Piltenes apgabals

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Districtus Regii Piltensis
Kreis Pilten
Powiat Piltynski

Piltenes apgabals
E. F. Kerbers Kurzemes bīskapijas ģerbonis 1838.jpg
1585 – 1796 (1818) Flag of Russia.svg
Flag Coat of arms
Polijas-Lietuvas ūnijas karogs Piltenes apgabala ģerbonis 1770
Location of autonoms apgabals
Piltenes apgabals Kurzemes un Zemgales hercogistes kartē (1770).
Pārvaldes centrs Piltene, Aizpute (Piltenes landtāga sanāksmju vieta)
Valoda(s) Vācu, Latīņu, latviešu
Reliģija Luterānisms, katolicisms
Valdība Autonoms apgabals, muižnieku republika, kas tika pārvaldīta atbilstoši 1611. un 1617. gada statūtiem.
Valdnieki Piltenes stārasts, Piltenes landtāgs
Vēsturiskais laikmets Agrīnie Jaunie laiki
 - Kurzemes bīskapija pārdota Dānijai
 - Dibināta 1585
 - Piltenes mantojuma karš (1585)
 - Polijas—Zviedrijas karš (1600—1629)
 - Otrais Ziemeļu karš
 - Lielais Ziemeļu karš
 - Likvidēta 1796 (1818)
 - Nodibināta Kurzemes guberņa
Piltenes apgabala zemes (oranžā) Livonijas konfederācijas robežās
Piltenes apgabals un Cēsu vaivadija (vēlāk Inflantijas vaivadija) Polijas-Lietuvas sastāvā
Kurzemes guberņas karte ar trīsdaļīgo Piltenes apgabalu (zilā krāsā, līdz 1819. gada reformai).

Piltenes apgabals (latīņu: Districtus Regii Piltensis; vācu: Kreis Pilten, poļu: Powiat Piltynski, dāņu: distrikt Pilten) bija autonoms apgabals (savi Piltenes statūti un Piltenes landtāgs) agrākās Kurzemes bīskapijas teritorijā, kas lielā mērā saglabāja savu autonomiju atrodoties Prūsijas hercogistes, Polijas-Lietuvas ūnijas, Kurzemes un Zemgales hercogistes un Krievijas Impērijas pakļautībā.

Izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Kurzemes bīskapija

Piltene bija 1234. gadā dibinātās Kurzemes bīskapijas centrs. 1254. gada Kursas dalīšanas līgums Kurzemes bīskapa varā nodod vairākus savstarpēji nesaistītus zemes gabalus. 1521. gada janvārī, sakarā ar sekulāras Prūsijas hercogistes izveidošanos, Kurzemes bīskapija kļuva neatkarīga no pastāvēt beigušās Vācu ordeņa valsts, un nonāca tiešā Svētās Romas impērijas pakļautībā kā Stift Kurland. 1557. gadā Piltenes pilsēta saņem Rīgas tiesības.[1]

Dānijas Magnusa laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākoties Livonijas karam, bailēs no Krievijas iebrukuma, 1559. gada 26. septembrī bīskaps Johans IV fon Minhauzens par 30 000 dālderiem pārdod Sāmsalas-Vīkas bīskapiju Dānijas karalim Frederikam II, kurš drīz nopērk arī Kurzemes bīskapiju. Frederiks II šīs zemes nodod savam 19 gadus vecajam brālim Holšteinas hercogam Magnusam, apmaiņā iegūstot Holšteinu. No 1561. līdz 1567. gadam Magnuss dzīvoja Piltenē. 1570. gadā viņš atļāva ebrejiem tiesības brīvi ieceļot savos īpašumos, nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, iegūt nekustamo īpašumu, piekopt savas reliģiskās no­dar­bes un tradīcijas. Piltenē izveidojās Latvijas teritorijā pirmā ebreju kopiena.[2]

