Kirils Serebreņņikovs

Kirils Serebreņņikovs; Кирилл Серебренников
	Kirils Serebreņņikovs Venēcijas kinofestivālā (2012)
Dzimis	1969. gada 7. septembrī (54 gadi); Rostova pie Donas, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija)
Nodarbošanās	teātra režisors, kinorežisors
Darbības gadi	kopš 1990

Kirils Serebreņņikovs (krievu: Кирилл Семёнович Серебренников, dzimis 1969. gada 7. septembrī Rostovā pie Donas, Krievijā) ir krievu teātra un kinorežisors.

Vidusskolu beidzis ar zelta medaļu, jau skolas laikā izveidojis pirmo amatieru teātra izrādi. 1992. gadā beidzis Rostovas valsts universitātes fizikas fakultāti. Studiju gados darbojās ka režisors amatieru teātrī, bet kopš 1990. gada skatuvei pievērsies profesionāli. Kopš 1998. gada darbojas arī kino. Šobrīd dzīvo un strādā Maskavā, darbojas akadēmiskajā Maskavas Dailes teātrī.

2010. gadā K. Serebreņņikovs bija režisors Latvijas Nacionālā teātra izrādei "Mirušās dvēseles" (pēc N. Gogoļa tāda paša nosaukuma romāna motīviem), kas 2010. gada "Spēlmaņu naktī" tika atzīta par gada labāko dramatiskā teātra izrādi. Modernā izrāde, kurā visas lomas atveido 9 aktieri (vīrieši), saņēma slavinošas kritiķu atsauksmes.^[1] 2012. gadā režisors iestudējis izrādi "Voiceks" Latvijas Nacionālajā teātrī. Par scenogrāfiju šai izrādei Serebreņņikovs 2012. gada "Spēlmaņu naktī" saņēma Gada scenogrāfa balvu. 2015. gadā Serebreņņikovs iestudēja izrādi "Raiņa sapņi", kas bija veltījums Raiņa atceres 150. gadadienai.

2013. gadā izveidoja teātri "Gogoļa centrs" un līdz 2021. gada februārim bija tā vadītājs.^[2]

K. Serebreņņikovs režisējis arī vairākas filmas, tai skaitā, Рагин (2004), Изображая жертву (2006), Юрьев день (2008), Измена (2012), Ученик (2016), Лето (2018), "Petrovi ar gripu" (Петровы в гриппе, 2021), "Čaikovska sieva" (Жена Чайковского, 2022). Par muzikāli biogrāfisko filmu Лето par dziedātāju Viktoru Coju apbalvots ar Krievijas kinomākslas akadēmijas "Nika" balvu kā labākais režisors.

2017. gada augustā K. Serebreņņikovs tika aizturēts Maskavā, pamatojoties ar aizdomām par krāpšanu,^[3] tomēr daļa sabiedrības uzskatīja, ka arests ir politiski motivēts.^[4] 2019. gada 8. aprīlī Maskavas tiesa manīja K. Serebreņņikovam noteikto drošības līdzekli — mājas arests aizvietots ar parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu.^[5] Vēlāk Serebreņņikovu atbrīvoja no mājas aresta, bet viņam tika liegts pamest Krieviju. 2022. gada martā Serebreņņikova sodamība tika atcelta pēc kā viņš pameta Krieviju.^[2]