Rīgas Latviešu teātris

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rīgas Latviešu teātris
Pamatinformācija
Dibināta(-s) 1868. gada 2. jūnijā
Slēgta(-s) 1919. gadā

Rīgas Latviešu teātris bija pirmais profesionālais latviešu teātris, kas darbojās no 1868. gadam līdz 1919. gadam Rīgas Latviešu biedrības pārziņā.

Sākumā teātris bija amatieru teātris, bet 1880. gados kļuva par profesionālu teātri. 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrības nama ēka nodega, teātris pārvācās uz koka ēku (aiz tagadējās Latvijas Nacionālā teātra ēkas) un strādāja tur līdz 1916. gadam ar jaunu nosaukumu - Interimteātris. 1916. gadā teātris sāka darboties tagadējā Latvijas Nacionālā teātra ēkā, kur atradās līdz teātra slēgšanai.

Teātrī notika Aspazijas, Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes lugu pirmiestudējumi, tajā pirmo reizi latviski iestudēja virkni pasaules klasikas darbus, teātrī notika pirmās operu un operešu izrādes latviešu valodā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teātra veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Žūpu Bērtulis" izrādei veltītais piemiņas akmens

Latviešu teātra rašanos ietekmēja 19. gadsimta 60.-70. gados aktīvā jaunlatviešu kustība, kuras pārstāvji kā Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns iestājās par latviešu kā civilizētas kultūrtautas statusu, par tās apliecinājumu kalpoja latviešu valoda, literatūra, kā arī dažādu mākslas sfēru izpausmes, tostarp teātris. Patstāvīgas tautas garīgs apliecinājums ir tās spēja veidot pastāvīgu teātri. Kā galvenais teātra izaugsmi veicinošais apstāklis bija Rīgas Latviešu biedrības izveide, kas kļuva par latviskās garīgās kultūras centru. Biedrības dibināšanu sekmēja fakts, ka igauņi bija piedzīvojuši neražas gadu. Tā 1868. gadā ziedojumu vākšanai tika nodibināta "Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem", kas sākumā organizēja koncertus, bet jau tā paša gada vasaras sākumā izrādīja pirmo teātra izrādi.

2. jūnijā Vingrotāju biedrības nama Vingrotāju zālē jeb Turnhallē, kas atradās vienstāva koka ēkā rajonā starp Raiņa bulvāri, Kr. Valdemāra ielu un O. Kalpaka bulvāri, tika parādīta Jaunā Stendera lokalizētās lugas "Žūpu Bērtulis" izrāde. Šī izrāde tiek uzskatīta par Rīgas Latviešu teātra pirmo izrādi, kā arī latviešu profesionālā teātra sākumu. Piemiņas zīme par godu šim notikumam novietota laukumā otrpus Kr. Valdemāra ielai pie Kongresu nama. Nav precīza informācija ne par izrādes veidotāju, ne lomu tēlotājiem. Dažādos avotos kā izrādes organizētājs norādīts Kristaps Bergs, citur Rihards Tomsons, vēl citur Kārlis Štālbergs. Droši zināms, ka izrādē piedalījusies Emīlija Laka un Anna Šlise, iespējams arī Georgs Mihelsons. Nākamā izrāde notika tā paša gada 27. oktobrī – pēc Džona Flečera lugas veidotā Frīdriha Ludviga Šrēdera joku spēle "Klusi ūdeņi ir dziļi".

1869. gadā, kad Latviskā palīdzības biedrība pārtapusi par Rīgas Latviešu biedrību, Jāņu dienā notika tās nama pamatakmens iesvētīšanas svētki, kam par godu biedrības vadoņi iestudēt izrādi uzaicināja jauno Pēterburgas vācu teātra aktieri Ādolfu Alunānu, kurš bija uzrakstījis viencēlienu "Paša audzināts", ko Ā. Alunāna vadībā izrādīja Turnhallē. Šī ir pirmā teātrī izrādītā latviešu oriģinālluga.

Teātris Ādolfa Alunāna vadībā (1870-1885)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ādolfam Alunānam nebija sevišķa aktiermākslas izglītība, toties praksē iegūtā pieredze, spēlējot vācu teātros Vīlandē, Rēvelē un Pēterburgā, bija pietiekami liela, lai viņu sauktu par profesionālu mākslinieku.

Rīgas Latviešu biedrības runasvīri pēc "Paša audzināts" izrādes panākumiem aicināja Ā. Alunānu kļūt par Rīgas Latviešu biedrības teātra direktoru, bet tā kā viņš bija noslēdzis kontraktu ar Rēveles pilsētas teātri, tad Rīgā varēja atgriezties tikai pēc gada, uzsākot teātra vadību 1870. gada rudenī. Ar biedrību noslēgtais kontrakts noteica, ka Ā. Alunānam gada laikā jāiestudē 25 izrādes.