No 1570. līdz 1578. gadam ar Krievijas cara Ivana IV atbalstu Magnuss ir pasludināts par Livonijas karalistes valdnieku. Livonijas vietvaldis Jans Hodkevičs vēlējās iekarot Magnusa zemes Kurzemē, bet tam pretojās hercogs Gothards Ketlers, kurš vēlējās šīs zemes pievienot savai jaunajai hercogistei. Reģentu padome, kuru Magnuss bija atstājis Piltenē, paziņoja, ka pakļausies tikai hercogam Gothardam, un šo lēmumu atbalstīja arī vietējā bruņniecība. Pēc konflikta ar Ivanu IV, Magnuss pārbēga pie poļiem, un atgriezās Piltenē ar sievu un meitu. Daļu savu zemju viņš ieķīlāja, lai iegūtu naudu. Tā kā Magnusam nebija dēla, 1579. gadā par savu mantinieku viņš iecēla hercoga Gotharda dēlu Frīdrihu Ketleru.[3]

Prūsijas ķīla[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1583. gadā Magnuss mira, par savu oficiālo mantinieku atstājot Frīdrihu Ketleru. Piltenes muižniecība centās novilcināt ziņas par Magnusa nāvi, lai rastu iespēju nonākt Dānijas karaļa pakļautībā, izvairoties no Kurzemes hercoga Gotharda vai katoliskās Polijas varas. Piltenes protestanti uzskatīja, ka protestantu Dānija viņus labāk aizsargās no kontrreformācijas briesmām. Dānija uz Kurzemi nosūta kareivjus un lielgabalus, sākās Piltenes mantojuma karš. Dāņu atbalsta iedrošināta, Piltene noraidīja Livonijas vietvalža Georga Radvila rīkojumu atzīt Polijas-Lietuvas varu. Arī Kurzemes un Zemgales hercogam neizdevās pakļaut Piltenes zemes. Radvils pavēlēja sākt militāru kampaņu pret Pilteni, kurā hercogs Gothards izvairījās iesaistīties. 1583. gada 29. jūlijā piltenieši un dāņi zaudēja Embūtes kaujā, kurā 60 kavalēristi un 80 kājnieki ar trim lielgabaliem cīnījās ar Pankoslavska komandētu poļu vienību.[4]

Konflikts beidzās ar 1585. gada 10. aprīļa Kronborgas miera līgumu. Piltenes apgabalu iekarojusī Polijas-Lietuvas ūnija apņēmās samaksāt Dānijai 30 000 dālderu kompensāciju par zaudētajām zemēm. Tā kā Polijai-Lietuvai šīs naudas nebija, Piltenes apgabalu ieķīlāja hercoga Gotharda Ketlera svainim Brandenburgas markgrāfam un Prūsijas hercogistes reģentam Georgam Frīdriham fon Hohencollernam-Ansbaham, kas aizdeva trūkstošos līdzekļus.[1]

Markgrāfs Georgs Frīdrihs bija ieinteresēts palielināt Hohencollernu valdījumus Kurzemē. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs un pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers jau 1560. gada 6. aprīlī pret 50 000 guldeņu bija ieķīlājis Grobiņas draudzes novadu Prūsijas hercogam.[5]

Pēc Piltenes mantojuma kara apgabala politiskais centrs pārcēlās uz Aizputi, kamēr Piltenē palika bīskapa sēdeklis. Piltenes apgabals tādējādi bija sadalīts trīs daļās:

  1. Piltene, ieķīlāta Polijas-Lietuvas vasalim Prūsijas hercogam (īpašumtiesības vēlāk mainījās),
  2. Dundaga, Polijas kroņa zemju lēnis līdz 1795. gadam,
  3. Embūte-Aizpute, Polijas kroņa zemju lēnis, ieķīlāts Kurzemes hercogam Vilhelmam Ketleram.[nepieciešama atsauce]

