Bermontiāde

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bermontiāde
Daļa no Latvijas brīvības cīņām un Krievijas pilsoņu kara (Latvijas Bruņoto spēku karadarbība pret Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju)
Brīvības piemineklis-Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta.png
Cīņa pret bermontiešiem uz Dzelzs tilta — cilnis Brīvības piemineklī
Datums1919. gada 8. oktobris3. decembris
VietaLatvija un Lietuva
IznākumsRietumkrievijas Brīvprātīgo armijas sakāve un izformēšana
IeganstsLēmums nodibināt Krievijas Baltijas provinču valdību Rīgā
Karotāji
Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Lietuva Lietuva
Karogs: Igaunija Igaunija (bruņuvilcieni)
Karogs: Apvienotā Karaliste Apvienotā Karaliste (karakuģi)
Karogs: Francija Francija (karakuģi)
Karogs: Krievija Krievija (Rietumkrievijas militāri politiskā padome)
Karogs: Vācija Vācija
(no 25. novembra)
Komandieri
Valsts karogs: Latvija Dāvids Sīmansons (līdz 16. oktobrim)
Valsts karogs: Latvija Jānis Balodis
Valsts karogs: Lietuva Prans Ļatuks
Valsts karogs: Krievijas Impērija Pāvels Bermonts-Avalovs
Valsts karogs: Vācija Valters fon Eberharts

Bermontiāde jeb Bermonta afēra (vācu: Bermondt-Affäre) bija daļa no Latvijas brīvības cīņām un Krievijas pilsoņu kara, kurā Latvijas Bruņotie spēki ar Antantes sabiedroto atbalstu no 1919. gada 8. oktobra līdz 1919. gada 3. decembrim atsita Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukumu un pilnībā sakāva savu pretinieku. Savukārt Lietuvas armija līdz 15. decembrim sakāva tās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas daļas, kas bēgot no sakāves bija atkāpušās uz Lietuvu. Latvijai šī uzvara nozīmēja galīgu atbrīvošanos no Vācijas bruņotajām vienībām, kā arī iespēju pievērsties Latgales atbrīvošanai no Padomju Latvijas varas.

1919. gada oktobrī—decembrī Krievijas pilsoņu karā cieta arī citas Baltās kustības armijas — Nikolaja Judeņiča Ziemeļrietumu armija pie Petrogradas un Antona Deņikina Dienvidkrievijas armija Orlas—Kromu operācijā pret Sarkano armiju, kuras trieciengrupās bija Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas pulki. Krievu vēsturnieks Cvetkovs uzskata Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas neveiksmīgo uzbrukumu "latviešu separātistiem" pie Rīgas kā vienu no galvenajiem cēloņiem Baltās kustības sakāvei cīņā par Petrogradu 1919. gada rudenī.[1]

Pirms karadarbības sākuma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bermonta afēra ir dažādu valstu un politisko kustību darbību rezultāts, kas beidzās ar Bermonta armijas pilnīgu sagrāvi un Vācijas militārās klātbūtnes beigām Latvijā.

Vāciešu nevēlēšanās pamest Baltiju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas spēku frontes līnija 1919. gada aprīlī.

1919. gada 28. jūnijā parakstītā Versaļas miera līguma 433. pants paredzēja Vācijas karaspēka palikšanu Baltijā, lai karotu pret boļševikiem līdz brīdim, kad šeit nostabilizēsies situācija. Lai arī vācu mēģinājums Cēsu kaujās padzīt igauņu armiju no Vidzemes demonstrēja, ka Vācija pilnībā nepakļaujas Antantes pavēlēm, lai nodrošinātu Latviju pret boļševikiem, vācu karaspēkam atļāva palikt Kurzemē. Jau 14. jūlijā Francijas maršals Ferdinands Fošs pirmo reizi pieprasīja Vācijas karaspēka izvešanu no Baltijas, uz ko 24. jūlijā saņēma atbildi, ka tas tiks izdarīts iespējami drīz. Vācijas 6. rezerves korpusa komandieris Kurzemē un Lietuvas ziemeļos ģenerālis Rīdigers fon der Golcs paziņoja Antantes misijas vadītājam Hubertam Gofam, ka evakuācijai no Latvijas vajadzēs 74 dienas. Evakuācijas sākumu viņš nevar noteikt, jo nav zināms, kad no Vācijas pienāks nepieciešamie vilcieni 50-60 000 kareivju izvešanai no Baltijas. 2. un 24. augustā Antante atkārtoja prasību par karaspēka izvešanu.[2] Iespējams, šīs prasības bija vairāk domātas poļu, lietuviešu un latviešu politiķu nomierināšanai, jo Antante neveica nekādas konkrētas darbības, lai piespiestu Vāciju izvest karaspēku. Vācijas ārlietu ministrs Millers 1919. gada 9. oktobrī Vācijas Satversmes sapulcē paziņoja, ka neoficiāli Antante ir atļāvusi karaspēkam palikt Baltijā. To savos memuāros atzina arī fon der Golcs.[3]

Ar 3. jūlija Strazdumuižas pamiera nosacījumiem vācu karaspēkam bija jāpamet Rīga un visdrīzākajā laikā jāatstāj Latvijas teritorija. Fon der Golcs pēc bijušās 8. armijas komandiera ģenerāļa Oto fon Belova pavēles lika pārtraukt evakuāciju. Baltijā esošais Vācijas karaspēks, kā karadarbībā pret boļševikiem iesaistīts, nebija pakļauts Antantes noteiktajiem atbruņošanās noteikumiem, tādēļ jaunveidotajai Veimāras republikai naidīgie monarhisti to plānoja iesaistīt vēlākajās pilsoņu kara cīņās Vācijas teritorijā vai arī dibināt neatkarīgu Austrumvalsti (Oststaat) bijušajās Vācu ordeņa zemēs no Daugavas līdz Vislai.[nepieciešama atsauce]

9. jūlijā fon der Golcs paziņoja, ka neatzīs Ulmaņa Pagaidu valdību tik ilgi, līdz tā pierādīs, ka spēj valdīt un nodrošināt vācbaltiešu tiesības. Pēc vācu spēku atvilkšanas no Rīgas, 19. jūlijā ģenerālis Gofs Olaines tuvumā tikās ar fon der Golcu un pieprasīja visu Vācijai pakļauto bruņoto spēku izvešanu no Baltijas līdz 20. augustam. Fon der Golcs atteicās pildīt šo prasību, kā formālo ieganstu minot prasību vispirms izpildīt 1918. gada 29. decembra Pagaidu valdības un Vācijas līgumu par pilsonības piešķiršanu pret lieliniekiem karojošajiem brīvprātīgajiem.

Jūlija sākumā Kurzemē atgriezās apmēram trešdaļa 1. gvardes rezerves divīzijas, kuras lielākā daļa maija beigās bija izvesta uz Vāciju. Jūlija beigās Kurzemē ieradās jaunas vienības, 2. gvardes rezerves pulks, Jēnas nodaļa un Bādenes triecienbataljons. Kopā tas veidoja ap 20 000 jaunus kareivjus papildus jau esošajām vienībām. Vācijā turpinājās jaunu brīvprātīgo vervēšana.

23. jūlijā Vācijas ārlietu ministrs Hermanis Millers paziņoja, ka Vācijas valdība neiejauksies bijušās Krievijas impērijas problēmās un vēlas izvest karaspēku no Latvijas cik ātri vien iespējams. 25. jūlijā vācu virspavēlniecība likvidēja 6. rezerves korpusu. 27. jūlijā ap 10 000 vācu karavīru Jelgavā manifestēja pret šo lēmumu un publiski zvērēja neatstāt Kurzemi, līdz nedabūs solīto zemi Latvijā. Tika uzsākta jaunu brīvprātīgo korpusu (Freikorps) veidošana.

1. augustā Antantes bruņoto spēku virspavēlnieks maršals Fošs pavēlēja vācu karaspēku atvilkt no Baltijas līdz 30. augustam, bet fon der Golcs prasīja savai vadībai aizkavēt izvešanu to līdz oktobrim. 12. augustā uz Vāciju aizbrauca daļa no 6. rezerves korpusa 2. brigādes daļām, bet atlikušās apvienojās karaspēka grupā Baltenlande ("Baltiešu zeme"). Šauļu brigādes vietā izveidoja Dībiča brīvkorpusu, bet Liepājas garnizona vietā radās Plēves grupa. Dzelzsdivīzijas komandieris majors Jozefs Bišofs atteicās evakuēt savu vienību uz Austrumprūsijas teritoriju, ja nesaņems garantijas savu karavīru nodrošinājumam.

Vācu kontrolētajā Kurzemē atbruņoja Latvijas armijas komandantūras un nošāva tās atbalstītājus, piemēram, 11. augustā Talsu pilsētas galvu Kundziņu. Naktī uz 25. augustu vācu karavīri ar Vācijas impērijas melnbaltsarkanajiem karogiem uzbruka Latvijas Pagaidu valdības karaspēka Jelgavas komandantūrai un norāva Latvijas karogu. Zemgalē esošās dumpīgā karaspēka daļas apvienojās Vācu leģionā, kurā bija ap 14 000 karavīru ar 56 lielgabaliem, 156 automātiskajiem ieročiem, 64 lidmašīnām un bruņotajiem automobiļiem.

