Jodūdeņradis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jodūdeņradis
Hydrogen-iodide-2D-dimensions.svg
Jodūdeņraža struktūrformula ar starpatomu attālumu
Hydrogen-iodide-3D-vdW.svg
BJodūdeņraža molekulas modelis
Citi nosaukumi ūdeņraža jodīds
CAS numurs 10034-85-2
Ķīmiskā formula HI
Molmasa 127,904 g/mol
Blīvums 5,79 kg/m3
Kušanas temperatūra -50,80 °C
Viršanas temperatūra -35,36 °C
Šķīdība ūdenī 245 g/100 ml

Jodūdeņradis (HI) ir joda un ūdeņraža binārais savienojums. HI ir bezkrāsaina, ļoti smaga gāze ar kodīgu smaku. Jodūdeņradis labi šķīst ūdenī, veidojot ļoti stipru skābijodūdeņražskābi (piesātināts šķīdums pie 0 °C satur ap 90% HI). 10 °C temperatūrā 1 tilpumā ūdens izšķīst 425 tilpumi jodūdeņraža.[1] Mitrā gaisā jodūdeņradis, tāpat kā citi halogēnūdeņraži, veido miglu. Zemās temperatūrās var izdalīt vairākus jodūdeņraža kristālhidrātus.

Iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rūpniecībā jodūdeņradi iegūst, jodam reaģējot ar hidrazīnu:

2I2 + N2H4 → 4HI + N2

Jodūdeņradi laboratorijas apstākļos iegūst, hidrolizējot fosfora trijodīdu:

PI3 + 3H2O → H3PO3 + 3HI

Lai iegūtu gāzveida jodūdeņradi, koncentrētai jodūdeņražskābei pievieno ūdensatņēmējas vielas, piemēram, fosfora pentoksīdu[2].

HI var iegūt, reducējot jodu ar sērūdeņradi:

H2S + I2 → S + 2HI

Jodūdeņradis veidojas arī, tieši reaģējot jodam ar ūdeņradi, taču šī reakcija noris tikai sildot un ne līdz galam, jo iestājas ķīmiskais līdzsvars:

H2 + I2 ⇄ 2HI

Īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šķīstot ūdenī, veidojas hidroksonija un jodīda joni:

НI + H2O ⇌ H3O+ + I

Ar ūdeni jodūdeņradis veido azeotropu maisījumu, kas satur 57% НI (šāda maisījuma viršanas temperatūra ir 127 °C).

Jodūdeņradis sāk termiski sadalīties apmēram 300 °C temperatūrā.

Jodūdeņradim ir izteiktas reducējošas īpašības, piemēram, sērskābi tas spēj reducēt līdz pat sērūdeņradim[3]:

8HI + H2SO4 → 4I2 + H2S + 4H2O

Izmantošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jodūdeņradi lieto organiskajā sintēzē par reducētāju, kā arī citu joda savienojumu iegūšanai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Г. Реми. Курс неорганической химии. Том I. Москва : Издательство иностранной литературы, 1963, 846. lpp. (krieviski)
  2. Карякин Ю. В., Ангелов И. И. Чистые химические вещества. Москва : Химия, 1974, 170. lpp. (krieviski)
  3. N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 299. lpp.