Kastīlijas karaliste

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par Bijušo karalisti. Par citām jēdziena Kastīlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Šis raksts ir par Bijušo karalisti. Par citām jēdziena Leona nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Reino de Castilla
Kastīlijas karaliste
Royal Banner of Leon.svg
 
Bandera de Reino de Navarra.svg
1065 – 1230 Banner of arms crown of Castille Habsbourg style.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of
Kastīlijas karaliste 1210. gadā
Pārvaldes centrs Burgosa, Toledo, Valjadolida
Valoda(s) kastīliešu, basku, andalūziešu, arābu
Reliģija Romas Katoļu baznīca
Valdība Monarhija
Kastīlijas karalis
 - 1065–1072 Sančo II
 - 1217–1230 Fernando III
Vēsture
 - Dibināta 1065
 - Likvidēta 1230
Kastīlijas karaliste 15. gadsimtā
Kastīlijas un Leonas province mūsdienās
Kastīlijas un Leonas karalistes ģerbonis

Kastīlijas karaliste (Castilla), arī Kastīlijas-Leonas karaliste (Castilla y León) bija karaliste, kas laikā no 1035. gada līdz 1516. gadam pastāvēja Pireneju pussalas ziemeļrietumu un centrālajā daļā. Galvaspilsēta sākotnēji bija Burgosa, pēc tam Valjadolida.

Kastīlijas nosaukums radies 8. gadsimtā, kad Astūrijas karalis Alfonso I nostiprināja savas valsts dienvidu robežas, būvējot pilis (castello).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

858. gadā Astūrijas karalis Ordonjo I nodalīja savas valsts austrumu daļu atsevišķā grāfistē (kas ieguva Kastīlijas nosaukumu), par pirmo grāfu ieceļot donu Rodrigo. Grāfs 860. gadā ieņēma Amaju, 865. gadā atsita mauru uzbrukumu stratēģiski svarīgajai Pankorbo pilij. Nākamais grāfs, Djego Rodrigess Porseloss nostiprināja grāfisti un paplašināja tās robežas. Mauru centienus apturēt Burgosas grāfistes ekspansiju, neitralizēja to sakāve 882. gadā pie Sellorigo un Pankarbo.

Kastīlijai paplašinoties, Leonas karaļi to sadalīja sīkākās grāfistēs (Burgosas, Alavas, Lantaronas un Sereso), taču Ramiro II (931.—950.) apvienoja tās vienā grāfistē, to piešķirot Gonsalo Fernandess (910.—970.), kurš pēc karaļa nāves kļuva par de facto neatkarīgu valdnieku, pārstāja atzīt Leonas karaļus par saviem suvereniem, proklamēja sevi par Kastīlijas karali un uzsāka grāfistes paplašināšanu (lielāko tiesu teritorijas atņemot Leonai). 966. gadā Leonas karalis Sančo Resnais veiksmīgā militārā kampaņā atkal pakļāva Kastīliju Leonas varai.

