Juris Boiko

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Juris Boiko
Dzimis 1954. gada 13. decembrī
KPFSR
Miris 2002. gada 24. septembrī
Tautība latvietis
Nozares literatūra, mūzika, māksla
Mākslas virziens avangardisms, postmodernisms

Juris Boiko (dzimis 1954. gada 13. decembrī Krievijā, Amūras apgabalā, miris 2002. gada 24. septembrī Rīgas rajonā, apbedīts Matīsa kapos) bija literāts, instalāciju, video un performances mākslinieks, pazīstams kā grupas "NSRD" loceklis.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J. Boiko dzimis ceļu būvnieka un tehniķes ģimenē, viņa brālis ir etnomuzikologs Mārtiņš Boiko.[1] Viņš beidzis Rīgas 5. vidusskolu (1973). Mācījies zīmēšanu pie Anša Stundas un gleznošanu pie Birutas Delles. 1982. gadā kopā ar Hardiju Lediņu nodibinājis grupu "NSRD", rakstījis tai dziesmu tekstus, piedalījies tās koncertos un performancēs ("Dr. Enesera binokulāro deju kursi", 1987), akcijās ("Gājiens un Bolderāju", 1980-1987), nodarbojies ar videomākslu ("Transwelt/Transzeit", 1986; "Aisberga ilgas/Vulkāna sapņi", 1987).

90. gados vairāk pievērsies individuāliem starpdisciplināriem mākslas projektiem, piemēram, videoinstalācijām ("Sālspūtējs", 1990; "2x4 Endija Vorhola portreti", 1992, "29 pašportreti", 1994). Darbojies fotogrāfijā (cikls "Stiklu sālsezeri", 1998) un datorgrafikā ("Skaņas", 2001). Bijis arī izstāžu kurators, publicējis rakstus par mākslu.

J. Boiko sarakstītie dzejoļi un dziesmu teksti daļēji apkopoti krājumā "Dziesmas un dzejas" (2000, "Preses nama" konkursa godalga). Kopā ar H. Lediņu sarakstītais absurda romāns "ZUN" publicēts grāmatā 2005. gadā. Atdzejojis no vācu valodas, izdota Georga Trākla dzejas izlase (1992) un Angelusa Silēziusa grāmata "Ķerubu ceļinieks" (2004).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. IV sējums. Rīga: Preses nams, 2003, 182.-183. lpp.