Kapsēta

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rīgas Lielie kapi.

Kapsēta ir īpaša teritorija ārpus apdzīvotas vietas vai tās nomalē, kas ierādīta mirušo apbedīšanai. To veido atsevišķi izdalītas kapavietas, t.i. noteikta izmēra zemes iecirkņi kapsētā, kurus ierāda mirušo apbedīšanai un šīs teritorijas labiekārtošanai: kapa kopiņas izveidošanai un apzaļumošanai, krūmu sastādīšanai, soliņa novietošanai, kapa aprīkojuma uzstādīšanai. Parasti pieder vietējai pašvaldībai vai kādai no reliģiskajām konfesijām.

  • atvērtā kapsēta — kapsēta, kurā mirušo apbedīšanai tiek ierādītas jaunas kapavietas;
  • daļēji slēgtā kapsēta — kapsēta, kurā mirušos var apbedīt ģimenes kapa vietās;
  • slēgta kapsēta — kapsēta, kurā mirušo apbedīšana nenotiek.

Bagātajās Rietumu zemēs pēdējās desmitgadēs parādījušās arī dzīvnieku kapsētas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski kapsētas izveidojušās, laika gaitā attīstoties kapulauku, vēlāk nekropoļu veidošanas, iekārtošanas, uzturēšanas un apbedīšanas tradīciju principiem. Katrā kultūrā un civilizācijā tie dažkārt visai atšķiras, ko nosaka atšķirīgās kultūras un reliģiskās tradīcijas.

Kristīgajā pasaulē apbedījumu kultūra veidojās jau kristietības pastāvēšanas pirmajos gadsimtos, mirušos glabājot katakombās blakus katakombu kapelām, baznīcās, klosteros — pagrabos, zem dievnama grīdas, — bagātākie pirka kapavietu altāra tuvumā, bet jo tuvāk izejai, jo kapavieta maksāja lētāk. Baznīcu grīdu veidoja viena pie otras novietotas kapu plāksnes, kas bija rotātas ar ģerboņiem, epitāfijām, aizgājēja datiem. Nabadzīgākos apbedīja pie dievnama ārpus ēkas iekšpus baznīcas teritorijas žoga — tā veidojās pirmās kapsētas. Žoga ārpusē nesvētajā zemē atradās pašnāvnieku, noziedznieku un svešinieku kapi. Kapsēta — pretstatā Dieva namam dēvēta par "Dieva tīrumu", — bija svētīta zeme: tur varēja rast patvērumu vajātie un bez pajumtes palikušie. Neviens nedrīkstēja viņus aiztikt vai ar varu ielauzties kapsētā. Pat laicīgā vara beidzās pie kapsētas žoga un aprobežojās ar aicinājumu un uzsaukumu piestiprināšanu pie tās vārtiem. Ja kapsētā iebēgušais nepaklausīja un palika tur, viņu izsludināja ārpus likuma un piespieda palikt kapsētā visu atlikušo dzīvi (kas parasti nebija necik ilga). Ārpus šīm vietām kolektīvo apbedījumu vietas tapa tikai karu vai epidēmiju laikā, kad baznīcēniem pat nācās atteikties no dievkalpojumiem, jo garīdznieki un dievvārdu klausītāji ģība no svaigi masveidā apglabāto līķu izdalītajām gāzēm.

Liela nozīme sākotnējā kapsētu izskatā bija apbedīšanas rituāla īpatnībām. Līdz pat Jaunajiem laikiem, izvadot mirušos, mācītājs svētīja nelaiķi tikai baznīcā. Pēc Reformācijas rituālu pārcēla uz nelaiķa dzīvesvietu, un tā tas bija līdz pat 18. gs. sākumam. Mācītājs nedrīkstēja pavadīt līķi līdz kapsētai (lielākajā daļā luterāņu zemju šis aizliegums attiecās arī uz sievietēm: mātes, māsas, sievas un meitas nedrīkstēja pavadīt nelaiķi pēdējā ceļā tālāk par nama durvīm.