Lai samazinātu vāciešu ietekmi Bermonta armijā, 15., 18. un 25. septembrī Antantes augstākā padome atkal aicināja fon der Golcu ar štāba virsniekiem atsaukt uz Vāciju, attiecīgo notu iesniedzot 27. septembrī. 3. oktobrī Vācija atbildēja, ka fon der Golcs ir atsaukts, un galīgo vācu evakuāciju vadīs ģenerālis Valters fon Eberharts. Gandrīz visi vācu kareivji šajā laikā jau bija pārgājuši Bermonta pakļautībā un evakuācija uz viņiem neattiecās.

Bermonta armijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paralēli spēcīgajam vācu armijas grupējumam Baltijā, Antantes vadītāji 1919. gada 14. maijā izlēma šeit veidot jaunu balto krievu armiju, kuru veidotu no Vācijas gūsta atbrīvotie krievu karagūstekņi. Sākotnējā ideja paredzēja 200 000 kareivju lielas balto armijas izveidošanu, kas varētu iekarot Petrogradu.[4] Vācija nodrošināja šos kareivjus ar ieročiem, finansēm un transportu uz Baltiju. Pirmais vilciens ar 350 cilvēkiem Berlīni pameta 30. maijā. Arī no atdzimušās Polijas Otrās republikas teritorijā esošajām karagūstekņu nometnēm pa diviem vilcieniem nedēļā devās uz Jelgavu. Ierodoties Kurzemē šie kareivji nonāca fon der Golca ietekmē. Augusta vidū Kurzemē bija ap 6000 krievu kareivju. Plāns par 200 000 lielu armiju nepiepildījās, un uz Kurzemi kopumā devās ap 10 000 krievu.

Neilgi pirms Niedras valdībai padotā karaspēka 22. maijā veiktās Rīgas ieņemšanas, 17. maijā Berlīnē notika vācbaltiešu un vāciski orientēto krievu politiķu apspriede, kurā tika nolemts Kurzemē veidot jaunu baltās kustības armiju kņaza Anatola Līvena vadībā cīņai pret boļševikiem. Pēc tam, kad Juglas kaujās Līvens 24. maijā kaujā pie Ropažiem guva smagu ievainojumu, brīvprātīgo vervēšanu uzņēmās Pāvels Bermonts. Pēc tam, kad 30. maijā ar Baltenlandes vervēšanas biroja (Werbebüro Baltenland) palīdzību uz Kurzemi devās pirmā 350 vīru lielā vienība, 12. jūnijā Bermonts ar savu štābu ieradās Jelgavā. Krievijas Augstākais pavēlnieks (Верховный правитель России) admirālis Aleksandrs Kolčaks jaunveidojamo "Rietumu armiju" pavēlēja pakļaut ģenerālim Nikolajam Judeņičam. Jūlijā Judeničs šim karaspēkam pavēlēja doties uz Narvu, taču pavēlai paklausīja tikai 1500 kareivju. Tikmēr Jelgavā nostiprinājās Bermonta un vācu virsnieku sadarbība, abām grupām sapņojot par monarhiju atjaunošanu Krievijā un Vācijā.

Lai saglabātu pretpadomju spēku vienotību, Antantes valstu pārstāvji atļāva vācu brīvprātīgo daļām iekļauties Bermonta komandētā Rietumu korpusa sastāvā. Līdzīgi kā pirms Cēsu kaujām Vācijas karaspēks pārgāja Niedras valdības pakļautībā, tā tagad tie sāka pāriet Bermonta karaspēka sastāvā. 13. jūlijā fon der Golcs izdeva pavēli par nepieciešamību stiprināt krievu vienības, un ka viņš neiebilst vāciešu pāriešanai krievu karaspēka rindās. Augusta vidū viņš devās uz Berlīni, kur vācu karaspēka pāriešanu Bermonta pakļautībā atbalstīja Vācijas prezidents Frīdrihs Eberts un ārlietu ministrs Millers. Vācu kareivjiem apsolīja maksāt 11 markas dienā, virsniekiem 50 markas dienā.

22. jūlijā Berlīnē izveidojās Rietumkrievijas militāri politiskā padome barona Ludviga Knoringa vadībā, kurā līdzdarbojās bijušais Vidzemes landmaršals un Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padomes vadītājs Ādolfs Pilars fon Pilhavs, kā arī lielrūpnieki Andrejs Rēmers (Roemmer), Hermanis fon Bergs, krievu ģenerālis V. Biskupskis un pulkvedis Pjotrs Durnovo. Padome plānoja pēc Krievijas impērijas atjaunošanas piešķirt neatkarību Polijai un Somijai, bet Baltijas provincēm piešķirt politisko autonomiju, kā pirmskara Somijas lielhercogistei.

30. jūlijā Bermonts publicēja uzsaukumu, kurā skaidroja, ka viņa komandētais "ķeizariskās Krievijas karaspēks" dodas atbrīvot savu dzimteni un Latvijā grib vienīgi sagatavoties un palīdzēt arī latviešiem atjaunot kārtību un mieru.[5] 14. augustā Bermonts nosūtīja Krievijas Augstākajam pavēlniekam admirālim Kolčakam ziņojumu par sava korpusa plāniem uzbrukt Daugavpilij, atbrīvot Veļikije Luki un virzīties Vologdas virzienā. 5. septembrī Bermonts publicēja pavēli, ar kuru ģenerālis Judeņičs viņu iecēla par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas (Западная добровольческая армия) pavēlnieku.

Bermonts noslēdza vienošanos par tālāko sadarbību ar fon der Golcu un atteicās izvest viņam pakļautās "grāfa Kellera vārdā nosauktā Rietumu brīvprātīgo korpusa" (Западный добровольческий генерала-от-кавалерии графа Келлера корпус) pa jūru uz ģenerāļa Judeņiča kontrolēto Narvu, jo "viņam var pavēlēt tikai Krievijas ķeizars, kāda pagaidām nav".[6]

9. septembrī Berlīnē izveidojās Vācijas atbalstīta Rietumkrievijas valdība ar ministru prezidentu Vasīliju Biskupski priekšgalā. Vācijas vēstnieks Latvijā Burhards aicināja vācu karavīrus to atzīt par augstāko varu Baltijā.

21. septembrī fon der Golcs un Bermonts noslēdza līgumu, formalizējot vācu karaspēka pāriešanu Bermonta pakļautībā. 23. septembrī Bermonts izdeva kaujas pavēli, brīdinot, ka neesot izslēgta varbūtība, ka latvieši uzbrukšot Bermonta un vācu karaspēkam. 26. septembrī Vācijas kara ministrs Noske apstiprina līgumu, dodot vāciešiem izvēli – atgriezties Vācijā vai palikt Bermonta dienestā. 3. oktobrī fon der Golcs sava Kurzemes karaspēka komandēšanu nodeva Bermontam. 6. oktobrī Dzelzsdivīzija pārgāja Bermonta pakļautībā. Vācu kareivjiem par dienestu apsolīja zemi atbrīvotajā Krievijā.[7] Vācija kareivjiem izmaksāja pēdējo algu trīs mēnešalgu apmērā.

26. augusta konference[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augusta sākumā Gofu atsauca uz Londonu, un par Antantes misijas vadītāju kļuva britu ģenerālis Marčs. Lai nodrošinātu igauņu atbalstu Judeniča baltajam karaspēkam, viņš panāca, ka Judeničs atzīst Igaunijas neatkarību. Lai koordinētu dažādo valstu un kustību karus pret Padomju Krieviju 26. augustā Rīgā Marča vadībā 26. augustā notiek konference kurā piedalās Judeniča pārstāvis, Igaunijas pārstāvis Laidoners, Ulmanis, Sīmansons, Bermonts, Lietuvas un Polijas pārstāvji, kas vienojas par kopīgu ofensīvu 15. septembrī. Katrai armijai iedalīja atbildību par konkrētu frontes sektoru. Latvijā igauņiem atstāja atbildību par Austrumu fronti uz ziemeļiem no Lubānas ezera, Latvijas armijai no Lubānas ezera līdz Subatei. Bermontam bija jāieņem Daugavpils un pa Maskavas dzelzceļu jāuzbrūk Veļikijiem Lukiem. Lietuvas armija atbildēja par fronti no Subates līdz punktam 35 km uz dienvidrietumiem no Daugavpils, uz dienvidiem no kura fronti pārņēma Polija.[8] Vienošanās jau no sākuma saskārās ar politiskām grūtībām un ofensīva izgāzās. Lietuvieši ķildojās ar poļiem. Ulmanis atteicās ielaist Bermonta karaspēku Rīgā, no kurienes tas dotos uz Daugavpili. Briti nesekmīgi mēģināja panākt, lai Bermonts atzīst Pagaidu valdību. Bermonts atteicās to darīt, izmantojot to, ka viņa armijā bija tuvu 50 000 kareivju, kamēr Judeniča armijā bija zem 19 000.

Lai sašķeltu sabiedroto vienotību, Padomju Krievija piedāvāja Igaunijas valdībai 1919. gada 31. augustā sākt miera sarunas, 11. septembrī izteica to pašu piedāvājumu Somijas un Latvijas valdībām, bet 15. septembrī Lietuvas valdībai.