Uzsākot darbu, teātrim bija tikai telpas izrāžu rīkošanai: jaunajā Rīgas Latviešu biedrības namā atradās pietiekami ērta un plaša zāle ar neiekārtotu, necilu skatuvi, ko Ā. Alunānam nācās piemērot teātra vajadzībām. Teātrim vajadzēja atrast spēlēšanai piemērotus aktierus, kas laikā, kad aktiera profesija netika uztverta kā nopietna un cienīga nodarbošanās, sagādāja grūtības, sevišķi jau aktrišu atrašanā. Neatlaidīgu pūļu rezultātā Ā. Alunānam izdevās izveidot teātra trupu, no kuriem Otīlija Kleine (īstajā uzvārdā Ziemele), Leontīne Hofmane (īstajā uzv. Grūbe), Vilhelmīne Magone (īstajā uzv. Zvirgzdiņa), Berta Zvaigznīte (īstajā uzv. Maikalne), Kristaps Bergs (ar pseidonīmu Steķis), Georgs Mihelsons, Voldemārs Švarcs (īstajā uzvārdā Veiss), Kārlis Obdovs (īstajā uzv. Vegners), Teodors Alunāns (ar pseidonīmu Leitēns) uz teātra skatuves pavadīja ilgāku laiku un nospēlēja daudzas lomas. Lai izvairītos no starpgadījumiem sabiedrības aizspriedumu dēļ, visi trupas aktieri, izņemot Ā. Alunānu, pieņēma sev skatuves vārdu. Šie aktieri pēc būtības joprojām palika amatieru statusā, jo Ā. Alunāna darbības laikā aktieri teātrī nesaņēma atalgojumu un strādāja kādā pamatdarbā, teātrim veltot tikai vakarus darba dienas beigās. Aktieru vienīgais apmācības veids bija tiešā lomu iestudēšana un piedalīšanās izrādēs Ā. Alunāna vadībā. Vairumam trupas aktieru darbības periods bija īss.

Nepieciešama bija arī atbilstoša repertuāra izvēle un sastādīšana, ko Ā. Alunāns risināja ar savu oriģināllugu un cittautu autoru lugu tulkojumu vai visbiežāk lokalizējumu iestudēšanu. Tulkojumu un lokalizējumu veidošanā tika iesaistīti Pāvuls Pļavnieks, Andrejs Dīriķis, Teodors Alunāns, Indriķis Laube u.c. Teātra repertuāru pārsvarā veidoja maz pazīstamu cittautu autoru lugas, visbiežāk viencēlieni. Visvairāk tulkoto jeb lokalizēto darbu autori bija Roderiks Benedikss, Augusts Kocebū, Ādolfs Laronžs, Emīls Pols, Hermanis Salingrē, Hermanis Ūde. No vērā ņemamām jaunajām latviešu oriģināllugām līdzās Ā. Alunāna darbiem parādās divas Marijas Pēkšēnas lugas. Reti repertuārā parādījās pasaules klasikas darbi kā Nikolaja Gogoļa "Revidents" (1870).

Ādolfa Alunāna sadarbība ar biedrības vadību bija sarežģīta, kas radās Ā. Alunānam cīnoties par finansējuma piesaisti teātra vajadzībām. 1874. gadā Ā. Alunāns aiziet no teātra vadības, rīkojot savas izrādes Vācu amatnieku biedrības telpās. Teātra darbība turpinājās pēc aktieru pašiniciatīvas. Tikai 1876. gadā biedrības runasvīru aicināts Ā. Alunāns atgriezās pie teātra vadības. Trupa palika amatieru statusā, nedaudz palielinājās izrāžu skaits (ap 20 gadā). Izrādes parasti tika izrādītas tikai vienu reizi, tās atkārtoja reti. Sarežģīti bija piepildīt biedrības nama zāli. Lai arī rīdzinieki labprāt apmeklēja izrādes, tomēr zālē, kur varēja uzņemt ap 1000 skatītāju, 1877. gadā vienu izrādi apmeklēja aptuveni 403 skatītāji, 1883. gadā – 612. Ādolfs Alunāns ar savām lugām "Mucā audzis" (1882) un "Brencis un Žvingulis Austrālijā" (1883) aizsāk bērnu izrāžu iestudēšanu latviešu teātrī, kas arī bija pirmās izrādes latviešu teātrī, kurās piedalījās bērni. 1883. gadā ar Johana Šenka nelielās komiskās operas "Sādžu dakteris" iestudējumu Ā. Alunāns latviešu teātrī aizsāk operu izrādes.

1880. gadu sākumā teātra mākslinieciskais līmenis bija audzis, kas ļāva teātra repertuārā iekļaut pasaules klasikas darbus: Aleksandra Puškina "Skopais bruņinieks", Aleksandra Ostrovska "Balzaminova apsievošanās jeb Ko gribēji, to dabūji" (abi 1882), Bjernstjernes Bjernsona "Redaktors" (1883), Nikolaja Gogoļa "Svātiene jeb Pieci precību kandidāti", Gotholda Efraima Lesinga "Minna fon Barnhelma" (abi 1884). Visu savu vadības laiku arī pats Ā. Alunāns piedalās izrādēs kā aktieris. No tā brīža aktieru trupas vadošajiem aktieriem teātrī ilgstoši darbu turpina Jānis Birzgalis, kurš ir vēlākās teātra aktrises Jūlijas Skaidrītes brālis, Maija Brigadere, Fricis Lepševics, Berta Rūmniece u.c. Šie aktieri pēc nedaudziem gadiem veido pirmo latviešu profesionālo aktieru paaudzi.

