Pāriet uz saturu

Komplementārā un alternatīvā medicīna

Vikipēdijas lapa

Komplementārā un alternatīvā medicīna (KAM) (angļu: complementary and alternative medicine, CAM[1]) jeb papildinošā un alternatīvā medicīna ir apkopojošs nosaukums diagnostikas un ārstniecības metodēm, kas atšķiras no Rietumu valstīs tradicionāli pieņemtajām biomedicīnas metodēm[2]. Tā ietver dažādas pieejas cilvēka veselības uzlabošanai vai uzturēšanai, kas nav daļa no standarta medicīniskās aprūpes, ko pazīst arī kā tradicionālo, konvencionālo vai Rietumu medicīnu. KAM pieejas parasti tiek izmantotas kā papildinājums standarta medicīnas praksēm vai kā aizstājējs tradicionālajai ārstēšanai.[3]

Hiropraktika ir slimību ārstēšanas metode, kas ietver cilvēka locītavu nospiešanu

KAM ietver klasiskas ārstēšanas sistēmas, piemēram, ajūrvēdu un tradicionālo ķīniešu medicīnu, kas balstās uz prāta, ķermeņa un gara harmonizēšanu, kā arī plašu citu terapiju spektru, tostarp hiropaktiku, bioatgriezenisko saiti, mākslas terapiju, Reiki, hipnozi, lūgšanu prakses, īpašas diētas un terapeitisko pieskārienu. Daudzi no šiem paņēmieniem, salīdzinot ar konvencionālo medicīnu, tiek uzskatīti par margināliem. Tie parasti nav daļa no medicīnas studiju programmām un nav bieži nozīmēti ārstu praksē.[3]

Tomēr, pieaugot pierādījumu bāzei, kas apliecina dažu KAM pieeju drošumu un efektivitāti, daļa konvencionālās medicīnas speciālistu ir sākuši iekļaut arī KAM metodes savā praksē.[3]

Iedalījums

[labot | labot pirmkodu]

Komplementārai un alternatīvai medicīnai ir daudzi nosaukumi: komplementārā, holistiskā, integratīvā medicīna, dziedniecība. Alternatīvajai medicīnai pieskaita homeopātiju, alopātisko medicīnu, akupunktūru un Ķīnas tradicionālo medicīnu, Reiki, Baha ziedu terapiju, naturopātiju, osteopātiju, ājurvēdisko medicīnu jeb ājurvēdu, Tibetas medicīnu, tai-či, jogu. Arhivēts 2025. gada 11. decembrī, Wayback Machine vietnē.

Akupunktūra

ASV Nacionālie Veselības Institūti (National Institutes of Health) komplementārās un alternatīvās medicīnas metodes iedala četros atšķirīgos paveidos:[1]

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Kultūras un ģeogrāfiskie faktori bieži ietekmē medicīnas sistēmu filozofiju un praksi. Tomēr tas, kas konkrētā laikā un vietā uzskatīts par “konvencionālo medicīnu”, ir ievērojami atšķīries un dinamiski mainījies. [4]

Dēļu terapija

Antīkā pasaule

[labot | labot pirmkodu]

Eiropas Senatnē un Antīkajā pasaulē, grieķu ārsts Hipokrāts, kurš tiek dēvēts par “medicīnas tēvu”, rakstīja par to, kā slimības var ārstēt ar asiņošanu, bankošanas terapiju un dēlēm. Viņa darbi būtiski ietekmēja tā laika medicīnas praksi un kalpoja par pamatu universitāšu mācību materiāliem daudzus nākamos gadsimtus. [5][6]

Viduslaiki

[labot | labot pirmkodu]

Viduslaiku Eiropā daudzus slimību stāvokļus ārstēja ar asinsnolaišanu, jo uzskatīja, ka slimības izraisa “pārāk daudz asiņu” [5][7]. Šīs metodes tika uzskatītas par acīmredzamu ārstēšanas veidu dažādiem veselības traucējumiem un tāpēc tika nodotas tālāk caur grieķu un romiešu tekstiem. [5]

Pretēji tam klosteru iemītnieki – mūki un mūķenes – lielu nozīmi piešķīra garīgajai veselības ietekmei un vairāk praktizēja augu ārstniecību. [8]

Šajā laikā nebija īstas zinātniskās medicīnas tradīcijas – zināšanas balstījās grieķu/romiešu tekstos vai garīgās teorijās par slimību izcelsmi, ko lielā mērā noteica Romas katoļu baznīcas ietekme. [5]

17.–18. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]
Meditācija

Situācija sāka mainīties līdz ar anatomijas attīstību, dīgļu teorijas izveidi un zinātnisko metožu formalizāciju. [9][10] Pieaugot zināšanām, radās uzsvars uz pierādījumos balstītu medicīnu, kas ietekmēja klīnisko praksi un radikāli mainīja izpratni par to, kas skaitās “konvencionāla” vai “nekonvencionāla” medicīna. [5][11]

Vienlaikus austrumu tradīcijas, piemēram, ajūrvēda un tradicionālā ķīniešu medicīna (TĶM), turpināja attīstīties savos kultūras kontekstos jau vairāk nekā 3000–5000 gadu garumā. Tās uzsver ķermeņa, prāta un gara līdzsvaru, izmantojot akupunktūru, moksu, zāļu maisījumus, jogu un meditāciju. [12][13]