Karadarbības plānošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrievs Niedra 14. septembrī brīdināja Bermontu par Ulmaņa valdības plāniem uzbrukt vācu un krievu spēkiem Kurzemē. Lai it kā novērstu Latvijas un Igaunijas armiju uzbrukumu, ar vācu augstāko virsnieku palīdzību tika izstrādāts pēkšņa uzbrukuma plāns Rīgai ar sekojošu Vidzemes un Igaunijas sagrābšanu — operācija "Zibens spēriens" (vācu: Blitzschlag).[9]

1. oktobrī Jelgavas apspriedē kopā ar ģenerāli R. fon der Golcu un A. Niedru tika pieņemts lēmums ieņemt Rīgu un tur nodibināt Krievijas Baltijas provinču (Ostseeprovinzen RusslandsBaltenland) valdību ar A. Niedru kā Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru.[10]

1. oktobrī Jelgavā tika izstrādāts uzbrukuma plāns:

  • jāieņem Rīga,
  • jāgāž Latvijas un Igaunijas valdības,
  • par Kurzemes un Vidzemes gubernatoru jāieceļ Niedra,
  • Latvijai un Igaunijai piešķirs autonomiju, bez tiesībām turēt karaspēku,
  • Baltijas vācbaltieši patur visas senās privilēģijas.

6. oktobrī Bermonts Jelgavā nodibināja šīs valdības prototipu — padomi senatora grāfa Konstantīna fon der Pālena vadībā, kurā ietilpa senators A. Rimskis-Korsakovs, ģenerālis Čerņilovskis-Sokols, barons R. Engelhards, kņazs Nikolajs Kropotkins, inženieris Iļjins, K. Zimins un A. Arājs (īstajā vārdā F. Alberts). Bijušās Niedras valdības darbinieki veidoja Latvijas pašpārvaldes komiteju, pie kam A. Niedra pildīja kancelejas priekšnieka funkcijas, sastādot uzsaukumu pret Ulmaņa valdību.

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas vadība ar Pāvelu Bermontu-Avalovu centrā

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumkrievijas armijas (melnā krāsā) un Latvijas armijas (baltā krāsā) daļu izvietojums 1919. gada 7. oktobrī

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas sastāvs nav precīzi zināms, taču tiek lēsts, ka tajā bija aptuveni 40—45 000 karavīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 50 mīnmetēju, 120 lidmašīnu, 3 bruņuvilcienu, 10 bruņuauto u.c. tehnika un ieroči. Galvenās kaujas vienības bija Dzelzs divīzija (~18 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 15 000 vīru), Vācu leģions ar Baltenlandes grupu (~12 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 9000 vīru), Grāfa Kellera korpuss (~10 000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 7000 vīru), Virgoļiča korpuss (~5000 vīru, no kuriem kaujassastāvā 3500 vīru), Dībiča brīvkorpuss (~3000 vīru) un Plēves grupa (~3000 vīru). [11] 3. oktobrī Vācijas valdība atsauca ģenerāli fon der Golcu uz Vāciju, bet viņa vietā nozīmēja ģenerāli Valteru fon Eberhartu, kam vajadzēja uzņemties vadību pār visiem bijušā Vācijas VI. rezerves korpusa spēkiem Latvijas un Lietuvas teritorijā. Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas virspavēlnieks bija kņazs Bermonts—Avalovs.

Latvijas bruņotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armijā 1919. gada vidū oficiāli bija 31 690 kareivji, 1811 virsnieki, 60 ārsti, 500 militārie ierēdņi, 4189 instruktori, bet bruņojumā bija 20 lielgabali, 173 ložmetēji, 121 patšautene, 21 624 šautenes.[12] Vairums daļu atradās formēšanās stadijā un reālā karadarbībā bija spējīgi piedalīties 35—40% karavīru.[13] Mobilizācijas rezultātā Latvijas armija palielinājās par 8000 karavīriem, bet kopumā visās cīņās pret Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju piedalījās ap 50 000 Latvijas karavīru.[14] Pēc 1919. gada 6. jūlija Latvijas armijas sastāvā bija arī bijušais Baltijas landesvērs (ap 3700 karavīru, 11 lielgabalu, 36 smagie un 70 vieglie ložmetēji, un 3 mīnmetēji), kuru pārdēvēja par Latvijas vācu zemessardzi, par komandieri ieceļot angļu armijas pulkvedi Haroldu Aleksanderu.

15. jūlijā Latvijas apsardzības ministrs un bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvids Sīmansons pavēlēja no Dienvidlatvijas brigādes daļām saformēt Kurzemes divīziju ar Liepājas, Ventspils un Jelgavas pulkiem, no Ziemeļlatvijas brigādes daļām Vidzemes divīziju ar Valmieras, Cēsu un Rīgas pulkiem. Savukārt Latgales divīzija ar Siguldas, Daugavpils un Rēzeknes pulkiem pārsvarā tika saformēta no pārdēvētām Dienvidlatvijas brigādes daļām.

Katrā no divīzijām bija 3 kājnieku pulki un 1 artilērijas pulks, 1 eskadrons un 1 inženieru rota. Katrā kājnieku pulkā bija 3 bataljoni ar 4 rotām katrā bataljonā, kā arī 1 ložmetēju un 1 velosipēdistu (izlūkošanas) rota. Kājnieku pulku formēšanu pabeidza 1919. gada augusta vidū, bet artilērijas pulku formēšana lielgabalu trūkuma dēļ aizkavējās. Tikai 1919. gada beigās tika saformēta 4. Zemgales kājnieku divīzija ar 10. Aizputes, 11. Dobeles un 12. Bauskas kājnieku pulkiem.

Austrumu frontē atradās 1. Liepājas un 2. Ventspils pulki. Oktobra sākumā Līvānu apkaimē kaujās piedalījās arī 3. Jelgavas un 4. Valmieras pulki, ko pēc Bermonta armijas uzbrukuma daļēji nomainīja Vācu zemessardzes (Baltijas landesvēra) daļas. Sarkanās Armijas sastāvā pret Latvijas armiju Latgalē cīnījās krievu 11. un 4. strēlnieku divīzijas, jo Latviešu Strēlnieku divīzija bija pārdislocēta cīņām pret Deņikina Dienvidkrievijas armiju un Judeņiča Ziemeļrietumu armiju.

Pirms karadarbības sākuma 6. Rīgas pulks, 7. Siguldas pulks un 8. Daugavpils pulks atradās Rīgā, 9. Rēzeknes pulks izvietojās Rīgas Jūrmalas teritorijā, 5. Cēsu pulks no Švarcmuižas līdz Ķekavai, 4. Valmieras pulka daļas gar Daugavas krastu no Salaspils līdz Ogrei.

25. septembrī Lielbritānijas valdība nolēma Latvijai piegādāt 19 500 šauteņu, 16 lielgabalu, 25 ložmetējus un 6 smagos automobiļus, kā arī lietotu apģērbu 30 000 karavīriem.[15]

Stāvoklis Lietuvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī jau 1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome bija izsludinājusi Lietuvas neatkarību no Krievijas un Vācijas, tā, līdzīgi Kurzemei, reāli atradās pilnīgā vācu okupācijas iestāžu (Oberosta) pārvaldē. Pēc Brestļitovskas miera līguma anulēšanas 1918. gada decembrī Sarkanā Armija okupēja Lietuvas ziemeļu un austrumu daļu, 16. decembrī tika proklamēta Lietuvas Padomju Republika, kas 1919. gadā pārtapa par Lietuvas—Baltkrievijas SPR. Bijušās Vācijas 10. armijas un sakšu brīvprātīgo (algotņu) karaspēks bija atspiests līdz līnijai Telši-Kauņa-Alīta. Martā vācu karaspēks devās pretuzbrukumā un ieņēma Žemaitijas teritoriju līdz līnijai Kuršēni-Šauļi-Radvilišķi. 1919. gada 22. martā tika izveidota pirmā Lietuvas karaspēka vienība Panevēžas atbrīvošanai - Panevēžas Atsevišķais bataljons. Maijā tika izsludināta mobilizācija un 3. maijā karaspēka lielums sasniedza 440 virsnieku un 10 729 kareivju. [16] Lietuvas armija un Polijas armija 1919. gada maijā-jūnijā ieņēma visu Aukštaitijas teritoriju, bet to starpā radās bruņoti konflikti, tādēļ Antantes Augstākā Padome 18. jūnijā starp abām armijām noteica demarkācijas līniju, kas gāja paralēli Grodņas-Viļņas-Daugavpils dzelzceļam. Tomēr Polijas armija atteicās atstāt tās ieņemto teritoriju, kas dažviet atradās par 30 km uz rietumiem no minētā dzelzceļa. Lietuvas armija 25. augustā izdzina Sarkano Armiju no pēdējās Lietuvas pilsētas - Zarasiem un līdz 31. augustam ieņēma bijušās Kurzemes guberņas (Sēlijas) dienvidu daļu līdz pat Daugavai.