Pēdējās vadības sezonās darbs liecināja, ka teātris Ādolfa Alunāna vadībā tuvojas profesionāla teātra līmenim. Taču viņa tālāku darbību apturēja biedrības runasvīru lēmums samazināt Ā. Alunāna atalgojumu, kā rezultātā viņš aiziet no teātra vadības. Līdz ar viņu aiziet gandrīz visi teātra komisijas locekļi. Savā darbības laikā Ādolfs Alunāns teātrī bija izveidojis aktieru trupu, attīstījis tās profesionālās iemaņas, izveidojis noteiktu repertuāru. Galvenais viņa sasniegums bija latviešu tautas iepazīstināšana ar īstu teātri, aizsākot tā spēlēšanas un apmeklēšanas tradīciju.

1885. gada rudenī teātris turpināja darbu bez profesionāla vadītāja.

Rīgas Latviešu biedrības nams, kur darbojās Rīgas Latviešu teātris, 1885. gada litogrāfijā

Teātris Hermaņa Rodes-Ēbelinga vadībā (1886-1893)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1886. gada sākumā par teātra vadītāju kļuva vācu tautības režisors Hermanis Rode-Ēbelings. Viņš neturpināja Ā. Alunāna iesākto teātra virzību, bet gan darīja to pēc saviem ieskatiem, kas vērtējami pretrunīgi. Par teātra vadītāju viņš kļuva nejauši: 1884. gadā pārcēlies no Vācijas uz Rīgu, kur strādāja Rīgas Pilsētas vācu teātrī, pārkāpa teātra ētikas principus, publicējot avīzē tā paša teātra režisoru apvainojošu rakstu, kā rezultātā Vācu skatuves darbinieku arodbiedrība pieņēma lēmumu astoņus gadus aizliegt H. Rodem-Ēbelingam strādāt jebkurā vācu teātrī. Uz latviešu teātri aizliegums neattiecās, tādēļ biedrības runasvīri viņu pieņēma par teātra vadītāju.

H. Rode-Ēbelings neprata latviešu valodu un nepārzināja latviešu literatūru. Mēģinājumi notika vācu valodā. Mēģinājumos kā pamatprincipu H. Rode-Ēbelings izmantoja priekšā rādīšanu un no aktieriem prasīja atdarināt demonstrēto, kas aktieru darbību varēja novest pie ārišķības. Tomēr nevar noliegt faktu, ka režisors vēlējās panākt aktieru darbības precizitāti. Latviešu aktieriem bija sveša šāda skola, taču H. Rode-Ēbelings skatuves mākslas pamatprincipus ieaudzināja daudzos izcilos aktieros. Vācu aktierskolas ietekme latviešu teātrī bija manāma vēl daudzus gadu desmitus, kas gan nenozīmē, ka visi aktieri pārmantoja vācu teātra skolas tradīcijas, jo izcilākie aktieri pielietoja aktierisko darbošanos pēc dabiskās izjūtas.

Mainījās trupas sastāvs. No Ādolfa Alunāna trupas palika Natālija Vītola (īstajā uzvārdā Upmalniece) (līdz 1889. gadam), Maija Brigadere, Berta Rūmniece, Fricis Lepševics, Augusts Vārna-Vārtiņš un vēl daži. Trupai pakāpeniski pievienojās Jānis Brigaders, Jēkabs Rozentāls-Krūmiņš, Dace Akmentiņa, Pēteris Ozoliņš, Mārtiņš Stīnuss, Jēkabs Duburs, Roberts Jansons, Kārlis Brīvnieks, Olga Ezerlauka, Aleksandrs Freimanis, Jūlija Lanka, Eižens Kociņš, Jūlija Skaidrīte, Aleksis Mierlauks u.c. Izveidojās kolektīvs, kurā ietilpa arī daži sevišķi talantīgi aktieri, kuri ar laiku izauga par izciliem liela vēriena skatuves māksliniekiem.

1880. gadu otrajā pusē teātris kļuva par profesionālu teātri, ko pamatā noteica fakts, ka, sākot saņemt Rīgas Domes subsīdijas, teātris kopš 1887. gada sāka maksāt aktieriem noteiktu algu un teātris kļuva par viņu pamatdarbu. Līdz ar to vairāk laika, uzmanības un enerģijas aktieri varēja veltīt teātrim, kā arī no viņiem varēja prasīt veikt lielākus uzdevumus. Izrādes sāka regulāri notikt katru svētdienu un svētku dienās, dažkārt arī darbadienās.

