Viktors Cojs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Viktors Cojs
Виктор Цой
Kinoleningradblackandwhite-2.jpg
Viktors Cojs 1986. gadā
Galvenā informācija
Dzimis 1962. gada 21. jūnijā
Valsts karogs: Padomju Savienība Ļeņingrada, PSRS
Miris 1990. gada 15. augustā (28 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija pie Ķesterciema, Latvija
Žanri roks, jaunais vilnis
Instrumenti vokāls, ģitāra
Darbības gadi 1978—1990
Izdevēji AnTrop, Melodija
Darbojies arī Kino

Viktors Cojs (krievu: Виктор Робертович Цой; dzimis 1962. gada 21. jūnijā Ļeņingradā, miris 1990. gada 15. augustā uz autoceļa P128 (Sloka-Talsi) Latvijā) bija padomju mūziķis un rokgrupas Kino līderis. Filmējies arī vairākās populārās kinofilmās[1].

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viktors Cojs piedzima 1962. gada 21. jūnijā Ļeņingradā (tagadējā Sanktpēterburga), sporta skolotājas Valentīnas Gusevas un korejiešu izcelsmes inženiera Roberta Coja ģimenē[2]. Viņš bija vienīgais bērns. No 1974. gada līdz 1977. gadam apmeklēja mākslas vidusskolu, kur iestājās grupā Палата № 6, ieņemot basģitārista lomu. Vēlāk no skolas tika izslēgts par nesekmību un devās uz СГПТУ-61 apgūt galdnieka specialitāti. Jaunībā Cojs sāka nodarboties ar tekvondo grupā, kuru vadīja viņa brālēns Viačeslavs Cojs[3]. Pateicoties šai pieredzei, viņam vēlāk filmā "Adata" (Игла, 1988) tik labi izdevās atdarināt arī karatē paņēmienus, ka daudzi tur saskatīja līdzību ar Brūsu Lī, kura cīņas mākslu Cojs arī ļoti augstu vērtēja. 1984. gada 4. februārī Viktors Cojs apprecējās ar Mariannu Rodovansku[4]. Pēc gada viņiem piedzima dēls Aleksandrs Cojs[5].

Muzikālā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais albums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1981. gadā vasarā Viktors Cojs, Aleksejs Ribins un Oļegs Balinskis izveidoja grupu Гарин и Гиперболоиды[6], kura jau rudenī uzstājās Ļeņingradas rokklubā. Drīzumā Oļegu iesauca armijā, grupa nomainīja nosaukumu uz Kino un ķērās pie pirmā albuma ierakstīšanas. Dziesmas tika ierakstītas Andreja Tropillo studijā. Dziesmu ierakstīšanā piedalījās arī grupa Akvarium. Drīz Kino uzstājās ar savām dziesmām rokkluba festivālā. Grupai vēl nebija bundzinieka, tādēļ to uzstāšanās laikā aizvietoja bungu mašīna.

Ap 1982. gada vasaru 45 minūšu ilgais albums tika pabeigts, no šī albuma ilguma arī radās nosaukums 45. Nepagāja ilgs laiks, un no albuma tika izņemta dziesma Я — асфальт. Rudenī grupa Kino kopā ar Zoopark grupas bundzinieku ierakstīja pāris dziesmas, tostarp Весна un Последний герой. Tajos laikos ieraksti tika izbrāķēti un netika izplatīti.

1983. gadā grupā nomainījās ģitārists. Mēģinājumos ar jauno ģitāristu radās nākamais albums 46. Rudenī Viktors, izvairoties no iesaukšanas armijā, nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Pēc pusotra mēneša Viktors atgriezās un uzrakstīja jaunu dziesmu Транквилизатор. 1984. gadā pavasarī uzstājās rokkluba festivālā, atklājot to ar jaunu dziesmu Я объявляю свой дом безъядерной зоной. Šī dziesma kļuva par festivāla populārāko dziesmu.