Kurzemes hercogi par Piltenes zaudēšanu sūdzējās Polijas-Lietuvas karalim, uzstājot uz savām mantojuma tiesībām. 1598. gadā karalis Sigismunds III izlēma, ka Kurzemes hercogs drīkstēs izpirkt apgabalu pēc Georga Frīdriha un viņa sievas Sofijas nāves. Georgs Frīdrihs mira 1603. gadā un markgrāfiene Sofija 1604. gadā Piltenes apgabalu uz 12 gadiem iznomāja Prūsijas kancleram Kristofam fon Rapem, kurš apņēmās viņai maksāt 1000 guldeņu gadā. Fon Rape, kurš mirušajam markgrāfam bija aizdevis naudu, 1605. gadā uz 7 gadiem iznomāja arī Grobiņas novadu. Taču jau 1609. gadā Grobiņas novadu kā Prūsijas Sofijas kāzu pūru pievienoja Kurzemes hercogistei. 1611. gadā Kurzemes hercogs Vilhelms no fon Rapes izpirka arī Piltenes apgabalu par 25 000 guldeņu. Hercogs arī apņēmās veikt maksājumus atraitnēs palikušajai markgrāfienei Sofijai.[6]

Pašpārvalde un Maidelu dzimta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maidelu ģerbonis

1611. gada 28. oktobrī stājas spēkā "Piltenes apgabala likumi un statūti" (Gesetze und Statute des Piltenischen Kreises). Piltenes statūti veidoti, ņemot vērā vācu likumdošanas tradīcijas. Polijas-Zviedrijas kara (1600-1629) laikā Polijas—Lietuvas Seims izlēma pilnībā pārņemt Piltenes apgabalu, kā vienu no Polijas kroņa zemju apgabaliem, apvienojot to ar Pārdaugavas Livonijas hercogisti, kas atradās personālūnijā ar karali Sigismundu III.

Hercoga un muižnieku asā konflikta dēļ karalis uz Kurzemi nosūtīja komisiju, kas 1617. gadā izdeva jaunus pārvaldes sistēmas noteikumus (mūsdienu izpratnē, konstitūcijas). Piltenes apgabalam piešķīra Ordinatio Regiminis et Judiciorum in Districtu Piltensi, bet hercogistei Formula Regiminis. Kurzemes un Zemgales hercogistē hercogi turpmāk bija atkarīgi no Kurzemes landtāgiem. Izņemot nepieciešamību saņemt karaļa apstiprinājumus, visa vara Piltenes apgabalā turpmāk atradās vietējās muižniecības rokās.[7] 1617. gada noteikumi izveido Piltenes Landrātu kolēģiju, kas sastāvēja no sešiem locekļiem, no kuriem vecākais parasti bija priekšsēdētājs. Kā septītais bija zemes notārs. Kolēģijas locekļus ievēlēja uz mūžu no Piltenes muižnieku vidus un viņus amatā apstiprināja karalis.

1617. gadā Brandenburgas markgrāfienes Sofijas sekretārs Jākobs Godemans (Jakob Godemann) ieradās pie karaļa atsūtītās komisijas un iesniedza sūdzību pret hercogu Vilhelmu par solīto maksājumu neveikšanu. Tika nolemts, ka Piltenes ķīla paliek markgrāfienes Sofijas īpašumā līdz viņas nāvei, bet apgabalā viņu pārstāvēs stārasts, kuru pēc zvēresta nodošanas amatā apstiprinās Polijas-Lietuvas karalis.

Tā kā Piltenes muižnieki nepieņēma Sofijas piedāvāto stārasta kandidātu Jākobu Godemanu, Cīravas muižas īpašnieks Hermanis fon Maidels (Hermann von Maydell) izpirka Piltenes ķīlu no Sofijas, un tika iecelts par Piltenes stārastu uz mūžu.[8] 1633.(1639?) gadā viņš stārasta amatu nodeva savam dēlam Otto. Maidelu ģimenes pārstāvji stārasta amatu ieņēma līdz 1711. gadam. Stārasts parasti bija arī Landrātu kolēģijas priekšsēdētājs, taču šajos gandrīz simts gados īsti nevar runāt par īpašu Maidelu dinastijas varu Piltenē.[7]

