Jevgēnija Jegorova
| ||||||||||
Jevgēnija (Žeņa) Jegorova, dzimusi Marta Ella Liepiņa, bija latviešu izcelsmes revolucionāre, padomju arodbiedrību darbiniece.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimusi 1892. gadā Rūjienā, galdnieka ģimenē. Sākot ar 1906. gadu, strādāja par šuvēju Rūjienā, pēc tam Rīgā. Revolucionāro darbību sākusi Rūjienā 1909. gadā, turpināja Rīgā. Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā kopš 1911. gada, no 1913. gada darbojās Maskavā. 1915. gada augustā arestēta, viņai piespriests mūžīgs izsūtījums Irkutskas guberņā. 1916. gadā izbēgusi no nometinājuma vietas ar Jevgēnijas Jegorovas vārdu. Darbojusies Petrogradā, 1917. gada martā bija KSDS(b)P Viborgas rajona sekretāre, piedalījās Ļeņina sagaidīšanas rīkošanā. Piedalījās Oktobra revolūcijā, pēc kuras ievēlēta Petrogradas padomē un KSDS(b)P Petrogradas guberņas komitejā, piedalījās skolotāju internacionālistu arodbiedrības izveidē, organizēja pārtikas sagādes vienības Petrogradā.
1919. gada maijā — KK(b)P Saratovas guberņas komitejas sekretāre, 1920. gada janvārī atgriezusies Petrogradā, turpmāk darbojās dažādās (šūšanas rūpniecības darbinieku, gumijas un kaučuka rūpniecības darbinieku) arodbiedrībās, 1937. gadā ievēlēta par Vissavienības Arodbiedrību savienību centrālās padomes sekretāri un prezidija locekli. Bija vairāku (8., 9., 13., 16., 17.) partijas (KK(b)P / VK(b)P) kongresu delegāte, 15. sasaukuma VCIK un 7. sasaukuma PSRS CIK locekle. 1933. gadā apbalvota ar Ļeņina ordeni.[1]
1937. gada 10. decembrī arestēta. 1938. gada 8. aprīlī PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija piesprieda Jegorovai augstāko soda mēru. Tajā pašā dienā nošauta. 1956. gadā reabilitēta.[2]
Piemiņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sanktpēterburgā ir Žeņas Jegorovas iela (улица Жени Егоровой), kurai šis nosaukums piešķirts 1977. gadā.