Tomēr vācu Dībiča brīvkorpuss un Šauļu brigāde ar apmēram 10 000 vīriem (5 bataljoni, 2 eskadroni, 3 baterijas) turpināja kontrolēt visu Lietuvas ziemeļrietumu daļu. Pēc Antantes prasības vācu vienībām atstāt okupētās Kurzemes un Lietuvas teritorijas 16. jūlijā Šauļos ieradās krievu pulkveža Virgoļiča vienība, kas iekārtoja štābu Kuršēnos. Pasliktinoties Bermonta attiecībām ar Latvijas valdību, lietuvieši Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas kontrolētās teritorijas tuvumā savilka piecus kājnieku pulkus. Jau 15. septembrī izcēlās bruņots konflikts ar majora Brandisa bataljona karavīriem pie Neretas. Plašāka karadarbība sākās 15. oktobrī, kad Vācu leģiona vienības atņēma lietuviešiem Biržus un Radvilišķus.

Karadarbības norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Operācija "Zibens spēriens" 8.—10. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumkrievijas armijas ofensīva 1919. gada 8. un 9. oktobrī
Rīgas Daugavas tiltu aerofotogrāfija 1919. gada novembrī. Redzami divi dzelzs tilti un Lībekas (koka) tilts pār Daugavu, kuram Rīgas aizstāvji izgrieza vienu posmu Vecrīgas pusē
Latviešu Zemnieku savienības laikraksta "Brīvā Zeme" titullapa 1919. gada 11. oktobrī ar uzsaukumu igauņu karavīriem, kas Bermontam radīja iespaidu par igauņu karaspēka iesaistīšanos karadarbībā
Rietumkrievijas armijas artilērijas sašautie nami Daugavmalā

6. oktobrī Deņikins ieņēma Voroņežu un 13. oktobrī Orlu. Kolčaka spēki atsāka savu uzbrukumu. Judeničs uzbruka Petrogradas virzienā. Uzbrukumu sāka poļi. Bermonts izlēma nekavēties ar savu ofensīvu un 6. oktobrī telegrāfiski lūdza Pagaidu valdībai šķērsot tās kontrolēto teritoriju, lai dotos uz fronti. Nesagaidot atbildi, tiek dota pavēle 8. oktobrī sākt uzbrukumu Rīgai. Bermonta armijā sājā laikā bija tuvu 52 000 kareivju, no kuriem ap 40 000 bija vācieši. Visu turpmāko oktobri Bermonts no Vācijas saņēma jaunus vilcienus ar karamateriāliem. Oktobra beigās viņš Vācijā iegādājās 12 tankus. 31. oktobrī no Vācijas ieradās 1200 kareivjus lielā Rosbaha triecienvienība.

8. oktobra rītā ap plkst. 8:00 sākās Rietumkrievijas armijas uzbrukums trīs kolonnās. Uzbrucēju armijas kreisajā flangā aptuveni 1000 Bermonta krievu karavīru (Grāfa Kellera korpusa 2. plastunu pulka I bataljons) ieņēma Tukumu un no turienes Rīgas Jūrmalu.[17] Drīz pēc plkst. 9:00 virs Rīgas parādījās Bermonta armijas lidmašīnas, kuras nometa vairākas bumbas Torņakalna stacijā, kur stāvēja I bruņotais vilciens. Uzbrucēju frontes labajā flangā Vācu leģions no Iecavas uzbruka Ķekavai, kur 5. Cēsu pulka 6. rota Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku pozīcijās spēja noturēties līdz pusdienlaikam. Līdz vakaram Daugavas kreisajā krastā iepretim Doles salai ar vāciešiem cīnījās Latvijas armijas 6. Rīgas kājnieku pulks. Cīņas risinājās arī frontes centrā pie Jelgavas — Rīgas šosejas un dzelzceļa, pa kuru uzbruka Dzelzsdivīzija. Līdz vakaram tai izdevās pārvarēt latviešu bruņuvilciena un bruņuauto atbalstīto pretošanos un izlauzties līdz Rīgas pilsētas robežai.[18]

Latvijas Pagaidu valdība 8. oktobrī izlaida šādu paziņojumu: „Karu iepriekš nepieteicot, pretēji visā civilizētā pasaulē pieņemtiem noteikumiem, vācu karaspēks, kopā ar dažām krievu karaspēka nodaļām un zem krievu karaspēka segas, šorīt uzsāka uzbrukumu Rīgas virzienā. Latvijas varonīgie kareivji līdz šim visus uzbrukumus atsituši un valdība ir pārliecināta, ka Latvijas armijai būs spēka diezgan, lai likvidētu noziedzīgo uzbrukumu.”

Rīgas apsardzības priekšnieks pulkvedis Jorģis Zemitāns deva pavēli Latvijas armijas daļām pamest Rīgu un atkāpties uz Pirmā pasaules kara aizstāvēšanās pozīcijām pie Juglas. Latvijas valdība nolēma pārcelties uz Cēsīm. Līdz 8. oktobra vakaram Rīgā paspēja saformēt septiņas rotas (apmēram 700 cilvēki) un nākamajā dienā — vēl piecas. Kaujām turpinoties, 9. oktobra vakarā ienaidnieks tuvojās Daugavas tiltiem. Atkāpšanās laikā lielākā daļa Latvijas armijas karavīru neapstājoties aizgāja līdz Juglas tiltiem, taču speciāli norīkotas patruļas sūtīja viņus atpakaļ uz Vecrīgas pozīcijām. Gar Daugavas labo krastu sāka rakt ierakumus un gatavoties pretinieka uzbrukumu atsišanai.[19]

10. oktobrī Rietumkrievijas armija bez kaujas ieņēma Torņakalnu un izveidoja nocietinātas pozīcijas iepretī Dzelzs tiltam. Kad Rietumkrievijas armijas daļas sasniedza Rīgas tiltus pāri Daugavai, tie tika izgriezti un upes labajā krastā pilsētas aizstāvēšanai jau bija savilkti visi iespējamie spēki. Danneberga komandētā artilērijas vienība no Daugavmalas ar lielgabalu apšaudīja dzelzs tiltu galus Pārdaugavā. Vācu leģions novietojās no tiltiem pa labi, Dzelzsdivīzija — pa kreisi, bet krievu 1. plastunu pulka 2 bataljoni ieņēma Bolderāju un Daugavgrīvu. Brandisa nodaļa palika Doles salas un Ķekavas pozīcijās, Gotces grupa — Valles un Skaistkalnes rajonā, kur no Lietuvas tai pievienojās Petersdorfa nodaļa. 10. oktobra vakarā Bermonta štābā ienāca maldīgas ziņas, ka pie Jaunjelgavas uz Daugavas kreiso krastu pārcēlusies igauņu divīzija. [20] Patiesībā Skrīveros 10. oktobra priekšpusdienā no Austrumu frontes ieradās 4. Valmieras pulka daļas. Sarunās ar Igaunijas valdību noskaidrojās, ka par militāras palīdzības sniegšanu tā uzstādīja nepieņemamas pretprasības, tādēļ vienīgi divi igauņu bruņuvilcieni iebrauca Rīgā 10. oktobra rītā un piedalījās turpmākajās kaujas operācijās.

10. oktobrī Bermonts—Avalovs pa radio vērsās pie Latvijas Pagaidu valdības ar ierosinājumu uzsākt pamiera sarunas, kas palika bez atbildes. 11. oktobrī viņš deva rīkojumu Vācu leģionam 12. oktobrī iziet uz Birzgales—Valles—Bārbeles rajonu, lai aizsprostotu pretiniekam ceļus no Jaunjelgavas uz dienvidiem un rietumiem.

Lai nodrošinātu Austrumu frontes aizmuguri, 1. Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas pulka komandieris pulkvedis Dombrovskis saņēma pavēli pret Bermonta spēkiem izvērst divus bataljonus. 12. oktobrī Jēkabpilī ieradās 3. Jelgavas pulka I bataljona 2. rota virsleitnanta Kārļa Strazdiņa vadībā, kas jau 14. oktobra pievakarē pie Eķengrāves (Viesītes) ar Eķengrāves kara komandanta karavīru palīdzību uzvarēja un saņēma gūstā 19 Bermonta armijas izlūku vienības karavīru, atņemot viņiem 2 ložmetējus, 3 patšautenes, 16 zirgus, lauka virtuvi un lielu daudzumu munīcijas. [21]

Pēc Vācu leģiona aiziešanas Dzelzsdivīzijai nācās izretināties garā frontē no Cementfabrikas Spilves pļavu apkaimē līdz Baldonei, pie kam 1. pulks izvietojās no tiltiem pa kreisi, 3. pulks pa labi līdz Ramma muižai un 2. pulks no Pļavniekiem gar Ķekavu līdz Mercendarbei. Baldonē novietojās Bertolda bataljons un kavalērijas pulka 3 eskadroni. Torņakalnā rezervē palika Jēgeru bataljons un 1. plastunu pulka II bataljons. Bez tam citas Rietumkrievijas armijas daļas izvērsa karadarbību Kurzemē, ieņemot Saldu, Skrundu, Ezeri, Priekuli un atbruņojot Latvijas Pagaidu valdības komandantūras.

Jāsecina, ka izšķirošo lomu Rietumkrievijas armijas uzbrukuma panākumos nospēlēja nevis karavīru skaita pārsvars, bet gan artilērijas, mīnmetēju un smago ložmetēju daudzums. Tomēr par spīti Bermonta armijas štāba plānotās kaujas operācijas "Zibensspēriens" panākumiem, nodoms ar stipru triecienu iznīcināt vai sagūstīt Latvijas armijas Rīgas grupējumu Pārdaugavā neizdevās. Latvijas armijas vadība nolēma nomainīt Rīgas aizsardzības vadību un 12. oktobrī sakarā ar militārajām neveiksmēm 8. un 9. oktobra kaujās no saviem amatiem atcēla Dienvidu frontes pavēlnieku un 2. Vidzemes divīzijas komandieri pulkvedi Jorģi Zemitānu un 6. Rīgas pulka komandieri pulkvežleitnantu Šmidtu.

