Kauja pie Smoļinas

Kauja pie Smoļinas
Svētās Dievmātes parādīšanās mestram Pletenbergam (zem arkas pa kreisi), līdzās sabrucis Maskavas lielkņazs Ivans III. Attēls no Romas pāvestam dāvātā albuma "Terra Mariana".
Datums 1502. gada 13. septembris Vieta Pie Smoļinas ezera, netālu no Palkinas (tagad Pleskavas apgabals, Krievija). Iznākums Livonijas spēku uzvara.
Karotāji
Livonijas Konfederācija	Maskavas lielkņaziste Pleskavas Republika Astrahaņas hanāts Kazaņas hanāts
Komandieri un līderi
Valters fon Pletenbergs Mihaels Hildebrands Johans fon der Brēle	Daniils Ščenja Vasilijs Šuiskis
Spēks
5000	90 000
Zaudējumi
nenozīmīgi	2500 līdz 8000

Kauja pie Smoļinas ezera notika 1502. gada 13. septembrī pie Smoļinas ezera tagadējā Pleskavas apgabala Palkinas rajonā. Pēc Rusova Livonijas hronikas ziņām, 5000 vīru lielais Livonijas karaspēks uzvarēja 90 000 vīru pārspēku.

Priekšvēsture

Pēc Adzeles dalīšanas 1224. gadā tās austrumu daļa kļuva par Rīgas arhibīskapijas daļu, bet savas pretenzijas uz to uzturēja arī Novgorodas kņazi. 1293. gadā Rīgas arhibīskaps Johans II fon Fehte uz Viļakas ezera salas uzcēla nocietinātu klosteri un nosauca to par "Marienhauzu" (Marijas māju). 1348. gadā Novgoroda pēc Bolotovas līguma (Болотовский договор) atzina Pleskavas Republikas suverenitāti, kurā no 1399. gada valdīja Maskavijas iecelti vietvalži, tomēr visus galvenos pārvaldes jautājumus izlēma pilsētas veče (pilsoņu kopsapulce). 1431. gadā Pleskavas karaspēks iebruka Augšpils apvidū un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni Višgorodu (Вышгородок). 1461.-1464. gadā, izmantojot Livonijas iekšējās nesaskaņas, Pleskava ieņēma papildu robežnovadus. 1462. gadā pilsētas veče nolēma atstādināt Maskavas vietvaldi kņazu Vladimiru Andrejeviču. 1480. gadā Livonijas ordenis mestra Borha vadībā uzbruka Pleskavai, bet nespēja to ieņemt.

1500. gadā sākās Krievijas—Livonijas—Lietuvas karš, kurā Livonijas Konfederācijas karaspēks iesaistījās 1501. gada augustā pēc tam kad Maskavijas lielkņazs Ivans III 1. augustā nosūtīja uz Pleskavu lielu karaspēka vienību kņaza Vasīlija Šuiska un Daniela Peņko vadībā. 22. augustā krievu karaspēks sāka virzīties Livonijas robežas virzienā. Viņiem pretī 26. augustā devās Livonijas karaspēks Pletenberga vadībā un 27. augustā netālu no Izborskas kaujā pie Sericas upes (Schlacht an der Seriza, Битва на Серице) 27. augustā izcīnīja pārliecinošu uzvaru un 7. septembrī ieņēma Ostrovas cietoksni.

Kaujas norise

Smoļinas apkārtne 1921. gada kartē.

Smoļinas (Smolino) apkārtne 1798. gada kartē.

Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs 1502. gada 27. augustā ar Livonijas Konfederācijas apvienoto karaspēku, kurā bija mestra un Ordeņa landmaršala Johana fon dem Brēles, saukta Plātera, un Rīgas arbibīskapa Mihaela Hildebranda vadītie jātnieki, latviešu un igauņu kājnieki iebruka Pleskavas zemes teritorijā un nesekmīgi aplenca Pleskavas kremli. Uzzinājis, ka gaidāma krievu papildspēku ierašanās, viņš ar 5000 vīriem tiem devās pretī un uzbruka pie nelielā Smoļinas ezera mežainajā apvidū starp Latgali un Pleskavas zemi. Krievu karaspēks, kura sastāvā bija Maskavas, Novgorodas, Pleskavas karavīri, algotņi un sabiedroto tatāru zemju (Astrahaņas un Kazaņas hanu valstu) karavīri, tika sakauts, pametot 2500 līdz 8000 kritušo kaujas laukā. Nesagaidījis solīto sabiedrotās Lietuvas palīgspēku ierašanos, Valters fon Pletenbergs kopā ar Livonijas karaspēku atgriezās Livonijā.