Otrais grupas Kino sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Savienības likumdošanā pastāvēja pants par nestrādāšanu. Cojs tolaik oficiāli nebija atzīts par profesionālu dziedātāju un bija spiests iekārtoties darbā. Meklējot vietu, kur mēginājumu starplaikā varētu nodarboties ar mūziku, viņš 1984. gadā sāka strādāt par kurinātāju kopmītnes apkures mezglā Ļeņingradā Blohina ielā 15, tā saucamajā Kamčatkā, kur vēlāk viņam par godu tika izveidots muzejs[7]. 1984. gadā Andreja Tropilo studijā Антроп sākās jauna albuma "Kamčatkas priekšnieks" ("Начальник Камчатки")[8] ierakstīšana. Drīzumā Viktoram Cojam arvien cītīgāk sāka sekot KGB darbinieki, uzskatot viņu par nopietnu draudu komunistiskajai ideologijai un partijai. Pavasarī Kino kļuva par kārtējiem laureātiem un ķērās pie albuma "Nakts" ("Ночь") ierakstīšanas. Process ieilga, jo grupa centās mainīt skanējumu un izveidot jaunu ģitārspēles paņēmienu. Taču darbs pie ieraksta nevirzījās uz priekšu, un tādēļ Viktors Cojs pameta šo albumu, iesākot jaunu - "Tā nav mīlestība" ("Это не любовь")[9]. Jaunais albums drīz vien tika pabeigts un guva komerciālus panākumus. 1986. gada vasarā grupas dalībnieki devās uz Kijevu, lai piedalītos filmā "Assa"[10]. Nākošajā - 1988. gadā viņi piedalījās Alekseja Učiteļa dokumentālajā filmā "Roks", no kurā toreiz neiekļautajiem materiāliem 2009. gadā tika samontēts tās turpinājums "Pēdējais varonis: Pēc divdesmit gadiem"[11] (Последний герой: Двадцать лет спустя). Studijā Yamaha MT44 grupa Kino sāka ierakstīt jaunu albumu "Asins grupa" ("Группа крови"). Tajā pašā gadā Viktors spēlēja galveno lomu Rašida Nugmanova filmā "Adata" (Игла)[12]. Nugmanovs bija ievērojis Coju, kad 1986. gadā strādāja pie sava kursa darba, īsmetrāžas filmas "Yya-Khkha!" («Йя-хха»)[13]. Pēc filmēšanās Viktors Cojs sniedza daudzus koncertus Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, katrā koncertā pulcējot pilnu zāli. 1989. gada sākumā Kino izbrauca uz Franciju, kur ierakstīja albumu "Pēdējais varonis" ("Последний герой"). Coja mūzikā var atrast līdzību ar tādām grupām kā The Cure, Joy Division un Sisters of Mercy[14].

Vasarā Viktors devās uz ASV. 1990. gada 24. jūnijā notika pēdējais Viktora Coja koncerts Maskavā Lužņiku Lielajā sporta arēnā[15]. Šajā stadionā pirmo reizi pēc 1980. gada olimpiādes tika iededzināta olimpiskā lāpa. Šajā koncertā tapa materiāls jaunajam albumam, kuru grupa ierakstīja tikai pēc Viktora nāves, nosaucot albumu ļoti simboliski – "Melnais albums" ("Чёрный альбом").

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gadā 15. augustā 12:28 Viktors Cojs gāja bojā autokatastrofā. Ceļa negadījums notika uz autoceļa P128 netālu no Ķesterciema tagadējā Engures novadā. Vispārpieņemtā versija ir, ka Cojs vienkārši aizmiga pie stūres, pēc kā viņa «Moskvič-2141» iebrauca pretējā braukšanas joslā un sadūrās ar autobusu Ikarus-250. Tomēr klīst daudz citu teoriju un baumu[16] par viņa nāvi. 2002. gada 15. augustā dziedātāja bojā ejas vietā tika uzcelts piemineklis,[17] projekta iniciatīva pieder biedrībai "Pareiza lieta", kura joprojām rūpējas par pieminekļa kopšanu.[18]. Viktors Cojs ir apbedīts Krievijā kapsētā Bogoslovskoje[19].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]