Latvijas armijas pretuzbrukums un Daugavas forsēšana 14. un 15. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rietumkrievijas armijas ofensīva līdz 1919. gada 15. oktobrim
Rietumkrievijas armijas artilērijas sašautais Rīgas pils Svētā Gara tornis

Latvijas bruņotie spēki 11. oktobrī nocietināja savas pozīcijas pie izgrieztajiem tiltu galiem Vecrīgas pusē, bet galvenās bažas sagādāja uzdevums ar divām nepietiekoši apbruņotām divīzijām (2. Vidzemes un 3. Latgales) nosargāt 90 km garo fronti no Daugavgrīvas līdz Jaunjelgavai, jo Daugavas forsēšanas gadījumā Rietumkrievijas armija varēja apiet Rīgu no austrumiem un piespiest Latvijas armiju bez kaujas atstāt Rīgu tāpat kā Rīgas operācijas laikā vācieši to 1917. gada septembrī izdarīja ar krievu 12. armiju. Tādēļ Latvijas armija pieņēma lēmumu uzbrukt pirmā.

14. oktobrī 3. Latgales divīzija uzsāka uzbrukumu pāri Daugavai Rīgā. Tās sastāvā esošais 9. Rēzeknes pulks zem stipras pretinieka uguns nesekmīgi mēģināja laivās forsēt Daugavu pie Bolderājas, bet 7. Siguldas pulks kopā ar 3 bruņotiem automobiļiem, igauņu bruņoto vilcienu un 5 lielgabaliem pārgāja Dzelzs tiltam, taču bija spiests atkāpties Dzelzsdivīzijas stiprās apšaudes dēļ. 2. Vidzemes divīzijas 4. Valmieras pulka II bataljons 14. oktobrī pārcēlās pāri Daugavai pie Ikšķiles, bet III bataljona pārcelšanās no Doles salas uz Ķekavu tika apturēta. Toties 6. Rīgas pulks 14. oktobrī un 5. Cēsu pulks 15. oktobrī sekmīgi forsēja Daugavu Mazjumpravas muižas (tagadējā Dārziņu apkaimē) rajonā un ieņēma pozīcijas Katlakalnā. 14. oktobrī Dzelzsdivīzijas vadību Torņakalnā visvairāk uztrauca ziņas, ka Katlakalna rajonā fronte ir pārrauta un starp 3. un 2. pulka vienībām ir pārtrūkuši sakari. Jēgeru bataljons saņēma pavēli doties uz Pļavniekiem un likvidēt frontes pārrāvumu, tomēr par spīti sīvām cīņām nespēja to paveikt. Pēc Dzelzsdivīzijas komandiera atmiņām zināms, ka viena no rotām zaudēja pat pusi no sava sastāva.

Lai saīsinātu 4. Valmieras pulka garo fronti, Latvijas armijas virspavēlnieks pavēlēja Austrumu frontes vadībai nomainīt 4. Valmieras pulka vienības ar 3. Jelgavas pulka vienībām, kam bija jāieņem Jaunjelgavas nocietināto placdarmu Daugavas kreisajā krastā un jāaizstāv arī fronte no Jaunjelgavas līdz Viesītei.

15. oktobra agrā rītā 8. Daugavpils pulks no jauna kopā ar igauņu bruņuvilcienu pāri Dzelzs tiltam uzbruka pretinieka pozīcijām Torņakalnā. Lai arī izdevās ieņemt vācu sargātās priekštilta pozīcijas, tomēr, gaismai austot, pretinieks ar viesuļuguni piespieda atkāpties igauņu bruņuvilcienam, bet bataljona rezerves pāri netika. 10. rotas vads ar 1 mīnmetēju nokļuva ielenkumā un līdz pusdienai varonīgi cīnījās pret pārspēku. Kaujā krita 1 virsnieks un 5 kareivji, ievainoti tika 2 virsnieki un 29 kareivji, bet pazuda 4 virsnieki un 43 kareivji, no kuriem atgriezās 2 virsnieki un daži kareivji. Sagūstīto leitnantu Fihtenbergu bermontieši sasēja ar dzeloņstieplēm un iesaldēja Daugavas ledū. [22]

Toties Latvijas jūras spēku daļas ar septiņiem kuteriem (Jūras daļas 1919. gada 16. oktobra pavēlē gan minēts 21 kuģis), kuras kontrolēja Daugavu, no Mīlgrāvja kanāla apkaimes desantēja 9. Rēzeknes kājnieku pulku upes kreisajā krastā Daugavgrīvas cietokšņa apkaimē. Desanta operāciju atbalstīja Daugavas grīvā iebraukušie astoņi sabiedroto karakuģi (franču — torpēdlaiva Mechanicien-principal Lestin, lielgaballaiva L`Aisne un britu — kreiseris Dragon, 1 torpēdlaiva, 4 iznīcinātāji, 1 mīnu traleris) franču jūras kapteiņa Brisona vadībā, kas intensīvi apšaudīja bermontiešu Daugavgrīvas un Bolderājas pozīcijas. Daugavgrīvā un Bolderājā tika saņemts gūstā vairāk nekā 300 gūstekņu no grāfa Kellera korpusa 1. plastunu pulka, 1 lielgabals, daudz ložmetēju un šauteņu, patronu, lādiņu, kā arī radiostacija, zirgi, rati u.c. trofejas.[23] Naktī uz ieņemto Daugavgrīvu kopā ar savu štābu un inženieru rotu pārcēlās arī Latgales divīzijas komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis, kā arī 7. Siguldas pulks un 2. eskadrons. 16. oktobrī uz Bolderāju pārcēla arī 8. Daugavpils pulku, bet 18. oktobrī 1. rezerves bateriju.

17. oktobra rītā 7. Siguldas pulka I bataljons pārgāja Hapaka grāvim pa Bolderājas dzelzceļa tiltu un cieta zaudējumu Spilves pļavās, zaudējot kritušus 2 virsniekus un 6 kareivjus, ievainotus 8 kareivjus un pazudušus 22 kareivjus. Toties II bataljons pa šoseju samērā viegli ieņēma Volerus, bet nespēja ieņemt Cementfabriku, kurā aizstāvējās Dzelzdivīzija. 20. oktobrī 9. Rēzeknes pulks devās uzbrukumā krievu vienībām gar Buļļupes dienvidu krasta kāpām, zaudējot kritušus 2, ievainotus 5 un kontuzētus 4 karavīrus. Vācu artilērijas baterija pēkšņi uzbruka britu kreiserim "Dragon", kura apkalpe zaudēja 9 kritušus un 4 ievainotus, bet 23. oktobrī iznīcinātāja "Venturous" apšaudē tika ievainoti divi britu jūrnieki.

Kopumā Latvijas armijas kaujas operācijās oktobrī—novembrī Daugavas grīvā piedalījās 15 britu un franču karakuģi — britu kreiseris "Dragon", iznīcinātāji "Versatile", "Voyager", "Vortiger", "Velox", "Abdiel", "Windsor", "Vanquiher" un "Vanoc" un torpēdlaivas "Danae" un "Cleopatra", kā arī franču torpēdlaivas "Mechanicien-principal Lestin", "Francis Garnier" un lielgaballaivas "Marne" un "L`Aisne".[24]

Vācu leģiona uzbrukums Jaunjelgavas apriņķī 17.—19. oktobrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu leģiona kājnieku bataljona komandieris Ernests Valdemārs fon Jēna, kritis kaujā pie Jaunjelgavas 1919. gada 19. oktobrī

14. oktobrī Vācu leģiona galvenie spēki jūras kapteiņa Zīverta vadībā, kurā ietilpa Veikmaņa kājnieku pulks, Stevera artilērijas pulks, Baltenlandes un Bādenes bataljoni, Mēdema un Damma nodaļas, garā pārgājienā no Torņakalna sasniedza Bārbeli un pēc tam bija spiesti vairākas dienas atpūsties. Vācu lidotāji ziņoja par latviešu spēku koncentrēšanos Skrīveru stacijā un no Lietuvas pienāca ziņas, ka lietuviešu spēki ieņēmuši Biržus. 17. oktobrī pie Biržu mācītājmuižas 3. Jelgavas pulka 4. rotas divi vadi kopā ar komandantūras komandu un aizsargiem uzbruka kolonnai, sagūstīja 4 patruļas jātniekus un ieguva 1 lielgabalu, 3 ložmetējus un 5 zirgus.

Vācu leģiona vadība pavēlēja Brandisa pulka bataljonam ar 1 bateriju, Jenas bataljonam ar 1 bateriju, Petersdorfa nodaļai un Rikhofa bataljonam 17. oktobrī doties uzbrukumā pretiniekam, kas atradās Daugavas kreisajā krastā, bet Brandisa pulka vienu bataljonu aizsūtīja uz Šauļiem cīņai pret Lietuvas armiju.

