Johans VII Blankenfelds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Johans VII Blankenfelds
Johannes Blankenfeld
Johans VII Blankenfelds
Personīgā informācija
Dzimis Berlīne, Brandenburgas markgrāfiste (tagad Vācija)
Miris 1527. gada 9. septembrī
Torkemada, Spānija
Blankenfeldu dzimtas ģerbonis.
Rīgas arhibīskapa un Tērbatas bīskapa Blankenfelda zīmogs (1526)

Johans VII Blankenfelds vai Jānis Blankfelds (vācu: Johannes Blankenfeld, latīņu: Iohannes Blanckenfeldius; ap 1471. -9.09.1527.) bija Rīgas arhibīskaps 29.06.1524.-09.09.1527. Izcēlās ar labu juridisko izglītību un plašiem sakariem Vācijas ķeizara un Romas pāvesta galmos. Pēc ievēlēšanas par arhibīskapu mēģināja nostiprināt arhibīskapa absolūto varu, pretoties reformācijas kustībai un nonāca konfliktā ar Livonijas mestru Valteru fon Pletenbergu.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis ap 1471. gadu dižciltīga Berlīnes tirgotāja un birģermeistara ģimenē. 1499.-1503. gadā studēja tieslietas Boloņas universitātē, ieguva doktora grādu. Ietekmējies no tā laika itāļu humānisma idejām. 1504.-1509. gadā tieslietu profesors Leipcigas un Frankfurtes pie Oderas univesitātēs. 1509.-1512. gadā bija vācu ķeizara kambartiesas asesors Vormsas galmā. 1512. - 1514. gadā bija ģenerālprokurors pie Vācu ordeņa lielmeistara Albrehta I, vēlāk Vācu ordeņa un Brandenburgas firsta sūtnis pie pāvesta Romā.

1514. gadā pēc pāvesta Leo X vēlēšanās kļuva par Tallinas bīskapu. 1518. gadā kļuva par Tērbatas bīskapu. 1523. gadā kļuva par Rīgas arhibīskapa koadjuktoru. 1524. gadā pāvests Klements VII viņu pasludināja par Rīgas arhibīskapu. 1525. gadā nonāca konfliktā ar Livonijas ordeņa mestru Valteru Pletenbergu par ietekmi Livonijā. Pletenbergs aizstāvēja protestantus un vēlējās lielāku neatkarību no katoļu baznīcas. Kad viņš uzzināja, ka Jānis VII ir uzsācis sarunas ar Polijas karali Sigismundu I, viņš lika arhibīskapu apcietināt viņa rezidencē Raunas pilī. 1526. gada 10.-17. jūnijā Valmieras landtāgā viņš solīja atzīt mestru Valteru Pletenbergu par Rīgas arhibīskapijas protektoru un izgādāt viņam Vācu ordeņa lielmestra godu.

1527. gadā viņš devās uz Romu, bet pāvests viņu sūtīja uz Spāniju pie Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa V. 1527. gada septembrī miris Spānijas pilsētā Torkvemadā no asinssērgas, kur arī apglabāts. Savā politiskajā testamentā norādīja, ka Livonijas iekārtu var glābt vienīgi vācu firstu iecelšana bīskapu amatos.

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova hronika:

RussowChronicle.jpg

"Valters Pletenbergs, 41. Vācu ordeņa mestris tapa ievēlēts 1495.gadā. [..] Pletenberga laikā bija sekošie pēc kārtas Rīgas virsbiskapi: Miķelis Hildebrands, Rēveles pilsoņa dēls, Kaspars Linde, Jānis Blankfelds, Tomāss Šenings, Rīgas birģermeistara dēls, un beidzot Brandenburgas markgrafs Vilhelms, kuŗš bija 19. un beidzamais Rīgas virsbiskaps ordeņa laikā".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Reliģiskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kristiāns Čerņekovs
Tallinas bīskaps
15141525
Pēctecis:
Georgs fon Tīzenhauzens
Priekštecis:
Kristiāns Bomhovers
Tērbatas bīskaps
15181527
Pēctecis:
Johans VI Bejs
Priekštecis:
Jaspers Linde
Rīgas arhibīskaps
15241527
Pēctecis:
Tomass Šēnings