1035. gadā Navarras karalis Sančo Lielais sadalīja valsti dēliem, Kastīliju kā patstāvīgu karalisti piešķirot Fernando I. Fernando I 1037. gadā kaujā pie Tamaronas uzvarēja Leonas karali Bermudo III (karalis krita šajā kaujā) un Fernando I, kura sieva bija Bermudo III māsa, pievienoja Kastīlijai Astūriju, Leonu un Galisiju. Pēc tam Fernando I pāris veiksmīgos karagājienos piespieda Toledo, Badahosas, Saragosas un Seviljas emīrus atzīt sevi par Kastīlijas vasaļiem. 1064. Ferdinands I iekaroja Koimbriju un Portugāli, bet 1065. gadā — sadalīja valsti saviem bērniem: Kastīlijas troni mantoja vecākais dēls Sančo, Leonas troni — Alfonso, Galisijas troni — jaunākais dēls Garsija, bet Samoras un Toro senjorijas mantoja meitas — Urraka un Elvīra. 1067. gadā, pēc karalienes mātes nāves, sākās pilsoņu karš starp mantiniekiem par valsts apvienošanu. Sančo saņēma gūstā Alfonso (kurš vēlāk izbēga un paglābās pie Toledo emīra), pēc tam sakāva Garsiju (kurš aizbēga uz Seviļu) un iekaroja Galisiju. Toro, kur valdīja Elvīra, padevās bez cīņas, taču otra māsa Samorā atsacījās pakļauties. Pilsētas aplenkuma laikā Sančo krita kaujā. 1072. gadā Alfonso kā otrs vecākais no mantiniekiem mantoja Kastīlijas un Leonas troni (Sančo nebija bērnu). Tad Alfonso VI iekaroja Galisiju, kur Garsija ar Seviļas emīra karaspēka palīdzību bija atgriezies, ieslodzīja tās karali, savu brāli cietumā, kur tas pēc laika mira. Alfonso VI ķērās pie valsts nostiprināšanas un paplašināšanas (pamatā uz Seviļas emirāta rēķina). 1084. gadā Alfonso VI palīdzēja atgriezties tronī apvērsumā ghāztajam Toledo emīram al-Kadiram, bet jau 1085. gada 25. maijā pievieno Toledo emirātu saviem valdījumiem. Šis notikums mainīja Kastīlijas statusu Pireneju pussalas politikā — lielākā daļa mauru emirātu atzina sevi par Kastīlijas vasaļiem, bet Alfonso sevi dēvēja par "divu reliģiju valdnieku". 1095. gadā Alfonso VI apprecināja savu meitu Terēzi ar Lotringas grāfu Anrī un dāvāja jaunlaulātajiem zemes ziemeļos no Luzitānijas: Bragas, Porto, Koimbras, Vizeu un Lamegas pilsētas, kā arī apgabalu starp Taho un Minjo upju grīvām — tika izveidota Portugāles grāfiste. 1109. gadā Alfonso VI meita, Burgundijas Raimunda atraitne Urraka, kronējās par Kastīlijas karalieni. Valstij tas bija grūts laiks, mauri atguva vienu teritoriju pēc otras, un karalienei nācās apprecēties ar Aragonas karali Alfonso I, lai valstij būtu enerģisks un to aizsargāt spējīgs karalis. Laulātie kļuva par Leonas, Navarras, Aragonas un Kastīlijas monarhiem (Urrakas mazgadīgajam dēlam no pirmās laulības piešķīra Galisijas troni). Romas pāvests neatzina šo laulību, jo abi laulātie bija asinsradinieki. Sākās Kastīlijas senjoru sacelšanās, kuru atbalstīja arī karaliene — karš ar Aragonu. 1100. gadā grāfs Trava (jaunā Alfonso audzinātājs) un Santjago de Kompostellas bīskaps Djego Helmiress kronēja par Galisijas karali mazgadīgo Alfonso. Valsti pārņēma juku un iekšējo karu laiks, kas turpinājās līdz 1126. gadam, kad Urraka mira. Par Kastīlijas-Leonas karali kronējās viņas dēls Alfonso VII. 1127. gadā karā ar Portugāles grāfisti Alfonso VII piespieda to atdot sagrābtās teritorijas Galisijā (kuras tā bija pievienojusi, izmantojot juku laikus Kastīlijā) un atzīt sevi par Kastīlijas vasali. Pēc Aragonas Alfonso nāves, Kastīlija ieņēma visai plašas Aragonas zemes austrumos līdz Ebro upei. Karos ar mauriem Alfonso VII armija izgāja cauri Haenas, Ubedas, Baesas, Anduharas, Granādas un Almerijas zemēm un piespieda Navarras un Aragonas karaļus atzīt sevi par Kastīlijas vasaļiem. 1135. gadā Alfonso VII kronējās par Spānijas imperatoru, taču jau 1143. gadā Alfonso VII nācās atzīt Portugāles neatkarību. 1157. gadā pēc Alfonso VII nāves valsts atkal tika sadalīta starp dēliem: Sančo III kļuva par Kastīlijas karali, bet Ferdinands II — par Leonas karali, taču jau 1158. gadā nomira Sančo un valsti pārņēma iekšējās jukas — cīņa par Sančo mazgadīgā dēla Alfonso aizbildniecību, starp Kastro un Laras dzimtām. Pilsoņu karā iejaucās arī Leonas karalis Ferdinands II, kurš, izmantojot Kastīlijas vājumu, atņēma tai vairākus pierobežas cietokšņus. 1165. gadā vēl nepilngadīgais Alfonso VIII ar saviem piekritējiem un Aragonas karali sabiedrotajos uzsāka cīņu par varu valstī. Karš beidzās 1180. gadā, izlīgstot ar Leonas Ferdinandu II. 1177. gadā viņš iekaroja Kuenkas pilsētu un atbrīvoja Aragonas karali no vasaļa saistībām. Taču visai drīz sākās karš ar mauriem — Toledo arhibīskaps un Kalatravas ordeņa bruņinieki nežēlīgi izpostīja Kordovas zemes, un valdnieks Jakubs sarīkoja atriebes karagājienu. 1195. gadā kastīliešī tika smagi sakauti pie Alakrosas. To izmantoja Navarra un Leona, lai atkal uzbruktu Kastīlijai. Karš ar Leonu beidzās 1197. gadā, kad tika noslēgts miers, bet Leonas karalis Alfonso IX apprecējās ar Alfonso VIII meitu Berengelu.