Vācu leģiona trīs kolonnas (Rikhofa bataljons, Jēnas bataljons, Petersdorfa nodaļa) pa trim dažādiem ceļiem 18. oktobrī nonāca dienvidos no Jaunjelgavas, bet Brandisa bataljons palika rezervē pie Birzgales. 19. oktobra rīta agrumā pēc artilērijas sagatavošanas Jenas un Rikhofa bataljoni un artilērijas baterijas sāka nesekmīgu triecienuzbrukumu nocietinājumiem, kuros puslokā uz dienvidiem no Jaunjelgavas aizstāvējās 3. Valmieras pulka divas rotas ar 5 ložmetējiem un 1 granātmetēju. No Daugavas labā krasta uzbrucējus apšaudīja baterijas vads un I bruņotā vilciena lielgabals. Ap pusdienlaiku pretinieks uzbrukumu atkārtoja, bet arī šoreiz to apturēja un pret vakaru vācu spēki atkāpās, zaudējot kaujas lauka vairākus kritušus, to starpā bataljona komandieri ritmeistaru fon Jēnu, kā arī 1 smago un 1 vieglo ložmetēju. Valmieras pulka 3. rotas komandieri kapteini Spuļģi 1920. gada sākumā Francijas valdība apbalvoja ar Goda leģiona ordeni (Legion d'honner chevalier). Kaujas laikā tika bojāts Daugavas tilts. Pēc kaujas Jēnas un Rikhofa bataljoni nocietinājās savās pozīcijās, bet daļa no Rikhofa bataljona devās Daudzevas staciju, lai segtu labo flangu no Jēkabpils un Sunākstes puses.

Gatavošanās novembra kaujām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

16. oktobrī ģenerāļa Dāvida Sīmansona vietā par virspavēlnieku iecēla Austrumu frontes pavēlnieku un 1. Kurzemes divīzijas komandieri pulkvedi Jāni Balodi, par virspavēlnieka štāba priekšnieku pulkvedi Radziņu, par Dienvidu frontes pavēlnieku un 2. Vidzemes divīzijas komandieri pulkvedi Mārtiņu Peniķi, par 6. Rīgas pulka komandieri pulkvedi Apini. Par Austrumu frontes pavēlnieku un 1. Kurzemes divīzijas komandiera v. i. nozīmēja 2. Ventspils pulka komandieri pulkvežleitnantu Puriņu, bet par 2. pulka komandiera v. i. — kapteini Ezeriņu. Virspavēlnieka štāba operatīvās daļas priekšnieka amatā no 5. līdz 29. oktobrim bija kapteinis Bahs, bet no 29. oktobra līdz 27. decembrim pulkvežleitnants Ozols. 20. oktobrī par 8. Daugavpils pulka komandieru iecēla pulkvežleitnantu Krustiņu, bet 1. novembrī par 4. Valmieras pulka komandieri — pulkvežleitnantu Bojāru.

26. oktobrī Rietumkrievijas armijas Grāfa Kellera korpusa komandieris pulkvedis Potockis pavēlēja ģenerālmajoram Beļinskim ar 1. plastunu pulka I bataljonu un 2. jātnieku bateriju aizsargāties Rīgas Jūrmalas teritorijā, pulkvedim Kocanovam ar 2. plastunu pulka I bataljonu, 1. plastunu pulka III bataljonu, Ašehmanova 1/2 bateriju, Pritca baterijas 1 haubici, 1. jātnieku pulka 19 jātniekiem un I bruņoto vilcienu ieņemt Talsus un Kuldīgu. Pulkvedim Adamovičam ar 1. plastunu pulka II bataljonu, Krafta ložmetēju rotu, Mildes bateriju un 1. jātnieku pulka 6 jātniekiem lika palikt Jelgavā gatavībā doties uz Jēkabpili pret lieliniekiem.

Stāvoklis pirms Latvijas armijas uzbrukuma Jūrmalas un Kleistu virzienā 1919. gada 3. novembrī (ar slīpsvītrojumu parādīta tā laika Rīgas pilsētas teritorija)

1. novembrī 1. Kurzemes divīzijas 3. Jelgavas pulka pastiprinātais I bataljons atradās Viesītes—Sunākstes rajonā un gar Lauces upi, bet III bataljons aizstāvēja Jaunjelgavas placdarmu. Viņiem pretī Daudzevas muižas apkārtnē atradās krievu pulkveža Adamoviča grupa ar 1. plastunu pulka II bataljonu un Krafta ložmetēju rotu. Iepretim Jaunjelgavas placdarmam un līdz Vecmuižai atradās Vācu leģiona daļas.

2. Vidzemes divīzija aizsargāja Daugavas labo krastu — 4. Valmieras pulks kopā ar 2. eskadronu bija novietojies Daugavas labajā krastā 45 km garās pozīcijās no Vinkelmaņa muižas līdz Salaspilij. 5. Cēsu pulks atradās pozīcijās gar Daugavu no Salaspils līdz Ķengaragam, bet Studentu bataljons līdz dzelzceļa tiltam. Daugavas tiltu galos atradās Kara skolas audzēkņi, bet uz ziemeļiem līdz Jaunmīlgrāvim tikai dažas nelielas vienības. Rezervē atradās 6. Rīgas pulks, rezerves inženieru rota, 1 bruņu vilciens un 3 bruņotie automobiļi. Viņiem pretī no Mercendarbes līdz Lucavsalai un Katlakalnam atradās Dzelzsdivīzijas 2. pulka 4 bataljoni un no 1. kavalērijas pulka 2 eskadroni un riteņbraucēju rota. Daugavas tiltu galu nocietinājumos atradās Lutca ložmetēju bataljona divas rotas.

3. Latgales divīzijas 3 pulki, inženieru rota, 1 baterija un 3. eskadrons izvietojās Bolderājas placdarmā līdz Voleriem. Viņiem pretī no Ķīpsalas līdz Buļļupes dienvidu krasta kāpām atradās Dzelzsdivīzijas 1. pulks. Pārdaugavā rezervē atradās arī 3. pulks, Jēgeru bataljons, Lutca ložmetēju bataljona divas rotas, pionieru bataljons, kavalērijas pulka divi eskadroni. Grāfa Kellera korpusa 1. plastunu pulka I bataljons ar 1 bateriju ieņēma Rīgas Jūrmalu.

Lejaskurzemes kara apgabalā Latvijas armijas Ventspils grupa 1. novembrī aizsargājās Ventspils apkārtnē, Rietumkrievijas armijas grāfa Kellera korpusa 1. plastunu pulka III bataljons ar kauju ieņēma Dundagu, bet 2. plastunu pulka I bataljons kopā ar 1 bruņoto vilcienu no Tukuma un Sabiles 1. novembrī ieņēma Popi un Ugāli. Liepājas garnizons O. Dankera vadībā turēja pozīcijas Liepājā un Grobiņā līdz 4. novembrim, kad Grobiņu ieņēma grāfa Kellera korpusa majora Plēves grupa — vācu 2. gvardes rezerves pulks un dažas baterijas.

Bermonta štābs atradās Jelgavā un to sargāja pulkvežleitnanta Bodes papildu bataljons. Virgoļiča korpuss, Brandisa pulks un Petersdorfa nodaļa Lietuvā pamatā apsargāja dzelzceļus.

Pārdaugavas un Jūrmalas operācija 3.—11. novembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stāvoklis pirms Latvijas armijas uzbrukuma Pārdaugavai 1919. gada 10. novembrī
Saspridzinātais Lībekas (koka) tilts pār Daugavu, kas neļāva Latvijas armijas daļām šķērsot Daugavu
Latvijas armijas Aviācijas grupas karavīri gatavojas kaujas lidojumam. Rīga, Krustabaznīcas aerodroms. 1919. gada oktobris - novembris

Latvijas armijas virspavēlniecība līdz 1. novembrim izstrādāja jaunu uzbrukuma operāciju Torņakalnā. Galvenā loma bija paredzēta 3. Latgales divīzijai, kam ar desanta palīdzību bija jāieņem Rīgas Jūrmala līdz Dubultiem, Cementfabrika Podragā un kāpu grēda līdz Kleistu muižai tagadējā Kleistu apkaimē un pēc tam no aizmugures jāielaužas Torņakalnā. Vienlaikus 2. Vidzemes divīzijai bija jāforsē Daugava un demonstratīvi jāuzbrūk Dzelzsdivīzijai mazāk aizsargātās vietās. 1. Kurzemes divīzijas daļām un partizānu vienībām Sēlijā bija jāuzbrūk ienaidnieka aizmugurē.

Novembra kaujas sākās 3. novembrī ar 3. Jelgavas pulka divas rotas virsleitnanta Grundmaņa vadīto uzbrukumu Daudzevas muižai. Kaujā ar Rietumkrievijas armijas pulkveža Adamoviča grupu un vācu ložmetēju rotu Krafta vadībā latvieši zaudēja 8 kritušos, 3 pazudušos un 7 ievainotos, tomēr tas neļāva Bermonta armijai visus spēkus pārmest Torņakalna aizstāvēšanai.