H. Rodes-Ēbelinga darbības laikā repertuārā ienāca vairāki pasaules klasikas darbi, no kuriem pirmais bija Viljama Šekspīra "Venēcijas tirgotājs" (1888), kam sekoja Frīdriha Šillera "Luīze Millere" ("Mīla un viltus") (1889), Henrika Ibsena "Sadzīves pīlāri" (1889), Aleksandra Suhovo-Kobiļina "Krečinska kāzas" (1890), Onorē de Balzaka "Pamāte" (1892), Viljama Šekspīra "Sapnis vasaras naktī" (1892) un "Rikards III dzīvē un nāvē" ("Ričards III") (1893), kas bija arī režisora atvadu izrāde. Šajā periodā repertuārā ienāca pirmās Rūdolfa Blaumaņa lugas "Zagļi" (1890) un "Ļaunais gars" (1891), parādījās Puriņu Klāva "Lielkungu pusdienas" un "Zviedris" (abas 1889). Tika iestudētas arī Žaka Ofenbaha, Franca Supē, Robēra Planketa operetes, kā arī dziesmu lugā "Dzīvību priekš cara" (1886) pārstrādātā Mihaila Gļinkas opera "Ivans Susaņins". Teātra repertuārā pastāvīgi atradās arī sentimentālas melodrāmas, vācu un austriešu dramaturgu tā sauktās kalniešu lugas, kuru darbība risinājās Alpu kalnu ciematā, kā arī romantiskas pasaku lugas, kuru iestudēšanai bija jāatīsta skatuves tehnika, kas izpaudās skatuviskos efektos - pērkona dārdos un zibens zibšņos laikā, kad teātris vēl nebija aprīkots ar elektrību.

1893. gadā, beidzoties noteiktajam aizliegumam strādāt vācu teātrī, Hermanis Rode-Ēbelings aiziet no teātra vadības.

Teātris 19. gadsimta beigās (1893-1900)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Latviešu biedrības ēka pirms nodegšanas

1893. gadā par teātra direktoru Rīgas Latviešu biedrības runasvīri pieņēma latviešu aktieri un režisoru Pēteri Ozoliņu, kas bija mācījies Drēzdenes konservatorijas drāmas klasē, kā arī darbojies Vācijas teātros Hofā un Mecā. P. Ozoliņš iestudēja lielāko daļu izrāžu, kuru skaits sezonā gadu no gada pieauga. Sezonā iestudēja vidēji astoņas līdz desmit izrādes, galvenokārt viencēlienu lugas. P. Ozoliņš turpināja teātrī ierasto izrāžu iestudēšanas veidu, lugas iestudējot precīzi pieturoties autora tekstam. Režisoriskās interpretācijas jēdziens teātrī vēl nebija attīstījies. Daudzi aktieri nespēja pilnībā atbrīvoties no H. Rodes-Ēbelinga ieviestā tā laika vācu aktiermeistarības stila deklamatoriskā runas veida un teatrālajiem žestiem. P. Ozoliņš daudz mazāk mēģinājumu laikā nodarbojās ar priekšā rādīšanu, bet vairāk centās aktieriem izskaidrot tēla darbības jēgu un izpausmes.

Izrāžu vizuālais noformējums bija diezgan trūcīgs. Dekorācijas tika pielāgotas no esošajiem dekorāciju krājumiem, tikai atsevišķos gadījumos teātra daiļkrāsotāji izgatavoja jaunu dekorāciju. 1897. gadā Rīgas Latviešu biedrības namā tika ierīkots elektrības pieslēgums, līdz ar to izrādes varēja labāk apgaismot, kaut gan teātra rīcībā joprojām nebija skatuves prožektoru.

1890. gados teātrī bija spēcīga aktieru trupa, kas nebija sevišķi liela. 90. gadu vidū trupā bija pie trīsdesmit aktieriem. Aktieri bija diezgan noslogoti, taču tas veicināja aktieru mākslinieciskās meistarības izaugsmi. Daļa aktieru, meistarības izkopšanai, par samaksu apmeklēja privātstundas pie tā laika Rīgas Vācu teātra aktieriem. Šajā laikā teātrī aktierus vēl stingri dalīja pēc ampluā principa, kas nozīmēja, ka aktieris spēlēja tikai šāda tipa lomas, tā Jūlija Skaidrīte spēlēja varones un sentimentālas mīlētājas, Dace Akmentiņa – pirmās mīlētājas un dziedamās partijas, Berta Rūmniece – mātes un raksturlomas, Olga Ezerlauka – mātes, Lizete Iesmiņa-Mihelsone – subretes un dziedamās lomas, Luīze Melkerte – salondāmas, Jēkabs Duburs – raksturu lomas un dziedāšanas partijas, Aleksandrs Freimanis – varoņus un mīlētājus, Jānis Brigaders – varoņus, Teodors Valdšmits – mīlētājus un dziedāšanas partijas, Aleksis Mierlauks – otrās raksturu lomas, Roberts Jansons – varoņu tēvus, Dāvids Šveņķis – komiķus, Aleksandrs Mihelsons – jaunos varoņus. Lielu daļu galveno lomu spēlēja arī pats Pēteris Ozoliņš. Trupu papildināja teātra koris, no kā vidus nāca vairāki vēlāk populāri aktieri, kā Kristaps Koškins, Teodors Lejas-Krūmiņš, Hermīne Freimane, Amālija Mencele. No 1893. līdz 1895. gadam teātra korī dziedāja arī Aspazija, kura tolaik domāja par aktrises karjeru.

