Johans Jakobs Ferbers
| ||||||||||||
Johans Jakobs Ferbers (Johann Jacob Ferber, 1743—1790) bija zviedru cilmes ģeologs un mineralogs. Academia Petrina fizikas un dabaszinātņu profesors (1775—1783). Prorektors (1780—1781).[1]
Viens no modernās ģeoloģijas pamatlicējiem, pirmais izvirzīja "drifta teoriju" par granīta laukakmeņu izcelsmi Baltijas provincēs.[2]
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1743. gada 23. augustā Karlskrūnā aptiekāra ģimenē. Mācījās Karlskrūnas kara akadēmijā, studēja Upsālas Universitātē pie slavenā botāniķa Kārļa Linneja. 1763. gadā sāka strādāt Zviedrijas kalnrūpniecības kolēģijā, bet jau 1764. gadā devās sešus gadus ilgā ceļojumā pa Eiropu. 1771. gadā viņš no jauna devās uz Vācijas un Itālijas valstīm, pētīja rūdas un minerālus, tā iespaidā uzrakstīja grāmatu "Vēstules no velšu zemes par tās dabas īpatnībām", ko veltīja mineralologam un brīvmūrniekam Ignācam Bornam (Ignaz von Born). Ferbers bija Berlīnes brīvmūrnieku lielložas Zu den drei Weltkugeln loceklis.[3]
1774. gadā viņš saņēma uzaicinājumu kļūt par Pētera akadēmijas (Academia Petrina) profesoru Jelgavā, ko viņš labprāt pieņēma. 1775. gadā profesors Ferbers lasīja lekcijas par dzīvnieku valsts vēsturi un botāniku, atbilstoši sava skolotāja K. Linneja sistēmai. 1776. gadā Jelgavā apprecējās ar Agnesi Elizabeti Jakobi. 1780. gadā Peterburgā latīniski publicēja savu traktātu pret alķīmiskajiem priekšstatiem par minerālu savstarpējo pārvēršanos "Minerālvielu savstarpējās pārvēršanās hipotēzes pārbaude" (latīņu: Examen hypotheseos de transmutalionibus corporum mineralium). 1781. gadā pēc Polijas-Lietuvas valdnieka Staņislava Poņatovska aicinājuma devās uz Poliju izpētīt tās derīgos izrakteņus. Pēc atgriešanās Jelgavā viņš nolasīja lekciju kursu "Dabaszinātņu un ķīmijas vispārnoderīgās patiesības".
1783. gadā viņš pameta Jelgavu un pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II aicinājuma devās uz Pēterburgu, kur darbojās Zinātņu akadēmijā. 1784. gadā Johans Frīdrihs Hartknohs Rīgā iespieda J. J. Ferbera 100 lappušu biezo traktātu "Piezīmes Kurzemes fizikālajam zemes aprakstam kopā ar J. B. Fišera pielikumiem viņa Vidzemes dabasizpētes uzmetumam" (vācu: Anmerkungen zur physischen Erdbeschreibung von Kurland nebst J. B. Fischers Zusätzen zu seinem Versuch einer Naturgeschichte von Livland).
1786. gadā viņš cauri Jelgavai devās uz Berlīni, kur bija kalnraktuvju galvenais padomnieks Prūsijas karaļa dienestā. Miris 1790. gada 17. aprīlī Bernē pēc smadzeņu triekas ceļojuma laikā uz Franciju un Šveici.
Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Blomsteralmanach för Carlskronas climat (1771)
- Briefe aus Wälschland über natürliche Merkwürdigkeiten dieses Ländes an I. v. Born (1773, 1776)
- Beyträge zu der Mineral-Geschichte von Böhmen (1774)
- Oryktographie von Derbyshire (1776)
- Physikal-metallurgische Abhandlungen über die Gebirge und Bergwerke in Ungarn etc. (1780)
- Examen hypotheseos de transmutalionibus corporum mineralium (1780)
- Réflexions sur l'ancienneté relative des iroches et, des couches terreuses qui composent la croúte du globe (1782)
- Anmerkungen zur physischen Erdbeschreibung von Kurland nebst J. B. Fischers Zusätzen zu seinem Versuch einer Naturgeschichte von Livland. Riga: Jos. Fried. Hartknoch (1784)
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Johann Jacob Ferber no Nordisk familjebok (1908)
- ↑ Jānis Stradiņš. Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2009. - 278 lpp.
- ↑ Katrin Böhme. Im Tempel der Natur... In: Holger Zaunstöck, Markus Meumann. Sozietäten, Netzwerke, Kommunikation. Tübingen: Niemeyer 2003, S. 64
|