Pāriet uz saturu

Kara ekonomika

Vikipēdijas lapa
Amerikāņu plakāts no Pirmā pasaules kara, kurā skaidrotas cukura devas (cukuru taupīja, lai apgādātu sabiedrotās valstis Eiropā un atbalstītu kara centienus)

Kara ekonomika (angļu: war economy, wartime economy) ir ekonomiskā politika, ko īsteno valdība, lai mobilizētu un koordinētu valsts resursus un ražošanu kara laikā. Šī pieeja ietver izmaiņas ekonomiskajās prioritātēs, lai nodrošinātu nepieciešamos resursus karadarbībai, un bieži vien iekļauj gan centralizētu vadību, gan ierobežojumus civilo patēriņu un uzņēmējdarbību.

Galvenās iezīmes un elementi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Civilās rūpniecības pārveidošana uz kara ražošanu, piemēram, automašīnu rūpnīcas pārveidošana par tanku vai lidmašīnu rūpnīcu.
  • Palielināta militārā aprīkojuma, munīcijas, transportlīdzekļu un citu nepieciešamo preču ražošana.
  • Centrālā resursu sadale, piemēram, pārtikas, degvielas un izejvielu piešķiršana prioritārām nozarēm un armijai.
  • Racionēšanas sistēmas ieviešana, lai kontrolētu civilo patēriņu un nodrošinātu resursu pieejamību militāriem mērķiem.
  • Obligātā darbaspēka iesaukšana un pārorientēšana uz militāriem un stratēģiskiem darbiem.
  • Sieviešu un mazāk aizsargāto grupu iesaistīšana darba tirgū, lai aizpildītu darbaspēka trūkumu.
  • Nodokļu palielināšana un kara obligāciju emisija, lai finansētu karadarbību.
  • Kontrole pār cenu un algu pieaugumu, lai izvairītos no inflācijas un ekonomiskās destabilizācijas.
  • Centralizēta ekonomikas vadība un plānošana.

Vēsturiskie piemēri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vācija un Lielbritānija ieviesa plašus racionēšanas un resursu sadales pasākumus, lai uzturētu karadarbību ilgtermiņā.
  • ASV palielināja kara ražošanu un mobilizēja ekonomiskos resursus, īpaši pēc 1917. gada, kad tā iesaistījās karā.

Otrais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • ASV ieviesa "Kara ražošanas pārvaldi" (War Production Board), kas pārraudzīja ražošanas pārorientēšanu uz kara vajadzībām.
  • Lielbritānijā tika izveidota "Ministru kabineta kara pārvalde" (War Cabinet Office), kas koordinēja visas kara ekonomikas aktivitātes.
  • Padomju Savienība ieviesa piecgades plānus, kas koncentrējās uz militāro ražošanu un resursu mobilizāciju.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]