Blankenfeldu dzimtas ģerbonisRīgas arhibīskapa un Tērbatas bīskapa Blankenfelda zīmogs (1526)
Johans VII Blankenfelds vai Jānis Blankfelds (vācu: Johannes Blankenfeld, latīņu: Iohannes Blanckenfeldius; ap 1471—1527) bija Rīgas arhibīskaps (1524—1527). Izcēlās ar labu juridisko izglītību un plašiem sakariem Vācijas ķeizara un Romas pāvesta galmos. Pēc ievēlēšanas par arhibīskapu mēģināja nostiprināt arhibīskapa absolūto varu, pretoties reformācijas kustībai un nonāca konfliktā ar Livonijas mestruValteru fon Pletenbergu.
Dzimis ap 1471. gadu dižciltīga Berlīnes tirgotāja un birģermeistara ģimenē.
1499—1503. gadā studēja tieslietas Boloņas universitātē, ieguva doktora grādu. Ietekmējies no tā laika itāļu humānisma idejām.
1504—1509. gadā tieslietu profesors Leipcigas un Frankfurtes pie Oderas univesitātēs. 1509—1512. gadā bija vācu ķeizara kambartiesas asesors Vormsas galmā 1512—1514. gadā bija ģenerālprokurors pie Vācu ordeņa lielmeistara Albrehta I, vēlāk Vācu ordeņa un Brandenburgas firsta sūtnis pie pāvesta Romā.
1514. gadā pēc pāvesta Leo X vēlēšanās kļuva par Tallinas bīskapu.
1518. gadā kļuva par Tērbatas bīskapu.
1523. gadā kļuva par Rīgas arhibīskapa koadjuktoru. 1524. gadā pāvests Klements VII viņu pasludināja par Rīgas arhibīskapu.
1525. gadā nonāca konfliktā ar Livonijas ordeņa mestru Valteru Pletenbergu par ietekmi Livonijā. Pletenbergs aizstāvēja protestantus un vēlējās lielāku neatkarību no katoļu baznīcas. Kad viņš uzzināja, ka Jānis VII ir uzsācis sarunas ar Polijas karali Sigismundu I, viņš lika arhibīskapu apcietināt viņa rezidencē Raunas pilī.
1527. gada septembrī miris Spānijas pilsētā Torkvemadā no asinssērgas, kur arī apglabāts. Savā politiskajā testamentā norādīja, ka Livonijas iekārtu var glābt vienīgi vācu firstu iecelšana bīskapu amatos.