Teātra aktieru mākslinieciskais līmenis bija audzis, līdz ar to Pēteris Ozoliņš veidoja tam atbilstošu repertuāru. Teātrī strauji palielinājās latviešu oriģināldramaturģijas iestudējumu skaits, kas ir P. Ozoliņa darbības perioda augstākais sasniegums. Latviešu dramaturģija šajā perioda sasniedza Eiropas modernās drāmas līmeni. Pirmuzvedumus piedzīvo Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušais dēls" (1893), "Trīnes grēki" (1896), "Potivāra nams" (1897), Aspazijas "Vaidelote", "Zaudētas tiesības" (abas 1894), "Ragana" (1895), Jēkaba Rozentāla-Krūmiņa "Čigāniete" (1895), Jāņa Poruka "Hernhūtieši" (1896), Zeiboltu Jēkaba "Mājas naids" (1896), "Trīs soļi uz laimi" (1899), Augusta Deglava un Jēkaba Dubura "Precībās" (1894), "Vecais pilskungs" (1896). Teātra briedumu apliecināja arī pasaules klasikas darbu un Eiropas modernās drāmas ienākšana un palikšana repertuārā. Tā līdz gadsimtu mijai repertuārā ienāk virkne Viljama Šekspīra lugas "Hamlets" (1894), "Otello" (1895), "Makbets" (1896), "Spītnieces precības" ("Spītnieces savaldīšana") (1898), "Romeo un Jūlija", "Ziemas pasaciņa" (abas 1899), "Jūlijs Cēzars" (1900), ienāk arī Frīdriha Šillera "Laupītāji" (1894), "Orleānas jaunava" (1895), "Marija Stjuarte" (1897), "Dons Karloss" (1900), Hermaņa Zūdermaņa "Gods" (1893), "Dzimtene" (1896), "Tauriņu kauja", "Laime nomalā" (abi 1898), Aleksandra Ostrovska "Ienesīga vieta", Bjernstjernes Bjernsona "Bankrots" (abi 1895), Gotholda Efraima Lesinga "Emīlija Galoti" (1896), Henrika Ibsena "Nora" (1897), Johana Volfganga Gētes "Fausts" (1898), Heinriha fon Kleista "Heilbronnas Katiņa", Ivana Turgeņeva "Brokastis pie muižniecības vecākā", Moljēra "Skopulis" (visi 1900). Teātrī turpināja arī muzikālo izrāžu iestudēšanu, iestudējot pirmo latviešu operu – Jēkaba Ozola viencēliena operu "Spoku stundā" (1893), ko iestudēja libreta autors Jēkabs Duburs, kā arī klasiku: Johana Štrausa opereti "Čigānu barons" (1895) un Karla Marijas Vēbera operu "Burvju strēlnieks" (1900). Par kapelmeistaru teātrī strādāja Nikolajs Alunāns.

Daudzu aktieru talants 1890. gados attīstījās līdz izcilībai, spējot tikt galā ar sarežģītiem skatuviskiem uzdevumiem. Teātra mākslinieciskais līmenis bija ievērojami audzis, tas bija ieguvis milzīgu skatītāju ievērību un kļuvis par nozīmīgu un atzītu kultūras dzīves daļu.

Teātris 20. gadsimta sākumā (1900-1908)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20. gadsimts teātrim sākās ar nopietnas konkurences rašanos – 1902. gadā tika dibināts Jaunais latviešu teātris. Kaut arī šis jaundibinātais teātris neizcēlās ar ko īpašu, sabiedrībā bija sākusies noslāņošanās, kā rezultātā Rīgas Latviešu teātris tika sākts dēvēt par "māmuļas", t.i. konservatīvo teātri.

Teātra trupu veidoja lielisku aktieru ansamblis, to skaitā Dace Akmentiņa, Jūlija Skaidrīte, Berta Rūmniece, Otīlija Muceniece, Olga Ezerlauka, Lizete Iesmiņa-Mihelsone, Aleksandrs Freimanis, Teodors Valdšmits, Aleksandrs Mihelsons, Aleksis Mierlauks, Pēteris Rudzītis, Ērihs Lauberts u.c. Ansamblis spēja sniegt mākslinieciski augstvērtīgu rezultātu pasaules klasikas iestudējumos, kas gan repertuārā vairs neienāca tik lielā skaitā. Repertuārā ienāca Hermaņa Zūdermaņa "Jāņu ugunis", Johana Volfganga Gētes "Klavigo" (abi 1901), Ivana Turgeņeva "Natālija" ("Mēnesis uz laukiem"), Gotholda Efraima Lesinga "Nātans Gudrais", Rudžero Leonkavallo opera "Bajaco" ("Pajaci") (visi 1902), Viljama Šekspīra "Karalis Līrs", Pjēra de Bomaršē "Figaro kāzas jeb Trakā diena" (abi 1903). Teātra repertuārā ienāca jaunas Rūdolfa Blaumaņa lugas "No saldenās pudeles" (1901) un "Skroderdienas Silmačos" (1902), kas saņēma smagu kritiku, bet vēlāk kļuva par visvairāk iestudētajām lugām latviešu teātrī.