18. gs. Eiropas kapsētās sāka būvēt nelielas kapellas, kurās garīdznieki varēja vadīt bēru rituālu. Pamazām tika atcelti ierobežojumi pavadītājiem, bet kapsētas sāka plānot, apstādīt, tām pamazām pieņemot parku veidolu. Turīgākās pilsētnieku ģimenes sāka savās kapavietās celt kapličas ar kapenēm pagrabos, veidot ap tām apstādījumus, uzstādīt kapu pieminekļus. 19. gs. kapsētas visā Eiropā sāka plānot un veidot tajās apstādījumus, izmantot kā pastaigu vietas — kristīgo konfesiju kapsētas ieguva mūsdienu izskatu.

Rīgas kapsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas luterāņu baznīcu un reformātu baznīcas kapsēta 1796. gadā (tagad Rīgas Lielie kapi). Tālumā redzama kāda piepilsētas zemnieka sēta (no J.K.Broces kolekcijas.
Latviešu kapu zīmes paraksts 18. gadsimtā (Broce).

Parasti mirušos Rīgas iedzīvotājus apglabāja baznīcu velvēs un dārza kapsētās, piemēram, Sv. Pētera baznīcā tikai laikā no 1701. līdz 1773. gadam esot apglabāti 3576 cilvēki.[1] Savukārt epidēmiju laikā mirušos veda ārpus pilsētas un apglabāja kopējā kapā krietnu gabalu no pilsētas robežām. Pirmās ārpilsētas kapsētas Rīgā bija Torņakalna kapi (no mēra epidēmijas 14. gs. vidū), Kubes kalna kapi (15. gadsimta sākums) trijās vietās (ap Antonijas un Pumpura ielu rajonā, ap Mazo Vērmanes dārzu un ap Akas ielu), Jāņa kapi (16. gs. vidus) un mēra kapi tagadējās dzelzceļa stacijas vietā (pamesti 17. gs.). 1602. gada mēra upuru masu kapu ierīkoja tagadējo Dzirnavu un Brīvības ielu stūrī.

Latviešu draudzēs mirušo uz kapa vietu pavadīja ķesteris vai pērminderis. Līķratu vietā bija nestuves, kuras nesa darba biedri, ģildes biedri vai draugi. Radinieki sekoja tām. Sēru krāsa bija balta (melnā krāsa ieviesās tikai 17. gs. otrajā pusē) Zārku ielaida kapā bez jebkādām formalitātēm, bedri aši aizbēra un kapu kopiņas galā iesprauda koka stabiņu ar plāksnīti, uz kuras uzrakstīts mirušā vārds (bagātākie atļāvās akmens plāksni ar uzrakstu). Kaps netika nekādi rotāts ne ar ziediem, ne vaiņagiem. Pēc mietiņa iespraušanas bēru vadītājs noskaitīja pātarus un bērinieki turpat ieturēja maltīti, šo paražu Rīgas latviešu vidū izskauda Zviedru Vidzemes laikā. Kapavietu izvietojums bija nesistemātisks, kapsētas netika koptas un lielāko tiesu bija vai nu krūmājiem aizaugušas zemienes, vai smiltāji (taupot lauksaimniecībā derīgo zemi, parasti kapsētām izvēlējās apstrādei nederīgu purvieni vai smiltāju). Kad visas kapu vietas bija aizņemtas, senākajiem kapiem uzbēra 60-70 cm zemes kārtu un lietoja no jauna (jaunais zārks atradās virs senākā), šādā veidā kapsētas pamazām veidojās kā pauguri.

Kad Baltijas provincēs no 1770. gada līdz pat 1772. gadamplosījās buboņu mēris un epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā. Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī, tajā bija noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni 2 km) attālumā no pilsētas nocietinājumu ārējās robežas.[2] Saskaņā ar šo rīkojumu Rīgas pilsēta aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā Smilšu kalnos aiz pilsētas Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, kuros mūsdienās pazīst kā Lielos kapus.

Brāļu draudžu ietekmē 18. un 19. gadsimtā latviešu zemnieki sāka rotāt kapu kopiņas ar ziediem, vienkārša mieta vietā lika koka krustus ar iegrebtiem aizgājēja datiem un pantiem no svētajiem rakstiem.

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Spārītis O. Vai kapsētā jānoņem cepure? Avots. 12.1988.
  2. Berkholz A. Der St. Jacobi — Kirchhof in Riga (1773—1895). Riga: 1895, S. 5.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]