Kapu svētki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kapu svētki ir īpaša svētku tradīcija Latvijas kapsētās jūlijā un augustā, lai dzimtas lokā atcerētos savus aizgājējus. Papildus tam rudenī tiek svinēta arī Mirušo piemiņas diena un Visu svēto diena.

Kapu svētku tradīcija ir spēcīgi iesakņojusies un tā vēl arvien uztur spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai.

Svētku izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas kapu svētku tradīcijas balstās senās latviešu mitoloģijas tradīcijās. Zināms, ka jau 1428. gadā Rīgas baznīcas provinces sinodē tika apspriesta vietējo iedzīvotāju pagāniskā tradīcija "mielot dvēseles" (veļus), pie kam minēts, ka latvieši mirušos apglabā mežainos laukos un citās neiesvētītās vietās, kur apbedīti viņu vecāki un draugi. Vēl 1739. gadā notikusi slepena mirušo apbedīšana Zilā kalna nogāzēs.[1]

Pirmās ziņas par kristiešu kapu svētkiem saglabājušās no 1831. gada, kad tie svinēti Krimuldas kapsētā. Kopš 1840. gada kapsētas svētki regulāri svinēti Allažos, bet kopumā 19. gadsimtā kapusvētku svinēšana bija saglabājusies vien atsevišķās Vidzemes draudzēs. Lielāku popularitāti kapu svētki ieguva pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas. Luterāņu mācītājs, rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra 1911. gadā organizēja lielus kapusvētkus Vietalvas draudzē. Būdams labs sprediķotājs, viņš kapusvētkiem piesaistīja lielas ļaužu masas un kā literāts rakstīja atbilstošus darbus par kapsētas, nāves un mūžības tēmām, kas aizkustināja vienkāršo klausītāju sirdis. Niedra arī ļoti precīzi uztvēra latviešiem raksturīgo iezīmi pulcēties un svētkus svinēt ārpus telpām, un kapusvētki ļoti labi atbilda šai tradīcijai. Pēc suverēnas Latvijas izveides vasaras kapusvētku tradīcija no Vidzemes izplatījās arī citos Latvijas kultūrvēsturiskajos novados, kur tomēr nekad nesasniedza tādu vērienu un tautas atbalstu.[2]

Kapu svētku tradīcijas īpaši uzplauka Otrā pasaules kara un skarbā pēckara trūkuma apstākļos. 1960. gados tie ieguva jaunu paveidu un parādījās tā sauktie laicīgie kapusvētki. Šajā gadījumā tautu uzrunāja nevis mācītājs, bet kāds no vietējiem kultūras darbiniekiem ar labu balsi un runas spējām, piemēram, kultūras nama vadītājs, kāds pašdarbnieks aktieris vai jaunās profesijas pārstāvis — izvadītājs.

Tradīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam nedēļu nogalēs dažādu Latvijas novadu luterāņu un katoļu draudzēs tiek izsludināti kapu svētki, pie kapsētām un baznīcām tiek izlikti paziņojumi. Parasti kapusvētki tiek svinēti vienā dienā, tikai katrai konfesijai citā stundā, un beigās tiek noturēts laicīgais variants, bet ir kapsētas, kur katoļu un luterāņu kapusvētkus svin katrus savā dienā.

Gatavojoties kapusvētkiem, kapi tiek īpaši saposti — pie kopiņām noliktas vāzes ar ziediem, sveces, uzbērta svaiga smilts, pārstādītas puķes, apgriezti košumkrūmi. Noliktajā dienā pagasta kapsētā no dažādām Latvijas vietām vai no ārzemēm pulcējas mirušo radi, draugi un kaimiņi.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Grīns Marģers, Grīna Māra. Latviešu gads, gadskārta un godi. Rīga, 1992.
  2. Lutera Akadēmijas diplomanda Alvja Āboliņa pētījums "Kapu svētki Latvijā" (2004)
  3. Lai dzīvo kapusvētki! Inese Kļava, žurnāls "Citādā pasaule"