Pāriet uz saturu

Jelgavas teātris

Vikipēdijas lapa
Jelgavas teātris
Jelgavas Latviešu biedrības nams
Pamatinformācija
Atrašanās
vieta		 Valsts karogs: Latvija Katoļu iela 11, Jelgava, Latvija
Dibināta(-s) 1924. gada 23. augustā
Slēgta(-s) 1953. gada 11. jūnijā

Jelgavas teātris bija profesionāls teātris Jelgavā, Latvijā, kas kopš 1919. gada darbojās Jelgavas Latviešu biedrības namā kā Jelgavas Latviešu biedrības teātris, tad kā Jelgavas Latviešu teātris, vēlāk kā Jelgavas teātris (1924–1944). Pēc Otrā pasaules kara tas līdz 1953. gadam turpināja darboties Rīgā kā Jelgavas drāmas teātris.

Jelgavas pirmā teātra ēka Upes ielā, kurā 1839. gadā viesojās Rihards Vāgners.

Jelgavā ir senas teātra spēlēšanas tradīcijas. Jau 1802. gadā pie bijušajiem hercogu staļļiem Upes ielā (pie tagadējā Jāņa Čakstes bulvāra) uzcēla Jelgavas teātra namu (Theater zu Mitau), kurā darbojās profesionālu aktieru trupa un viesojās citu teātru trupas. Teātra ēka bija 1500 vietu, no tām 1090 sēdvietas, 1853. gadā teātra ēku padarīja apsildāmu un uzstādīja lielu lustru.

Jelgavas teātris izrādīja daudzu pazīstamu operu iestudējumus: Lucia di Lammermoor, "Burvju strēlnieks", "Dons Žuans", kā arī mūsdienās mazāk pazīstamo Heinriha Maršnera "Vampīrs" (Der Vampyr, 1828), "Templietis un jūdiete" (Der Templer und die Jüdin, 1829), Fransuā Adriēna Bualdjē "Baltā dāma" (La dame blanche, 1825), Alberta Lorcinga "Divi strēlnieki" (Die beiden Schützen, 1837), Emē Maijāra "Eremīta zvaniņš" (Les dragons de Villars, 1856) un citas. 1839. gada jūnijā Jelgavas teātrī uzstājās Rīgas pilsētas teātris, kura kapelmeistars Rihards Vāgners diriģēja operas "Norma", "Burvju strēlnieks", "Fidelio" un "Oberons". 1842. gada martā Jelgavas teātrī uzstājās Ferencs Lists.[1]

No 1896. līdz 1904. gadam Jelgavā darbojās Alunāna teātris Ādolfa Alunāna vadībā. Pēc Pirmā pasaules kara un Bermonta armijas izdzīšanas no pilsētas 1919. gada rudenī Jelgavas Latviešu biedrība uzdevumā aktieris Jānis Stakle izveidoja Jelgavas Latviešu biedrības teātri. 1919. gada 23. novembrī Jelgavas Latviešu biedrības namā notika izrāde — Dāvida Šveņķa lugas "Smalki ļaudis" iestudējums. Starp spēlētājiem neviena profesionāla aktiera nebija, bet kopai bija saikne ar latviešu teātra aizsākumiem — tajā darbojās Ādolfa Alunāna mazmeita Zuzanna Andersone.

1920. gadā teātris sāka oficiāli saukties par Jelgavas Latviešu biedrības teātri. Līdzās entuziastiem — amatieriem sāka pievienoties arī profesionāļi. Teātrim pievienojās Jēkabs Zaķis. 1921. gada beigās uz Jelgavu pārnāca režisors Augusts Kokalis un aktrise Irma Vēsmiņa. Teātrī iekļāvās arī aktrise Nadīna Poruka. 1922. gadā viesojās Emma Ezeriņa, kas 1925. gadā kļuva par Jelgavas teātra aktrisi. Atsevišķās izrādēs piedalījās Teodors Podnieks, Lilija Ērika, Berta Rūmniece, Tija Banga, Mirdza Šmithene, Aleksis Mierlauks. 1922. gadā teātrī sāka strādāt aktieris un režisors Jānis Kļava. Teātrī bija liels iestudējumu skaits — sezonā notika apmēram ap divām pirmizrādēm katru mēnesi.