Ūnija ar Kurzemi-Zemgali[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedru-poļu kara laikā, no 1655.-1660. gadam Pilteni okupē zviedri. To izmanto hercogs Jēkabs Ketlers, 1656. gadā izpērkot Piltenes nomas tiesības no Maideliem, ko 1660. gadā apstiprināja Polijas—Lietuvas Sejms. Hercogs arī izmaksā 50 000 dālderu kompensāciju zviedriem.[8] 1661. gada 25. februārī tiek apstiprināta Piltenes personālūnija ar Kurzemes un Zemgales hercogu. Piltenes apgabals saglabā savu autonomiju, statūtus, landtāgu un tiesu. Pēc Jēkaba nāves atsākās konflikti par teritorijas autonomiju. Ņemot vērā katoļu kontrreformācijas draudus, Piltenes bruņniecība 1685. gada 22. septembrī noslēdz jauu personālūniju ar Kurzemes un Zemgales hercogisti, saglabājot savu pašpārvaldes autonomiju. Apgabala galvaspilsēta atrodas Aizputē un tas dalījās septiņos draudzes novados: Aizputes, Valtaiķu, Sakas, Embūtes, Piltenes, Dundagas, Ārlavas.[8]

Katoļu varas draudi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1617. gada 9. maijā Piltenes apgabala teritorijā izveido katoļu Piltenes bīskapiju. Lai arī Piltenes apgabala protestantiem bija dotas ticības brīvības garantijas, 17.gs. vidū katoļu garīdzniecība, galvenokārt Žemaitijas bīskapi, sāka apsvērt ideju par katoļu Kurzemes bīskapijas atjaunošanu.

Pēc miera atjaunošanas Livonijā, Polija-Lietuva pārpalikušajā Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļā 1677. gadā izveidoja Inflantijas vaivadiju. 1683. gada jūlijā karalis Jans III Sobeskis lūdz Romas pāvestu atjaunot kara laikā panīkušo Cēsu bīskapiju un apvienot to ar bijušo Kurzemes bīskapiju. 1685. gada 15. janvārī pāvests Inocents XI pasludina apvienotās “Livonijas vai Cēsu un Piltenes vai Kurzemes” bīskapijas izveidošanu (Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae). Piltenes muižniecība to uztvēra kā nopietnu draudu, un tas bija viens no iemesliem ātrai personālūnija noslēgšanai ar Kurzemes un Zemgales hercogisti. Izplatījās baumas, ka katoļu bīskaps Nikolajs Poplavskis vēlas atjaunot ne tikai garīgo, bet arī politisko varu Kurzemē, kas nozīmētu muižniecības varas zaudēšanu. 1685. gada 22. septembrī noslēgto personālūniju Piltenes muižniecība uzskatīja par aizsardzību no katoļu kontrreformācijas draudiem.[9]

Pastāvēšanas pēdējais gadsimts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1701.—1709. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā Piltenes apgabals atkal atradās Zviedrijas okupācijā. Apgabals smagi cieta 1710.—1711. gada Lielajā mēra epidēmijā. 1713. gadā, Lielā Ziemeļu kara laikā Inflantijas bīskaps Šembeks izvirza prasības pēc kontroles pār Piltenes apgabalu. Muižnieki meklē aizsardzību pie hercoga, bet pēc tam, pie Polijas-Lietuvas karaļa. Protestantiskā Anglija, Dānija, Prūsija un Nīderlande protestēja pret Šembeka ambīcijām, un viņam nācās atkāpties, saņemot par to materiālu kompensāciju.[10] Pēc tam, kad beidz pastāvēt Ketleru dinastija, beidzas apgabala personālūnija ar hercogisti. Piltenes apgabalu 1717. gadā pakļauj tiešai Polijas-Lietuvas karaļa pārvaldei. Augstākā vara atrodas 7 Polijas-Lietuvas senatoru rokās, kas tieši atbildīgi karalim. Piltenes bīskapiju pievieno Inflantijas bīskapijai.

1745. gadā jaunas prasības pēc Piltenes izteica bīskaps Puzina, taču šoreiz Piltenes aizstāvībā nostājās Krievijas Impērija, kas bija dziļi iesaistīta Kurzemes un Zemgales politikā kopš imperatores Annas I varas laikiem. Septiņgadu kara laikā Piltenes apgabalā atrodas Krievijas karaspēks. 1784. gadā Piltenes apgabals pievienojas Kurzemes un Zemgales hercogistes tirdzniecības līgumam ar Krievijas Impēriju, kas abām pusēm sniedz dažādas priekšrocības.