1903. gadā no teātra vadības aizgāja Pēteris Ozoliņš, kura vietā par vadītāju tika pieņemts teātra ievērojamākais aktieris Jēkabs Duburs, kurš bija jau sevi pierādījis režijā un nu kļuva par teātra vadošo režisoru.

J. Dubura vadības laikā izdevās celt teātra režijas meistarības līmeni. Viņa režijā uz latviešu teātru skatuves parādījās pasaules klasikas darbi Viljama Šekspīra "Juku jukām" ("Kā jums tīk"), Johana Volfganga Gētes "Ifigēnija Tauridā" (abi 1904), Žaka Ofenbaha operete "Skaistā Helēna" (1905), kā arī pirmais Maksima Gorkija lugas iestudējums latviešu teātrī "Mazpilsoņi" ("Sīkpilsoņi") (1904). 1903. gada Ziemassvētkos J. Duburs iestudēja latviešu teātrī neierastas ievirzes darbu – Annas Brigaderes lugu "Sprīdītis", kas ir pirmā luga bērniem, kas kļuva par latviešu drāmas klasiku. J. Dubura režijā tapa Rūdolfa Blaumaņa lugu "Indrāni" (1904) un "Ugunī" (1905) pirmiestudējumi. Ar krievu modernās drāmas pārstāvja Sergeja Naidjonova lugas "Vaņušina bērni" iestudējumu (1905) režijā debitēja Aleksis Mierlauks, ar laiku kļūdams par vienu no labākajiem sava laika režisoriem.

J. Dubura vadības laikā sāka izirt aktieru ampluā sistēma, ļaujot aktieriem attīstīt savu aktierisko meistarību arī cita rakstura lomās. Šajā periodā teātrī ienāca talantīgais aktieris Rūdolfs Bērziņš.

1905. gadā, nesaskaņu ar Rīgas Latviešu biedrības runasvīriem rezultātā, Jēkabs Duburs aizgāja no teātra vadības. Viņa vietā teātra vadībā atgriezās Pēteris Ozoliņš.

P. Ozoliņš uz latviešu skatuves turpināja uzvest vēl neizrādīto pasaules klasiku: Karla Guckova "Uriels Akosta", Frīdriha Šillera "Vilhelms Tells" (abi 1905), Franča Grillparcera "Sapnis – dzīve" (1908), moderno dramaturģiju: Maksima Gorkija "Saules bērni", Sergeja Naidjonova "Avdotjas dzīve" (abi 1906), Gerharta Hauptmaņa "Elga" (1907), latviešu oriģināldramaturģiju: Annas Brigaderes "Ceļa jūtīs", Jukuma Paleviča "Purvā", Fallija "Laura" (visas 1906), Jāņa Jaunsudrabiņa "Traģēdija", Edvarda Vulfa "Rožainās dienas", "Tea Moreni" (visas 1907). Eiropas tā laika moderno dramaturģiju aktīvi iestudēja Aleksandrs Freimanis, latviešu teātrī ievedot Gerharta Hauptmaņa "Kolēģis Kramptons" (1904), "Roze Bernda" (1905), "Hannele" (1907), Henrika Ibsena "Džons Gabriels Borkmanis", Ļeva Tolstoja "Tumsības vara" (abi 1905), Hermaņa Zūdermaņa "Akmens starp akmeņiem" (1906), kā arī klasiku Johana Volfganga Gētes "Egmonts" (1906). Visspēcīgāk režijā darbojās Aleksis Mierlauks, pirmais iestudējot klasiķa Heinriha fon Kleista lugu "Sasistā krūze" (1906), bet sevišķi spilgti ir viņa Maksima Gorkija "Dibenā" (1906) un "Barbari" (1907) pirmiestudējumi, kas aktieriem kļuva par aktiermeistarības skolu, savukārt Antona Čehova "Ķiršu dārzs" (1907) pirmiestudējums, kur vienu no savām pirmajām lomām atveidoja Lilija Ērika, nebija veiksmīgs. Jēkaba Dubura režijā tapa Henrika Ibsena "Spoki" (1908).

Šajā periodā teātrī darbu sāka jaunais aktieris Reinholds Veics, kurš ar laiku kļuva par galveno varoņlomu tēlotāju.

Lai arī teātris bija mākslinieciski augstā līmenī, biedrība nebija mierā ar P. Ozoliņa darbu un 1907. gadā radās ideja izvēlēties citu direktoru. Šim amatam kandidēja arī Rūdolfs Blaumanis, kuram bija neliela pieredze režijā un kurš savu spēju pierādīšanai teātrī iestudēja Viljama Šekspīra traģēdiju "Ričards III", kas tika uzņemta atsaucīgi. Taču Rīgas Latviešu biedrības vadība, kura bažījās par iespējamo R. Blaumaņa cīnīšanos pret biedrības rutīnu, par direktoru atkal apstiprināja P. Ozoliņu.

1908. gada 19. jūnijā nodega Rīgas Latviešu biedrības nams, līdz ar to teātra kolektīvs palika bez telpām.