3. novembra rītā 06:30 Sabiedroto kuģu artilērija un Latgales divīzijas baterija atklāja spēcīgu uguni, ap 7:00 uzbrukumu Buļļupes smilšu kāpās sāka 8. Daugavpils un 9. Rēzeknes pulks, pēc vairākiem uzbrukumiem ap 10:30 tika ieņemti pretinieka nocietinājumi. Krievu 1. plastunu pulka 1 bataljona vienības atkāpās pāri Lielupei uz Rīgas Jūrmalu. 7. Siguldas pulka 3. un 4. rota ar 2 ložmetējiem un 1 granātmetēju 3 bruņotos kuteros no Daugavgrīvas devās Baltijas jūrā un zem ložmetēju uguns nesekmīgi mēģināja izcelt desantu Edinburgā (Dzintaros) un Kauguros, pēc tam ar diviem ievainotajiem virsniekiem un vairākiem kareivjiem novakarē atgriezās Bolderājā. Līdz vakaram 9. Rēzeknes pulks ieņēma fronti Buļļu salaBulduru tilta gals — Piņķu muižaBeberbeķi — Bukulti, kaujās zaudējot 3 kritušus, 9 ievainotus un 5 pazudušus. Savukārt 8. Daugavpils pulka rotas ieņēma Kleistu muižu un vakarā izveidoja fronti no Dzeltenkroga pa kāpām līdz Jaunai muižai ("Bitēm") un tālāk līdz Spilves pļavām. 3. un 4. novembra kaujās pulkā bija krituši 5 virsnieki un 25 instruktori un kareivji, ievainoti 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji, 17 karavīri kontuzēti un saindēti ar gāzēm. 7. Siguldas pulks nesekmīgi vairākos uzbrukumos centās ieņemt Cementfabriku Podragā.

6. Rīgas pulks komandiera pulkveža Apiņa vadībā nakts kaujās uz 4. novembri ieņēma Anniņmuižu (tagad — Imanta) un Zolitūdes staciju, bet nākamajā dienā kopā ar 8. Daugavpils pulku cīnījās pret Dzelzsdivīzijas 3. pulku un Sapieru bataljonu par to noturēšanu. Savukārt 9. Rēzeknes pulks, zaudējot 15 karavīru, cīnījās ar 1. plastunu pulka pastiprināto I bataljonu Priedaines stacijas pozīcijās, jo krievi pāri Lielupei bija izcēluši desantu. 5. Cēsu pulka mēģinājumi demonstratīvi pārcelties pār Daugavu pie Mazjumpravas un no Doles salas neizdevās, toties 4. Valmieras pulka II bataljona uzbrukumi no Nāves salas pozīcijām neļāva Dzelzdivīzijai pārsviest spēkus uz Pārdaugavu.

8. novembrī 9. Rēzeknes pulks beidzot ieņēma Bulduru tiltu un Jūrmalu līdz Dubultu šaurumam, kur tos kaujā atbalstīja bruņoti kuteri no Lielupes. Kaujā pulks zaudēja 4 kritušus, 12 ievainotus un 18 pazudušus. Sīvas kaujas visu šo laiku turpinājās pie Anniņmuižas. 9. novembrī 3. Latgales divīzijas komandieris pulkvedis Berķis deva pavēli sākt uzbrukumu un 10. novembrī ieņemt visu Pārdaugavu.[25]

Pārdaugavas operācija 10.—11.novembrī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas armijas bruņotais automobilis "Zemgalietis", kas piedalījās Pārdaugavas ieņemšanas cīņās 1919. gada 10. novembrī
Rosbaha brīvprātīgo pulks (Freikorps Roßbach), kas nodrošināja Dzelzdivīzijas izkļūšanu no aplenktā Torņakalna 11. novembrī

10. novembra rītā ap 6:00 sākās izšķirošā kaujas operācija Pārdaugavas aplenkšanai. Savā 10. novembra operatīvajā pavēlē Bermonts—Avalovs pavēlēja krievu pulkvedim Peseckim nekavējoties saformēt apvienoto nodaļu no visiem Jelgavas rezerves virsniekiem un kareivjiem, smagajos automobiļos un ar vilcienu sapulcēties 21:00 Baložu stacijas rajonā un sakaut latviešu spēkus pie Švarcmuižas (tagad — Jaunmārupe), kuri grib apiet Dzelzsdivīzijas kreiso spārnu.

8. Daugavpils pulka III bataljons tagadējā Mārupes novadā sāka uzbrukumu pie Skultes muižas (tagadējās lidostas apkārtnē) un piespieda atkāpties Dzelzsdivīzijas kavalērijas pulka eskadronus, bet I bataljons izlauzās līdz Kalnciema šosejai un ar 6. Rīgas pulka vienību un bruņotā automobiļa "Zemgalietis" palīdzību ap 14:30 ieņēma Šampētera muižu. Dzelzsdivīzijas 3. pulks atkāpās uz Bieriņu muižu, atstājot kaujas laukā 16 kritušus, 1 smago un 2 vieglos ložmetējus. 9. Rēzeknes pulkam neizdevās pārvarēt ienaidnieka pretestību pie Švarcmuižas.

Tālaika Rīgas pilsētas teritorijā 8. Daugavpils pulks iegāja pa Kalnciema ielu, tālāk pa Ventspils ielu, šķērsoja dzelzceļu un ieņēma Rīgas pilsētas 2. slimnīcu (tagadējo Stradiņa slimnīcu), kuras apkārtnē kādu laiku cīnījās ar ienaidnieka nodaļu un atsita vācu bruņotā auto pretuzbrukumu, zaudējot kritušo starpā arī 1 virsnieku. Savukārt 6. Rīgas pulks virzījās pa Kandavas ielu un ieņēma Zasulauka staciju, bet vakarā ilgāku laiku cīnījās ar Baltenlandes bataljonu pie Mārtiņa kapiem un Dzegužkalna. Ienaidnieka galvenie spēki atkāpās Jelgavas šosejas virzienā, bet arjergardi nikni pretojās ielu cīņās, izmantojot šauro ieliņu krustojumus.

Lai palīdzētu uzbrūkošajiem pulkiem Daugavas kreisajā krastā, 10. novembrī baterija no Daugavas laba krasta visu dienu ar tālšāvējiem lielgabaliem apšaudīja Torņakalnu un ienaidnieka aizmuguri līdz pat Tīriņu muižai. Arī latviešu lidmašīnas veica izlūklidojumus ienaidnieka aizmugurē, nometot tur bumbas.

Dzelzsdivīzijas komandieris majors Bišofs 10. novembra vakarā pavēlēja savām karaspēka vienībām noturēt līniju no Ķīpsalas dienvidu gala gar Zasulauka staciju, Petriņciema ziemeļrietumu galu un Sudiņu mājām līdz Švarcmuižai.

Vakara krēslā 7. Siguldas pulkam ap 20:00 beidzot izdevās ieņemt Cementfabriku un gar Daugavas krastu tas sasniedza Ķīpsalas dienvidu galu, kur to apturēja Lutca ložmetēju bataljons. Naktī 7. pulks apgāja pa labi Uzvaras laukumu un pret gaismu sasniedza Torņakalna stacijas rajonu.

Vakarā Dienvidu frontes pavēlnieks deva rīkojumu Vidzemes divīzijas 5. Cēsu pulkam, Studentu bataljonam un Kara skolai forsēt Daugavu un palīdzēt Latgales divīzijai galīgi salauzt ienaidnieka pretošanos. Kara skolas patruļu atkārtotie mēģinājumi naktī pāriet tiltus neizdevās, jo priekštilta pozīcijas sīksti aizstāvēja Lutca bataljons. Studentu bataljons un Vidzemes divīzijas Inženieru rota no Zaķusalas uzbruka Lucavsalai, ko aizstāvēja Bertolda bataljons, un zaudēja 5 kritušos un 37 ievainotos, tomēr no rīta ieņēma Bišumuižu un agri priekšpusdienā kopā ar pie Salaspils Daugavu šķērsojušajiem 5. Cēsu pulka karavīriem arī Ziepniekkalnu.

Dzelzsdivīziju no aplenkuma Torņakalnā izglāba virsleitnanta Gerharda Rosbaha komandētā brīvprātīgo pulka (Freikorps Roßbach) ierašanās no Austrumprūsijas. 1200 karavīru stiprā triecienvienība pārrāva latviešu aplenkuma loku uz Rīgas—Jelgavas šosejas starp Ziepniekkalnu un Tīraini.[26]11. novembra agrā rītā ap 02:00 majors Bišofs pavēlēja Dzelzsdivīzijai atiet uz Olaines pozīcijām, bet Rosbaha pulkam palikt arjergardā pie Tīriņu muižas (Tīraines) un segt atiešanu.

Kara skolas abas rotas 11. novembra rītā pārgāja Daugavas tiltiem un ieņēma ienaidnieka atstātās tiltu galu pozīcijas. 5. Cēsu pulks ieņēma fronti no Katlakalna līdz Ķekavai un Dzelzsdivīzijas 2. pulka vienības atkāpās uz Pirmā Pasaules kara nocietinājumiem Plakanciemā pie Misas upes.