1795. gada 28. martā Piltenes landtāgs nolēma lauzt personālūniju ar Poliju—Lietuvu, bet 26. aprīlī Krievijas Impērija to pakļāva savai varai ar autonomas teritorijas tiesībām. 1796. gada 28. janvārī autonomija atcēla un apgabalu iekļāva Kurzemes guberņas sastāvā. Pēc muižnieku protestiem 1797. gada 1. februārī Piltenes apgabalam atjaunoja autonomas pašpārvaldes tiesības Kurzemes guberņas sastāvā.

1812. gadā apgabals īslaicīgi atrodas Francijas Pirmās impērijas pārvaldē kā Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes daļa. 1818. gada 12. martā pilnīgi iekļauta Krievijas Impērijas Kurzemes guberņā.

Zināmie Piltenes fogti un stārasti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls
  • 1585—1603: Johans fon Bērs (1543—1613), bīskapa Magnusa padomnieks, pēc viņa nāves Piltenes fogts
  • 1603—1611: Kristofs fon Rape (Christoph von Rappe, 1566—1619), Prūsijas kanclers
  • 1611—1616: Kurzemes hercoga Vilhelma valdījumā
  • 1621—1639: Hermanis fon Maidels (Hermann von Maydell, miris ap 1639. gadu)
  • 1639—1670: Oto Ernests fon Maidels (Otto Ernst von Maydell, 1608—1670), no 1656. gada pakļauts hercogam Jēkabam
  • 1670—1687: Anna Sibilla fon Maidela (Anna Sibylla von Maydell, ap 1620—1687), pakļauta hercogam Jēkabam, no 1682. gada hercogam Frīdriham Kazimiram
  • 1687—1697: Frīdrihs Johans fon Maidels (Friedrich Johann von Maydell, †1697), pakļauts hercogam Frīdriham Kazimiram
  • 1697—1698: Dītrihs fon Maidels (Dietrich von Maydell, miris 1711), pakļauts hercogam
  • 1698—1705: Georgs Johans fon Keizerlings (Georg Johann von Keyserlingk, 1629-1705), pakļauts hercogam
  • 1705—1715: Ulrihs fon Bērs (Ulrich von Behr, 1667—1722), pakļauts hercogam
  • 1715—1717: Ernests Ēvalds fon Heikings (Ernst Ewald von Heyking, 1677—1724), pakļauts hercogam
  • 1746—1794: Kārlis fon der Ostenzakens (1726—1794)

Kurzemes guberņas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1818. gada administratīvas reformas Piltenes apgabalu sadalīja un:

  1. Piltenes un Dundagas draudzes novadus iekļāva Ventspils pilskunga tiesā;
  2. Ārlavas draudzes novadu iekļāva Talsu pilskunga tiesā;
  3. Aizputes, Sakas, Embūtes un Valtaiķu draudzes novadus iekļāva jaunizveidotajā Aizputes pilskunga tiesā.[11]

Piltenes apgabala pilis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas PSR mazā enciklopēdija. 3.sējums, 29.lpp.
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā Latvijas Republikas mazais ģerbonis.svg
Pirms:
Kurzemes bīskapija
(daļa no Livonijas konfederācijas)
Piltenes apgabals
15851796
Pēc:
Kurzemes guberņas autonoma daļa (1796-1818)
Pirms:
Livonijas ordenis
(daļa no Livonijas konfederācijas)
Kurzemes un Zemgales hercogiste
15611795
Pēc:
Kurzemes guberņa (1795-1918)
Pirms:
Rīgas arhibīskapija
Livonijas ordenis
(daļa no Livonijas konfederācijas)
Pārdaugavas hercogiste
15611629
Pēc:
Zviedru Vidzeme (1629—1721)
Inflantijas vaivadija (1629—1772)