Teātra pēdējais darbības posms (1908-1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas Latviešu biedrības nama ēkas nodegšanas 1908. gadā teātra darbība uz mirkli apstājās. 28. jūlijā tika sasaukta sapulce, kurā piedalījās ap 350 pārstāvju (skatuves mākslinieki, kultūras darbinieki, žurnālisti, rakstnieki) no aptuveni 80 biedrībām, ar mērķi dibināt jaunu biedrību, kas organizētu jauna teātra veidošanu. Šajā sapulcē virkne kultūras darbinieku norādīja uz nepietiekamo latviešu skatuves mākslas līmeni, profesionālās izglītības trūkumu, materiālā nodrošinājuma trūkumu un Rīgas Latviešu biedrības nespēju atrisināt saimnieciskos un mākslinieciskos jautājumus. Rezultātā tika dibināta Latviešu skatuves biedrība, kuras vadībā tika nodibināts Jaunais Rīgas teātris.

Rīgas Latviešu biedrības vadība nolēma turpināt Rīgas Latviešu teātra darbību, teātra vajadzībām iegūstot un pārbūvējot pagaidu telpas – Jaunā cirka koka ēku, kas atradās Puškina (tagad Kronvalda) bulvārī aiz tagadējās Latvijas Nacionālā teātra ēkas. Teātri atklāja 1908. gada 8. novembrī ar Andrieva Niedras lugas "Zeme" izrādi. No šī brīža teātri sāka saukt par Interimteātri ("interim" latīņu valodā nozīmē "pa to laiku").

Teātri turpināja vadīt Pēteris Ozoliņš, taču liela daļa vadošo aktieru pārgāja darbā uz jaundibināto Jauno Rīgas teātri, to skaitā Jēkabs Duburs, Aleksis Mierlauks, Aleksandrs Freimanis, Berta Rūmniece, Lilija Ērika, Hermīne Freimane, Ērihs Lauberts, Voldemārs Švarcs, Ādolfs Kaktiņš, uz neilgu laiku arī Reinholds Veics, Pēteris Rudzītis, Jūlija Skaidrīte, Olga Ezerlauka. Teātrim vairs neizdevās sastādīt tik spēcīgu aktieru trupu, kāda bija līdz 1908. gadam. Pamazām skatītāju ievērību guva Jaunais Rīgas teātris, bet Interimteātris zaudēja savu sabiedrisko nozīmi. Teātrī joprojām strādāja tādi izcili aktieri kā Dace Akmentiņa, Jūlija Skaidrīte, Reinholds Veics, Aleksandrs Mihelsons, Teodors Valdšmits, kādu laiku Alfreds Amtmanis-Briedītis u.c. Taču teātra mākslinieciskais līmenis kopumā kritās.

Teātrī turpināja ienākt vēl neiestudētā pasaules klasika: Viktorjēna Sardū "Fernande" (1909), "Nekautrīgā madāma (M-me Sans-Gene)" (1912), Frīdriha Šillera "Fiesko", Ežēna Skriba "Glāze ūdens" (abi 1910), Aleksandra Ostrovska "Trakā nauda" (1911), Aleksandra Dimā (dēla) "Kamēliju dāma", Aleksandra Dimā (tēva) "Kīns", Karlo Goldoni "Viesnīcniece" (visi 1912), Heinriha fon Kleista "Homburgas princis" (1913) un modernā dramaturģija: Knuta Hamsuna "Saules rietā" (1908), Henrika Ibsena "Būvmeistars Solness" (1909), "Tautas naidnieks" (1910), "Jūras radiniece", "Mazais Eijolfs" (abi 1912), Sergeja Naidjonova "Skaistule" (1909), Hermaņa Heijermansa "Geto", Morisa Māterlinka "Monna Vanna" (abi 1910), Gerharta Hauptmaņa "Žurkas" (1911), "Gabriela Šillinga bēgšana" (1912), Ļeva Tolstoja "Dzīvais mironis", romāna "Anna Kareņina" dramatizējums (abi 1911), romāna "Augšāmcelšanās" dramatizējums (1913), Antona Čehova "Ivanovs" (1912) u.c. Ar Aleksandra Ostrovska "Belugina precības" un Džordža Bernarda Šova "Sievietes vara jeb Kapteiņa Brasbaunda atgriešanās" pirmiestudējumiem 1913. gadā režijā debitē aktieris Alfreds Amtmanis-Briedītis, kurš vēlāk kļūst par vienu no sava laika izcilākajiem režisoriem.

1908. gada septembrī nomira Rūdolfs Blaumanis, viņa piemiņai decembrī teātris pirmo reizi iestudēja viņa lugas "Pamāte" un "Sestdienas vakars". 1911. gada decembrī teātrī pirmo reizi iestudēja Ādolfa Alunāna lugu "Draudzes bazārs", bet pēc pusgada Ā. Alunāns aizgāja mūžībā. Ienāca arī citas latviešu oriģināllugas: Jāņa Jaunsudrabiņa "Viena diena", Edvarda Vulfa, kurš kādu laiku bija arī teātra dramaturgs, "Klusuma bērni" (abi 1909), "Izabella" (1912), "Faustiņš" (1913), Annas Brigaderes "Pie latviešu miljonāra" (1909), "Princese Gundega un karalis Brusubārda" (1912), kas guva plašu rezonansi, Jāņa Akuratera "Lāča bērni" (1909), "Kaupo" (1913), Augusta Saulieša "Pret ziemeļiem" (1911), "Jēkabs Saltups" (1913).

