Rīgas metropolija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Rīgas baznīcas provinces (Rīgas metropolijas) aptuvenās robežas 14. un 15. gadsimtā. Rīgas metropolijā ietilpa Rīgas arhidiecēze, Tērbatas diecēze, Kurzemes diecēze, Sāmsalas-Vīkas diecēze un četras Prūsijas bīskapijas - Sembas jeb Zemlandes (1252-1525), Pamedes jeb Pomezanijas (1249-1527), Varmijas jeb Ermlandes (1250-1512) un Kulmas (1245-1566, resp. 1577) diecēzes.

Rīgas metropolija (latīņu: metropolis - "mātes pilsēta") bija Romas katoļu baznīcas province Baltijas jūras austrumu krastā Ziemeļeiropā, kurā savus pienākumus kā baznīcas garīgais galva veica Rīgas arhibīskaps. Mūsdienās Rīgas metropolija ietver Latvijas valsts teritoriju.

Vēsturiskā teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas metropolijā ietilpa

Faktiski tai pakļāvās arī Tallinas bīskapija, kas formāli gan bija atkarīga no dāņu Lundas arhibīskapijas.

Rīgas metropolijas atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā darbojoties apustuliskajam nuncijam Sardu arhibīskapam Antonino Arata, 1937. gada 8. maijā tika publicētas divas pāvesta Pija XI bullas: "Aeterna animarum salus", vēstot, ka tiek nodibināta jauna Liepājas bīskapija jeb diecēze Kurzemes un Zemgales daļā un "Plurirum sano", apliecinot, ka Rīgas arhibīskapija tiek paaugstināta kā Rīgas metropolija ar patstāvīgu provinci un ar atsevišķu dekrētu par metropolītu tika iecelts līdzšinējais Rīgas arhibīskaps Antonijs Springovičs.[1]

Rīgas metropolija kā Baznīcas province faktiski beidza pastāvēt ar metropolīta Antonija Spriganoviča nāvi 1958. gada 1. oktobrī un vēlākos gados kā Rīgas arhidiecēzi tā arī Liepājas diecēzi pārvaldīja pāvesta iecelti apustuliskie administratori, kuru vidū bija arī kardināls Julijans Vaivods.

1991. gada 8. maijā pāvests Jānis Pāvils II atjaunoja Rīgas metropoliju kā Baznīcas provinci, vienlaicīgi ieceļot par Rīgas arhibīskapu - metropolītu Jāni Pujatu, bet par sufraganijas — Liepājas diecēzes sufraganu iecēla Liepājas bīskapu Jāni Buli.[2]

1995. gada 2. decembrī pāvests Jānis Pāvils II Latvijā nodibināja divas jaunas sufraganijas — Jelgavas diecēzi, atdalot no Liepājas diecēzes Zemgales apgabalu un Rēzeknes - Aglonas diecēzi, atdalot no Rīgas arhidiecēzes Latgales apgabalu.

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1995. gada Latvijā izveidojās četras katoļu Baznīcas administratīvās vienības: Rīgas arhidiecēze, Liepājas diecēze, Jelgavas diecēze un Rēzeknes-Aglonas diecēze.

Pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas arhidiecēzi pārvalda arhibīskaps, kas vienlaikus ir arī metropolīts (toreiz Jānis Pujats), kuram Baznīcas kanonu normu robežās ir pakļautas arī trīs sufraganijas un tās pārvaldošie sufragani jeb bīskapi, kas administratīvi teritoriālās pārveides laikā bija: Liepājas diecēzē bīskaps Ārvaldis Andrejs Brumanis, Jelagavas diecēzē Antons Justs, Rēzeknes Aglonas diecēzē bīskaps Jānis Bulis.[3] Pašlaik Rīgas metropolijas vadītājs ir arhibīskaps - metropolīts Zbigņevs Stankevičs, sufragani — Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis, Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis, Rēzeknes Aglonas bīskaps Jānis Bulis.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Cakuls, J. Latvijas Romas katoļu Baznīcas vēstures materiāli. 20. gadsimts. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 2001. 59.lpp.
  2. Cakuls, J. Latvijas Romas katoļu Baznīcas vēstures materiāli. 20. gadsimts. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 2001. 545.lpp.
  3. Cakuls, J. Latvijas Romas katoļu Baznīcas vēstures materiāli. 20. gadsimts. Rīga:Rīgas Metropolijas kūrija, 2001. 648.lpp