Pilsēta atrodas uz šauras zemes strēles, ko ieskauj jūra. Kadisa ir tipiska Andalūzijas pilsēta ar labi saglabātiem vēsturiskiem pieminekļiem, no kuriem ievērojamākie ir Kadisas katedrāle, laukums Plaza de Mina, Taviras tornis, piekrastes nocitinājumi Castillo de San Sebastián un Baluarte de Santa catalina y Castillo. Kadisas vecākā daļa iekšpus pilsētas mūru atliekām tiek saukta par vecpilsētu (Casco Antiguo). Tās senatnīgie kvartāli un šaurās, līkumostās ieliņas, kas savieno lielākus laukumus, rada ievērojamu kontrastu ar jaunākajām pilsētas daļām. Pilsēta ir daudzi parki, kuros atrodami eksotiski augi, tostarp seni koki, kuri atvesti uz Spāniju no Jaunās pasaules.
2015. gadā izbūvētais jaunais tilts La Pepa 2092 km garumā savieno Kadisu ar blakusesošo ostas pilsētu Pueartorealu kontinentālajā Spānijā. Tilta lielākais augstums virs ūdens virsmas ir 69 m, bet pilnonu, kuri tur vantis, augstums sasniedz 187 m, padarot to par vienu no augstākajiem tiltiem Eiropā.
Kadisa tiek uzskatīta par vienu no vissenākajām nepārtraukti apdzīvotajām pilsētām Eiropā, senākie arheoloģiskie atradumi tās teritorijā datēti ar 12. gadsimtu pirms mūsu ēras.[2] Pilsētu ir dibinājuši feniķieši, tā laika nosaukums Gadira. Vēlāk šo teritoriju ieguvuši kartāgieši, bet pēc Otrā pūniešu kara tā nokļuva romiešu pakļautībā un bija viena no nozīmīgākajām pilsētām impērijas rietumos (romiešu nosaukums Gadesa). Pēc Romas impērijas sabrukuma Kadisā valdīja vandaļi, vestgoti un mauri. 13. gadsimtā pilsētu ieguva Kastīlijas karaliste. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā Kadisa kļuva par viernu no svarīgākajām ostām, no kuras ceļā devās daudzas flotes uz Spānijas kolonijām un līdz tam nepazīstamām zemēm. Kadisa cieta 1755. gada Lisabonas zemestrīcē, kas aizsāka pilsētas nozīmes mazināšanos. No 1810. līdz 1812. gadam Kadisu bija ielencis Francijas karaspēks, taču ieņemt to nespēja. 1823. gadā ar Kadisas ieņemšanu noslēdzās Francijas intervence Spānijā, atjaunojot karaļa Fernando VII varu.