1198. gadā notika neveiksmīgs krusta karš pret mauriem: pēc Kastīlijas karaļa un pāvesta aicinājuma no visas Rietumeiropas Kastīlijā ieradās vairāki desmiti tūkstošu krusta karotāju, taču jau pēc pāris nedēļām viss svešzemnieku karaspēks dezertēja un devās uz Pirenejiem, pa ceļam visu laupot, dedzinot un postot.

1200. gadā Alfonso VIII īstenoja veiksmīgu kampaņu pret Navarru, atņemot tai Alavu un Gipuskoas provinci. 1212. gada 16. jūlijā ar uzvaru pār Almohadu armiju Navas de Tolosas kaujā, sākās jauns veiksmīgs kristiešu ekspansijas vilnis mauru teritorijās. Mauru varenība tika galīgi iedragāta un tie vairs neatguva iepriekšējo spēku.

Apvienošanās ar Leonu un Aragonu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1230. gadā Fernando III juridiski apvienoja Kastīliju un Leonu vienā valstī — Kastīlijas un Leonas karalistē. 1233. gadā Fernando III ieņēma Ubedu, 1236. gadā — Kordovu, 1246. gadā — Haenu, bet 1248 gadā — Seviļu. 1266. gadā Alfonso X pievienoja Kastīlijai Mursiju.

1469. gada 19. oktobrī karaliene Izabella I salaulājās ar Aragonas princi Ferdinandu. 1471. gadā pāvests Siksts IV atzina šo laulību par legālu (laulības radinieku starpā izvērtēja Baznīca). 1474. gadā Izabella tika kronēta par Kastīlijas karalieni un Ferdinands — par Aragonas karali, tādējādi Aragona un Kastīlija tika apvienotas personālūnijā.

Kastīlijas karaļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kastīlijas ģerbonis

Navarras jeb Himenesu dinastija:

Burgundiešu dinastija:

Trastamaru dinastija:

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Kristīgās Ibērijas (Pireneju) pussalas valstis no rekonkistas līdz mūsdienām
Flag of Portugal (1830).svg Portugāles karaliste
(1139 — 1910) (karaļi)
Flag of Spain.svg Spānija (1715 — mūsdienas) (karaļi)
Royal Banner of the Crown of Castile (Early Style)-Variant.svg Kastīlijas kronis (1230 — 1715) (karaļi) Bandera de Reino de Navarra.svg Navarras karaliste
(824 — 1841) (karaļi)
Royal Banner of Aragón.svg Aragonas kronis (1162 — 1716) (karaļi)
Bandeirareinogaliza.svg Galisijas karaliste
(409 — 1833) (karaļi)
Astūrijas karaliste
(718 — 924) (karaļi)
Royal Banner of León.svg Leonas karaliste
(910 — 1230) (karaļi)
Flag of Castile.svg Kastīlijas karaliste
(1065 — 1230) (karaļi)
Siñal d'Aragón.svg Aragonas karaliste
(1035 — 1707) (karaļi)
Barselonas grāfiste
(801 — 1162) (grāfi)
Flag of the Land of Valencia (swallowtailed).svg Valensijas karaliste
(1238 — 1707) (karaļi)
Maļorkas karaliste
(1231 — 1715) (karaļi)