1924. gada sākumā nodibināja Jelgavas teātra biedrību un jauno 1924./1925. gada sezonu teātris iesāka kā Jelgavas Latviešu teātris.[2] Liecības par Jelgavas teātra izrādēm var atrast galvenokārt Mārtiņa Zīverta recenzijās avīzē "Jaunais Zemgalietis". 1924. gada 23. augustā Jelgavas Latviešu biedrības zālē notika Jelgavas Latviešu teātra svinīgā atklāšana un notika jaundibinātā teātra pirmā izrāde — Annas Brigaderes lugas "Ilga" iestudējums Jāņa Kļavas režijā. Teātra trupa tika papildināta ar jauniem aktieriem — pievienojās Tija Banga, Emīlija Griķīte, Roberts Brīvmanis, Emīlija Haselbauma, Žanis Kopštāls. Pirmajā sezonā teātrī darbojās 14 profesionāli aktieri. Teātrī darbu uzsāka dekorators Arvīds Spertāls, kurš bija viens no balstiem profesionāla un patstāvīga teātra tapšanā. Līdz ar viņu ienāca arī viņa sieva, kostīmu māksliniece Marga Spertāle. Spertālu pāris Jelgavas teātra vaibstus daudzējādā ziņā radīja kopīgi. Joprojām katru mēnesi tika izrādīts pa divām vai pat trim pirmizrādēm, lai piepildītu zāli ar skatītājiem. 1925. gadā teātra komisija no darba atbrīvoja teātra pamatlicēju Jāni Stakli. Par teātra direktoru kļuva Jānis Kļava. 1926. gadā Pjēra Frondē lugas "Tuksneša dēli" iestudējumam mūziku komponēja Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Burhards Sosārs. Teātra dramaturgs bija dzejnieks Edvarts Virza. Tika pieaicināti galvaspilsētas aktieri Lilija Štengele un Teodors Lācis. Viesojās arī Ludmila Špīlberga un Marija Leiko. Jelgavas teātra ansambli pamazām papildināja teātra kursu beidzēji. 1928. gadā uz sezonu teātrī kā aktrise un pēc tam arī kā režisore strādāja Olga Bormane. Tajā pašā gadā Žanis Kopštāls pamēģināja sevi kā režisoru. 1929. gadā teātrim pievienojās aktrise Alma Ābele. Toreiz ar aktieriem un māksliniecisko personālu līgumus slēdza tikai uz vienu sezonu. 1920. gadu beigās Jelgavas teātra repertuārā parādījās operetes, sākot ar Imres Kalmana "Silvu". Nelielu orķestri bija savācis Alfrēds Vinters. Pēc tam sekoja Imres Kalmana "Bajadēra" un Franca Lehāra "Jautrā atraitne".[3]

1930. gadu ekonomiskās krīzes laikā samazinājās skatītāju skaits, saruka aktieru algas, teātra glābšanai aktieriem pat mēnesi neizmaksāja algas. Teātris devās viesizrādēs. Repertuārā bija operetes, kas piesaistīja skatītājus. Līgumus ar darbiniekiem slēdza tikai uz darba mēnešiem, līdz ar to pēc sezonas slēgšanas viņiem algas nemaksāja. Biedru kopsapulcē par māksliniecisko vadītāju atkal apstiprināja Jēkabu Zaķi. 1931. gadā Jelgavas teātrī ienāca aktrise Ērika Prindule, kas drīz vien kļuva par vienu no vadošajām aktrisēm. Skatītāju atmiņā viņa īpaši palikusi ar muzikālajām lomām. Tajā pašā gadā teātrī ienāca arī Elza Barūne, kas pēc Jelgavas teātra ilgus gadus strādāja Valmieras teātrī. Par operetēm īpaši svarīgo dejisko pusi gādāja kustību konsultante Alma Kūmiņa. Vizuāli spilgtus iestudējumus darīja Margas Spertāles izdoma, no lētiem materiāliem radot krāšņa izskata kostīmus. Dažiem operešu iestudējumiem viņa bija arī dekorāciju autore, bet galvenokārt par tām gādāja Arvīds Spertāls.

Skatuves daudzveidībai, mēģinot to padarīt dinamiskāku, Arvīds Spertāls izveidoja plašu proscēniju, kura priekšpusē no abām pusēm lejup veda plaši pakāpieni, pa kuriem aktieri varēja nonākt skatītāju zālē.[4]

1944. gadā kaujas par Jelgavu laikā Latviešu biedrības namu un tajā esošās teātra telpas nopostīja. 1953. gada 11. jūnijā notika pēdējā Jelgavas drāmas teātra izrāde, pēc tam trupu izformēja, aktierus pārvietojot uz Valmieras teātri.

Teātra zinātnieks Viktors Hausmanis (1931—2023) sarakstīja grāmatu "Jelgavas teātris" (2014).

  1. ↑ Jelgava kā koncertvieta 19. gadsimtā: mūziķi un repertuārs. Zane Prēdele, Mūzikas akadēmijas raksti, XXI. (2023)
  2. ↑ Viktors Hausmanis. Jelgavas teātris. Rīga : Zinātne, 2014. 37–51. lpp. ISBN 978-9984-879-64-2.
  3. ↑ Viktors Hausmanis. Jelgavas teātris. Rīga : Zinātne, 2014. 52–109. lpp. ISBN 978-9984-879-64-2.
  4. ↑ Viktors Hausmanis. Jelgavas teātris. Rīga : Zinātne, 2014. 110–144. lpp.. lpp. ISBN 978-9984-879-64-2.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Jelgavas_teātris&oldid=4306541"