11. novembra rītā visu Rīgas baznicu zvani vēstīja par uzvaru, ļaužu gaviles un manifestācijas negribēja rimties.[27]

Kaujas Kurzemē un Zemgalē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas aizsardzībai uzbūvētā bruņotā vilciena "Kalpaks" apkalpe ar 12 collu (305 mm) angļu flotes lielgabalu (1919).
Baltijas reģiona sabiedroto komisija Tilzītē, kas centās panākt karadarbības pārtraukšanu starp Latviju, Lietuvu un Vāciju un Rietumkrievijas armijas evakuāciju 1919./1920. gada ziemā. No kreisās: ģenerāļi Dž. Marietti (Itālija), A. Tērners (Lielbritānija), A. Nisels (Francija), S. Čīnijs (ASV) un pulkvedis Takeda (Japāna).

Nākamajā dienā pēc sakāves Pārdaugavas kaujās Rietumkrievijas armija atkāpās uz pozīcijām Pirmā Pasaules kara Ziemassvētku kauju aizsardzības līnijā OlaineKalnciemsSloka.

2. novembrī sākās Bermonta armijas uzbrukums Lejaskurzemes apgabala galvaspilsētai Liepājai, apgabala priekšnieks Andrejs Bērziņš tajā izsludināja aplenkuma stāvokli. Angļu eskadras komandieris paziņoja, ka militāri atbalstīs Liepājas garnizonu. 3. novembrī Rietumkrievijas armijas 2. prūšu gvardes pulks kopā ar Kuldīgas jēgeru pulku, jātnieku eskadronu un artilērijas daļām sāka uzbrukumu Liepājai un 4. novembrī sasniedza pilsētas nocietinājumus. Lielā salā Liepājas aizstāvēšanas kaujas turpinājās līdz 14. novembrim,

Lai risinātu Latvijas un Igaunijas konfliktus ar Bermontu un Judeniču, Antante izveidoja speciālu komisiju franču ģenerāļa Nisela (Nissel) vadībā. Arī Nisels cerēja panākt risinājumu, lai balto krievu un vāciešu spēki varētu šeit palikt, turpinot cīņu pret boļševikiem. Taču vēl pirms komisijas ierašanās, Latvijas armija sakāva un padzina Bermontu no valsts, ignorējot Nisela aicinājumus pārtraukt kaujas.

Novembra vidū ieradās Baltijas reģiona sabiedroto komisija ģenerāļa A. Nisela vadībā, lai vienotos par Rietumkrievijas armijas daļu evakuāciju no Latvijas. P. Bermonts—Avalovs atkāpās no armijas pavēlnieka amata un tās militārie formējumi pārgāja tiešā Veimāras republikas 19. novembrī ieceltā pavēlnieka ģenerālleitnanta Valtera fon Eberharta pakļautībā. Ģenerālis Eberharts ierosināja pārtraukt karadarbību naktī no 19. uz 20. novembri un sākt pamiera sarunas ar Latvijas Pagaidu valdību. Radiogramma palika bez atbildes.[28]

21. novembrī Latvijas armija uzsāka uzbrukumu Zemgalē, izdzenot sakautās armijas daļas no Jelgavas, bet nākamajā dienā — no Tukuma. Tā kā Rietumkrievijas armijas daļas nu juridiski bija Veimāras republikas pakļautībā, taču turpināja pretoties, Latvija 25. novembrī pieteica karu Vācijai. [29] Līdz 27. novembrim ienaidnieku padzina no Lejaskurzemes pāri Latvijas-Lietuvas robežai. 29. novembrī Lejaskurzemes apgabalā atcēla aplenkuma stāvokli. 30. novembrī Baltijas reģiona sabiedroto komisija uzstāja, ka "latviešu karaspēkam nekavējoties jāpārtrauc uzbrukuma rakstura darbība pret krievu un vācu karaspēku",[30] taču bija jau par vēlu.

Decembra sākumā pēdējās Rietumkrievijas armijas daļas šķērsoja Latvijas—Lietuvas un tā laika Latvijas—Vācijas robežas pie Palangas. 3. decembrī Latvijas armijas virspavēlniecība izdeva pavēli par tālākas virzības apturēšanu.[31]

Kaujas Lietuvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

12. novembrī Lietuvas armija uzbruka Rietumkrievijas armijai pie Pasvales, 21. novembrī Lietuvas 1. pulks ieņēma Radvilišķus, 4. pulks Meškuičus, 5. pulks Padubīsi, bet 7. pulks Tauraģi. 27. novembrī lietuvieši ieņēma Jonišķus, bet latviešu vienības Žagari. 30. novembrī 9. pulks uzbruka pie Mažeiķieim, 3. decembrī 2. pulks ieņēma Telšus, 6. decembrī 7. pulks Raseiņus, 8. decembrī tika ieņemti Šauļi.

Latvijas armija ieņēma Mažeiķu staciju un pie Kurzemes guberņas piederējušo Palangu. Kardarbība beidzās 13. decembrī.[32]

Karojošo pušu zaudējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste sakarā ar Pārdaugavas operācijas gadadienu 1920. gada 11. novembrī apbalvo Latgales divīzijas komandieri pulkvedi Krišjāni Berķi ar Lāčplēša Kara ordeni

Pārdaugavas ieņemšanas cīņās 6. Rīgas pulks zaudēja kritušus 3 virsniekus un 34 instruktorus—kareivjus, ievainotos 9 virsniekus un 284 instruktorus—kareivjus. 8. Daugavpils pulks zaudēja kritušus 6 virsniekus un 31 instruktoru—kareivi, ievainotus 8 virsniekus un 162 instruktorus—kareivjus, pazudušus 15 instruktorus—kareivjus. Kara skola pie tiltiem zaudēja kritušus 2 kadetus, ievainotus 9 kadetus un 1 virsnieku.

Pēc citiem aprēķiniem, Rietumkrievijas armija visā karadarbības laikā zaudēja aptuveni 5000 kritušo, bet Latvijas armija zaudēja aptuveni 2000 kritušo.[33]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Цветков В. Ж. Белое дело в России. 1919 г. (формирование и эволюция политических структур Белого движения в России). — 1-е. — Москва: Посев, 2009. — 636 с.
  2. Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920
  3. Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920
  4. Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920
  5. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967. 513 lpp.
  6. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967. 512 lpp.
  7. Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920
  8. Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920
  9. Darstellungen aus den Nachkriegskämpfen deutscher Truppen und Freikorps. Bd. 3. / Die Kämpfe in Baltikum nach der zweiten Einnahme von Riga: Juni bis Dezember 1919. - Berlin, 1938., S. 87.
  10. Latviešu Konversācijas vārdnīcas II. sējums, 2171-2188 lpp., Rīga, 1928.-1929.
  11. Latvijas brīvības cīņas 1918-1920. Enciklopēdija. - Preses nams: Rīga, 1999., 78.lpp.
  12. Latvijas Valsts vēstures arhīvs -turpmāk LVVA, - 3601. f., 1. apr., 407. 1., 1. lp.
  13. Ducens J. Mūsu armija pirmajos 5 gados. // Valdības vēstnesis. 1923. 17 novembris
  14. Latvijas armija 20 gados. - Rīga, 1940., 193., 214. lpp.
  15. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967. 519 lpp.
  16. Lesčius, Vytautas. Lietuvos kariuomenė nepriklausomybės kovose 1918–1920. Lietuvos kariuomenės istorija. Vilnius, 2004
  17. LVVA, 1468. f., 1. apr., 136. 1., 152. lpp.
  18. Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 23. lpp.
  19. Barba Ekmane. Kas ir 11. novembris – Lāčplēša diena? "Latvijas Vēstnesis", 11. novembris, 2009.
  20. «Latvijas Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Rīga, 1938.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 22. janvārī.
  21. "Jaunais vēstnesis" 2008. novembris
  22. «Latvijas Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Rīga, 1938.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. jūnijā. Skatīts: 2011. gada 22. janvārī.
  23. Radziņš P. Cīņas pret Bermontu. / Latvijas brīvības karš. 1. d., Rīga, 1921., 32. lpp.
  24. «"Tēvijas Sargs" 2002. gada novembris». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 15. decembrī. Skatīts: 2011. gada 22. janvārī.
  25. http://www.latvietislatvija.com/Tornakalna_atbrivosanas_operacija.htm Archived 2009. gada 3. jūlijā, at the Wayback Machine. Latvijas Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Rīga, 1938.]
  26. Vom „Mythos eines ewigen Soldatentums“. Bernhard Sauer. Der Feldzug deutscher Freikorps im Baltikum im Jahre 1919. In: Zeitschrift für Geschichtswissenschaft, 43. Jg., 1995, Heft 10. (vāciski, Pdf 7 MB).
  27. http://www.latvietislatvija.com/Kaujas_10_novembri.htm Archived 2009. gada 27. jūnijā, at the Wayback Machine. Latvijas Atbrīvošanas kaŗa vēsture. Rīga, 1938.]
  28. Peniķis M. Zemgales un Jelgavas atbrīvošana 1919. gada novembrī. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1938., Nr.4., 549. lpp.
  29. Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica 1919. gada 25. novembra nota Vācijas Ārlietu ministram H. Milleram par kara pieteikumu Vācijai. - LVVA, 2574. f., 4. apr., 93. l., 122. lp.
  30. LVVA, 6033. f., 1. apr., 94. 1., 7. lp.
  31. LVVA, 1516. f., 1. apr., 962. 1., 114. lp.
  32. Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1914-1929. Stokholma, 1967. 536-538 lpp.
  33. LVVA, 3601. f., 1. apr., 220. 1., 13. lp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]