Sekas

Kauja uz 50 gadiem apturēja krievu invāziju Rietumu virzienā un nodrošināja mieru Livonijā. Dēļ tās nozīmīguma, Livonijas landtāgs nolēma katru gadu 13. septembrī šo uzvaru svinēt un atgādināt. 1503. gada 25. martā Maskavijas lielkņazs Ivans III noslēdza pamieru (krievu: Благовещенское перемирие) uz sešiem gadiem ar Lietuvas dižkunigaitiju, bet 1503. gada 2. aprīlī pamieru ar Livonijas Konfederāciju. 1509. gadā Rīgas arhibīskaps Jaspers Linde uz Viļakas ezera salas nostiprināja Marienhauzenas pili aizsardzībai pret Maskavijas karaspēka iebrukumiem. 1920. gada Abrenes kaujas laikā Latvijas armijas uzbrukums apstājās apmēram 10 km attālumā no Smoļinas kaujas vietas, tādēļ tā palika aiz vēlāk novilktās Latvijas-Krievijas robežas.

Hronikas liecības

Rusova Livonijas hronika par Smoļinas kauju raksta:

"Livonijas kārtas 1502. gada augustā atkal apbruņojās un ar 2000 jātniekiem un 1500 kājniekiem, dažiem simtiem zemnieku un dažiem lielgabaliem, iesāka kaŗa gājienu. Arī šoreiz leiši neieradās, pretēji savam zvērastam. Tomēr Pletenbergs paļāvībā uz Dievu nonāca līdz Pliskavai, kur viņam izdevās sagūstīt divus krievus, no kuŗiem viņš uzzināja krievu spēku lielumu, kā arī to, ka lielkņazs nedomājot nemaz sākt kauju, bet aplenkt mazo vācu kaŗaspēku un dzīt kaŗavīrus kā lopus uz Maskavu, un pēc tam ar savu kaŗaspēku izstaigāt visu Livoniju.

Kad mestris izdzirda šādu krievu lielību, viņš savai lietai piegrieza lielu vērību un, kā Jūdass Makabējs, paļāvās uz Dievu. Krusta Pacelšanas dienas vakarā ar lielu steigu un troksni ienaidnieki sāka uzbrukumu. Mestris bezbailīgi devās ienaidniekiem pretīm, kuŗi ļoti brīnījās par mazā vācu kaŗaspēka drošsirdību. Kad abas puses satikās, krievi pavisam ielenca vācus tā, ka viņiem bija atņemta iespēja meklēt glābiņu bēgšanā. Vāci drošsirdīgi pašā sākumā apšaudīja krievus no lielgabaliem un daudzus nonāvēja. Tad mestris devās pret ienaidniekiem, un, trīs reizes izlauzdamies turpu un atpakaļ starp ienaidnieka rindām, daudzus nokāva un pārējos piespieda bēgt. Karaspēks bija ļoti noguris un, nevarēdams sekot ienaidniekiem, palika 3 dienas uz vietas kaujas gatavībā, ja ienaidnieks domātu griezties atpakaļ. Bet ienaidnieks nerādījās, jo negribēja otrreiz piedzīvot tādu karstu pirti. Šinī kaujā krita vairāki tūkstoši krievu.

Mestris pazaudēja dažus bruņniekus, 400 kaŗeivju un viņu virsnieku Matīsu Pernaveri, vienu leitenantu un 1 karodznieku. Kāds Lūkass Hamersteds, paņemdams līdzi bungas, negodīgā kārtā bija pārbēdzis pie ienaidniekiem. Šī uzvara uzskatāma par Dieva brīnumu, jo mazs kaŗaspēks bija noveicis 90 000 ienaidnieku un piespiedis viņus bēgt. Te nu redzam, kādi kaŗeivji ir maskavieši, ja tikai nopietni stājās viņiem pretīm. Pēc šīs mestŗa uzvaras maskavieši palika piekāpīgāki un lūdza, pēc miera, kuŗu mestris noslēdza pēc savas gribas uz ilgiem gadiem. Tādai tik vieglai miera noslēgšanai par iemeslu bija maskaviešu sakaušana, bet arī tas, ka viņiem bija daudz ienaidnieku un viņi gribēja iekaŗot jaunas zemes, kā Kazaņu, Smoļensku, Pliskavu un t.t., kuŗas tajā laikā vēl nebija Maskavas lielkņazam padotas. 1505. gadā, kad nomira Ivans III, viņa dēls Vasilijs nāca pie valdības un 1509. gadā iekaŗoja Pliskavu".

Literatūra

• Pāvils Raudonis, Andrejs Ēķis, Juris Visockis „Latvijas leģendas I”. Rīga: Jumava, 2011. ISBN 9934110121