Kārtūži
| Kārtūži | |
|---|---|
| skrajciems | |
 | |
  Kārtūži  Kārtūži | |
| Koordinātas: 57°06′25″N 25°01′50″E / 57.10694°N 25.03056°EKoordinātas: 57°06′25″N 25°01′50″E / 57.10694°N 25.03056°E | |
| Valsts |
 Latvija |
| Novads | Siguldas novads |
| Pagasts | Mores pagasts |
| Platība | |
| • Kopējā | 0,268 km2 |
| Iedzīvotāji (2007. gada 3. jūlijā)[1] | |
| • kopā | 27 |
| • blīvums | 100,7/km² |
| Pasta nodaļa | LV-2170 |
Kārtūži ir ciems Siguldas novada Mores pagastā. Atrodas pagasta ziemeļu daļā 5,6 km no pagasta centra Mores, 15,4 km no novada centra Siguldas un 66,6 km no Rīgas.
Kārtūžu nosaukums cēlies no Hermaņa Korthauzena, kurš muižu iegādājās 1556. gadā.[2] Tolaik tā saukusies Šēneka (vācu: Schöneck).
Apdzīvotā vieta atrodas pie valsts autoceļa V85 (Jūdaži—Nītaure), Sudas upes krastā.
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Kārtūžu kā vietas vēsture saistāma ar 1404. gadu, kad Konrāds fon Fītinghofs piešķīra piecu arklu lēni Johanam fon Bansonam Nītaures novadā. No šī lēņa izveidojās Kārtūžu muiža. Muiža vairākkārt mainījusi īpašniekus; tās valdītāju vidū bijušas arī Nodingenu un Korthauzenu dzimtas.[3]
1556. gadā muižu iegādājās Hermanis Korthauzens.[2]
1855. gadā par muižas īpašnieku kļuva kapteinis Gothards Heinrihs II fon Fītinghofs (1808—1869). Pēc viņa nāves muižu mantoja Konrāds fon Fītinghofs (1841—1869), bet vēlāk — Viktors Artūrs fon Fītinghofs (1895—1974), kurš bija pēdējais muižas baltvācu īpašnieks līdz padomju okupācijai.[3]
19. gs. beigās muižā darbojās fotogrāfs Mārtiņš Buclers (1866—1944), kurš strādāja par spirta deģi kņaza Kropotkina Kārtūžu muižas uzņēmumā. Strādājot Kārtūžos, viņš fotografēja Siguldas, Līgatnes un Turaidas apkārtni un izdeva pastkartes. No Kārtūžiem viņš sarakstījās ar Krišjāni Baronu; vairākas vēstules saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtūžos dzimuši viņa bērni — meita Anna un dēls Fridrihs.[4][5]
Kā bruņinieku muižai 1912. gadā Kārtūžu muižai piederēja 1333 hektāri zemes, no kuriem 36 hektāri bija pārdoti zemniekiem. Muižas teritorijā atradās viena pusmuiža un desmit zemnieku saimniecības.[3]
Muižas apbūve
[labot | labot pirmkodu]No muižas apbūves saglabājušies vairāki elementi.
Kungu māja
[labot | labot pirmkodu]Pirmā kungu māja, iespējams, celta 18. gadsimta vidū. No šīs ēkas daļēji saglabājušies plaši pagrabi, kas būvēti no laukakmeņiem.[3]
Otrā kungu māja tika uzcelta 19. gadsimta vidū pēc Gotharda Heinriha II fon Fītinghofa ierosmes. Tā bija vienstāva ēka ar augstu cokolu, plašiem pagrabiem, divslīpju jumtu un izbūvētiem bēniņiem. Galveno fasādi rotāja rizalīts ar sešu kolonnu portiku, augstas kāpnes un trīsstūra frontons.[3]
Otrā kungu māja tika nodedzināta 1905. gada revolūcijas laikā un vēlāk atjaunota.[3]
Kārtūžu krogs
[labot | labot pirmkodu]Kārtūžu krogs pieminēts Herberta fon Blankenhāgena atmiņās.[6] 19. gs. beigās tam bijis sarkans kārniņu jumts, kas bijis redzams no Akenstakas (Klingenbergas) muižas teritorijas.[6]
Padomju laikā kroga ēkā atradies veikals. Pēc padomju okupācijas beigām ēka kļuvusi par dzīvojamo māju.
Kārtūžu degvīna dedzinātava
[labot | labot pirmkodu]Kārtūžu degvīna dedzinātava pieminēta Herberta fon Blankenhāgena atmiņās.[7] 19. gs. beigās minēts dedzinātavas lielais skurstenis.[7]
Degvīna dedzinātava mūsdienās nav saglabājusies. Fotogrāfs Mārtiņš Buclers tajā strādājis par spirta deģi.[4][5]
Apbūves ansamblis
[labot | labot pirmkodu]Līdz mūsdienām saglabājusies magazīnas klēts, laukakmeņu kūts un ūdensdzirnavu drupas. No muižas parka saglabājušies atsevišķi koki; kopumā parks nav saglabājies.[3]
Atsauces
[labot | labot pirmkodu]- ↑ «Informācija par objektu: Kārtūži». LĢIA vietvārdu datubāze. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2018. gada 24. janvārī.
- 1 2 "Vidzemes muižu nosaukumi". Latvis: 5. 1922.gada 3.Februāris.
- 1 2 3 4 5 6 7 Vitolds Mašnovskis (2019). Muižas Latvijā II: L—K enciklopēdija. 200.—201. lpp.
- 1 2 «Vai zini, kas bija Mārtiņš Buclers un kādi ir viņa nopelni Latvijas fotogrāfijas vēsturē?». LSM.lv. Skatīts: 2026. gada 25. februārī.
- 1 2 «Mārtiņš Buclers». Celvezi.lv. Skatīts: 2026. gada 25. februārī.
- 1 2 Herberts fon Blankenhagens (2021). Atmiņas no vecās Vidzemes: Klingberga—Rīga, 1892—1913.
- 1 2 Herberts fon Blankenhagens (2021). Atmiņas no vecās Vidzemes: Klingberga—Rīga, 1892—1913, 36.—37. lpp.
 | Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
