidzemes un Zemgales teritorijā, kas tiek dēvēta par Rīgas operāciju (Рижская операция). Vidzemē uzbruka Baltijas 2. frontes un Baltijas 3. frontes armijas. Vērmahta 18. armijas vienības, tajā skaitā Latviešu leģiona 19. divīzija, atkāpās līdz Siguldas aizsardzības līnijai, kur 25. septembrī Sarkanās armijas uzbrukums tika apstādināts. 27.-29. septembrī notika Mores kaujas starp Siguldu un Nītauri. Zemgalē Sarkanās armijas 1. Baltijas frontes uzbrukums oktobra sākumā tika apstādināts pie Ķekavas un Baldones. Pēc tam, kad Sarkanā armija veica Klaipēdas uzbrukuma operāciju (Мемельская операция) no Šauļiem un 1944. gada 10. oktobrī sasniedza Baltijas jūras krastu pie Palangas, Vērmahts atkāpās no Siguldas līnijas un Sarkanā armija 13.-15. oktobrī ieņēma Rīgu.

Kurzemes lielkaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

15. oktobrī sākās Kurzemes cietokšņa kaujas, kas ilga līdz par Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. Sevišķi smaga bija trešā lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas Kurzemes frontes Saldus, Vaiņodes un Dobeles sektoros. Kaujās starp Dobeli un Džūksti Sarkanās armijas sastāvā piedalījās 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar divām divīzijām, bet Vērmahta sastāvā latviešu 19. ieroču SS grenadieru divīzija. Pēc Vērmahta kapitulācijas Vācijā, arī karaspēka grupas "Kurzeme" vadība parakstīja kapitulācijas aktu Ezerē. Kurzemes lielkaujās tika nogalināti un ievainoti vairāk kā 150 tūkstoši Vērmahta karavīru. Savukārt Sarkanā armija zaudēja 394 tūkstošus nogalināto un ievainoto, tika sašauts 2651 Sarkanās armijas tanks.[36] Apmēram 180 tūkstoši Kurzemē sagūstīto Vērmahta karavīru nokļuva PSRS gūstekņu nometnēs.

Atsauces un paskaidrojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vecvecāku, vecāku un arī mūsu laiks
  2. The New York Times June 24, 1941 - "Three Baltic States in Revolt..." (angliski)
  3. ...Приказываю: Всю ответственность за порчу линии связи, а также за малейшие попытки нарушить общественный порядок и государственную безопасность возложить на местное население… Местным властям установить круглосуточное дежурство жителей для охраны всех линий связи, поддержания твердого общественного порядка и госбезопасности. … беспощадно уничтожать бандитов, нарушающих … порядок. … Всех лиц, замеченных в нарушении установленного порядка, арестовывать и предавать суду Военного Трибунала… no Девять огненных дней Влад Богов, февраль 2008 года (krieviski)
  4. Vecvecāku, vecāku un arī mūsu laiks
  5. Vecvecāku, vecāku un arī mūsu laiks
  6. VFA MA, R-22. f., 271, Zur Erschießungen von Kommunisten und politischen Verbrechern wurde die Schutzmannschaften ebenfalls herangezogen
  7. Ezergailis A. Nazi Soviet Disinformation about the Holocaust in Latvia. — St. Catharina, 2004, 39. lpp.
  8. Sinka J. Latvijas totalitārās pagātnes pārvarēšanas veidi un mērķi // Kara Invalids, 1997, 43. nr., 22. lpp.
  9. Inesis Feldmanis. Nacistu okupācijas politika Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. // LVKR, 16, 95. lpp.
  10. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  11. Kārlis Kangars, Latvijas valststiesiskie, pilsonības un materiālo vērtību jautājumi vācu okupācijas laikā, 143 lpp
  12. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  13. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  14. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  15. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  16. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  17. Padomju īstenotās zemes reformas rezultātā zemi ieguva 51 760 bezzemnieku, bet 23 000 sīkzemnieku saņēma zemes piegriezumus savu saimniecību paplašināšanai.
  18. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  19. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  20. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  21. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  22. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  23. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  24. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  25. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  26. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  27. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  28. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  29. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  30. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  31. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  32. Vācijas okupācijas režīms un tā plāni Latvijā
  33. Komunistiskā terora upuri. — Rīga, 1999., 100. lpp.
  34. Heinrihs Strods. Latvijas pirmās padomju okupācijas aktīvistu vajāšanas (1941. gada 23. jūnijs — 1945. gads). // LVKR, 16, 185. lpp.
  35. ЦАМО, ф. 22-й армии, оп. 10803, д. 259, л. 83. No: Борьба латышского народа в годы Великой Отечественной войны 1941—1945. Рига: Зинатне, 1970. — С. 604.
  36. Latvju enciklopēdija. Stokholma: Trīs zvaigznes, 1950.–1955.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Anatolijs Zunda „Vācu okupācijas varas politika Latvijā: nostādnes vēstures literatūrā” // LVKR, 3, 186.—207. lpp.
  • Anatolijs Zunda „Vācu laiks” Latvijā (1941.—1945.): izvērtējums historiogrāfijā” // LV, 2003, 3. nr., 107.—115. lpp.
  • Anatolijs Zunda „Vācijas okupācijas politika Latvijā (1941—1945): vērtējums historiogrāfijā” // LVKR, 11, 17.—29. lpp.
  • Anatolijs Zunda „Kolaborācija vācu okupētajā Latvijā: nostādnes vēstures literatūrā” // LVKR, 7, 141.—164. lpp.
  • Edvīns Evarts „Nacistu ekonomiskā politika okupētajā Latvijā: historiogrāfisks apskats” // LVKR, 10, 352.—370. lpp.
  • Inesis Feldmanis „Nacistu okupācijas politika Latvijā (1941—1945): pētniecības problēmas, iespējamie risinājumi un varianti”. // Latvijas Vēsture, 2005, 5. nr., 87.—89. lpp.
  • Heinrihs Strods „Latvijas pirmās padomju okupācijas aktīvistu vajāšanas (1941. gada 23. jūnijs — 1945. gads)”. // LVKR, 16, 106.—190. lpp.
  • Heinrihs Strods „Zem melnbrūnā zobena”. Zvaigzne, Rīga 1994. ISBN 5405013196
  • Daina Bleiere „Latvijas vēsture 20. gadsimts”. Jumava, Rīga 2005. ISBN 9984059790

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]