1913. gadā Pēteris Ozoliņš, izsmēlis sevi radošajā darbā, aizgāja no teātra vadības, pievēršoties savam privātajam veikalu biznesam. Viņa vietā par teātra vadītāju pieņēma bijušo Jaunā latviešu teātra direktoru Fridrihu Podnieku, kurš teātra vadībā pabija gadu un 1914. gadā atgriezās Vācijā. Šīs sezonas laikā dažādu režisoru vadībā repertuārā pirmo reizi parādījās tādi vērtīgi darbi, kā Hermaņa Heijermansa "Lielais lidojums", Aleksandra Ostrovska "Draiskule", Šarla Guno opera "Fausts", Johana Štrausa operete "Sikspārnis" (visi 1913), Ferenca Molnāra "Velns", Augusta Kicberga "Vilkatis", Annas Brigaderes "Raudupiete", Edvarda Vulfa "Greizsirdība" (visi 1914).

1914. gada rudenī teātra vadību pārņēma teātra vadošais aktieris Reinholds Veics, kurš regulāri teātrī iestudēja izrādes. Šajā sezonā teātrī pirmo reizi ienāk Viljama Šekspīrs "Antonijs un Kleopatra", Leonīda Andrejeva "Karalis, likums un brīvība", Henrika Senkeviča romāna "Quo vadis" dramatizējums (visi 1914), Edmona Rostāna "Ērglēns", Džuzepes Verdi opera "Trubadūrs" (abi 1915), bet sevišķi nozīmīgs ir Leona Paegles lugas "Dievi un cilvēki" pirmiestudējums (1915), kas ir viens no pēdējiem lielākajiem teātra iestudējumiem.

1915. gada rudenī, kad Rīgai tuvojās vācu karaspēks, vairums pilsētas iedzīvotāju kopā ar rūpnīcām, skolām un mākslas iestādēm evakuējās uz Krieviju, tostarp Jaunais Rīgas teātris direktora Alekša Mierlauka vadībā. Interimteātra direktors R. Veics nesagaidījis teātra turpmāku rīcības plānu devās uz Maskavu.

Apstākļos, kad teātra trupa bija izjaukta, jo daļa teātra aktieru bija devušies bēgļu gaitās, bet jaunie vīrieši bija iesaukti armijā, teātrī atgriezās un tā vadību pārņēma Aleksandrs Freimanis. Trupā darbojās Jūlija Skaidrīte, Otīlija Muceniece, Teodors Valdšmits, Voldemārs Švarcs, Konrāds Kvēps, Milda Riekstiņa u.c. Reizi nedēļā teātris savās telpās sniedza izrādes. Repertuārā uzņēma līdz tam Jaunajā Rīgas teātrī izrādīto Aspazijas "Guna" ("Sidraba šķidrauts") (1915), Raiņa "Pūt, vējiņi!" (1915), "Zelta zirgs" (1916), Linduļa "Dižūdru Māle" (1916), ienāca vērtīgi darbi kā Frīdriha Hebela "Judīte" (1916), Džona Golsvertija "Cīņa" (1917), Morisa Māterlinka "Māsa Beatrise", Oskara Vailda "Salome" (abi 1918).

1916. gada rudenī teātris saņēma atļauju rīkot izrādes pilsētas Otrā teātra, tagadējā Latvijas Nacionālā teātra ēkā. 1918. gadā teātri sāka saukt par Otro Pilsētas teātri jeb Pilsētas latviešu teātri.

Rīgas pilsētas Otrā teātra ēka uz pastkartes

1918. gada rudenī Rīgā atgriezās Reinholds Veics un pārņēma teātra vadību. R. Veics centās veidot vērtīgu repertuāru, iekļaujot tajā pasaules klasikas un sava laika autoru darbus, iestudējot, piemēram, Džordža Bernarda Šova "Pigmalions" (1918).

Nodibinoties Latvijas SPR, teātri pārorganizēja par Tautas teātri. Tomēr 1919. gadā, lielākajai daļai aktieru pārejot uz jaunizveidoto Strādnieku teātri un arī vēsturisko pārmaiņu rezultātā, teātris savu darbību beidza.

Teātra darbības pēdējā desmitgadē šeit sevi pieteica Teodors Lācis, Alfreds Amtmanis-Briedītis, Annija Simsone, Arveds Mihelsons, Jānis Simsons, Eduards Smiļģis, Paula Baltābola u.c., kuri šajā teātrī pavadīja atšķirīgus laikus, bet vēlāk kļuva par ievērojamiem skatuves māksliniekiem.

Par Rīgas Latviešu teātra tiešo mantinieku var uzskatīt Latvijas Nacionālo teātri, kura telpās teātris darbojās pēdējos pastāvēšanas gadus, kur radošo darbu turpināja lielākā daļa bijušie Rīgas Latviešu teātra aktieri un kur nonāca šī teātra lugu bibliotēka.

Vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aktieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latviešu teātris no pirmsākumiem līdz mūsdienām / proj. vad. Guna Zeltiņa - Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010.