18.–19. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]

Indijā Ajūrvēda tika institucionalizēta, un šodien tajā ir vairāk nekā 240 atzītu koledžu, kas piešķir medicīnas grādus. [14]

Ķīnā TĶM ir daļa no valsts atzītas medicīnas izglītības līdzās Rietumu medicīnai. [15]

Savukārt ASV un Kanādā šīs metodes parasti nav daļa no medicīnas universitāšu programmām un valsts regulējuma (izņemot dažus štatus/provincijas). Tāpēc Rietumos Ajūrvēda un TĶM bieži tiek klasificētas kā KAM. [16][17]

19. gadsimts

[labot | labot pirmkodu]

Viens no agrākajiem alternatīvās medicīnas piemēriem Eiropā ir homeopātija. Tā radās 19. gadsimta vidū un tās pamatlicējs – vācu ārsts Samuels Hānemanis – balstīja ideju uz principu, ka “līdzīgs ārstē līdzīgu”. Homeopātija uzsvēra holistisku pieeju, kur pacients tiek skatīts kā veselums – fiziskā, psiholoģiskā, ģimenes, sociālā un garīgā sfērā. [18] 1825. gadā Hanss Burhs Grams kļuva par pirmo homeopātu ASV [19]. Laika gaitā homeopātija kļuva tik populāra, ka 1844. gadā tika dibināts Amerikas Homeopātijas institūts, un 1903. gadā homeopāti pirmoreiz tika pieņemti Amerikas Medicīnas asociācijā (AMA). [18]

20. gadsimta sākums

[labot | labot pirmkodu]

1910. gadā Abrahama Fleksnera ziņojums būtiski mainīja medicīnas izglītību ASV un Kanādā. [20]

Fleksners uzskatīja nekonvencionālo medicīnu par “nezinātnisku”, izvērtēja 155 medicīnas skolas un pēc ziņojuma daudzas skolas tika slēgtas – skaits no 131 samazinājās līdz 76. Visvairāk tika slēgtas tieši nekonvencionālās medicīnas skolas, piemēram, naturopātijas, homeopātijas, osteopātijas, hiropraktikas, eklektiskās terapijas iestādes.[21]

20. gadsimta vidus–beigas

[labot | labot pirmkodu]

Neraugoties uz Fleksnera ziņojumu, nekonvencionālās medicīnas prakses turpināja pastāvēt. 1960. gadi atnesa atdzimšanu – sabiedrība sāka interesēties par holistisku, humanistisku pieeju. [21] Tika dibinātas oficiālas institūcijas: 1991 gadā Office of Alternative Medicine (OAM), 1998 gadā National Center for Complementary and Alternative Medicine (NCCAM) [22] 2014 gadā National Center for Complementary and Integrative Health (NCCIH).[23]

Mūsdienās nekonvencionālā medicīna (KAM/CAIM) turpina iegūt popularitāti gan sabiedrībā, gan pētniecībā. Tā ir kļuvusi par būtisku veselības aprūpes daļu daudzās valstīs. [24]

Efektivitāte

[labot | labot pirmkodu]

Komplementārās un alternatīvās medicīnas pretinieki apgalvo, ka tās efektivitāte un drošums nav pierādāmi ar nejaušinātiem, dubultakliem un placebo kontrolētiem zinātniskiem pētījumiem.[25]

KAM metodes var radīt reālus riskus (piem., plaušu bojājumi akupunktūras gadījumā vai pārdozēšana ar augu preparātiem), un līdz 20. gadsimta beigām daudzas terapijas nebija pietiekami izpētītas klīniskos pētījumos, jo tām trūka nozīmīgu investīciju. 21. gadsimta sākumā pieaugoša interese par dabasvielu izpēti gan veicināja KAM klīnisko izpēti. [3]

Ir veikti daudzi neliela mēroga pētījumi – daži rāda iepriecinošus rezultātus (piem., akupunktūras iedarbība hronisku sāpju mazināšanā), tomēr parasti dalībnieku skaits ir par maz, lai izdarītu galīgus secinājumus. Sistemātiskie pārskati un meta-analīzes var palīdzēt, ja pieejami kvalitatīvi pētījumi (piem., asinszāles ekstrakti un piparmētru eļļa sniedz noteiktu simptomātisku labumu). Papildus tam ir daudz gadījumu aprakstu un pacientu apmierinātības datu – tie bieži uzrāda pozitīvus kvalitātīvus rezultātus, taču subjektīvos datus jāvērtē piesardzīgi. KAM pieejas ir ļoti dažādas, tāpēc prasās rūpīga un kritiska pierādījumu pārbaude. [3]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. 1 2 What Is CAM? National Institutes of Health Arhivēts 2015. gada 4. janvārī, Wayback Machine vietnē.
  2. ↑ «World Health Organisation (WHO) – Traditional Medicine: Definitions». Who.int. 2010-08-17. Skatīts: 2015-12-17.
  3. 1 2 3 4 5 «Complementary and alternative medicine (CAM) | History, Uses, Efficacy, Regulatory issues, & Examples | Britannica». Encyclopedia Britannica (angļu). Skatīts: 2025-11-24.
  4. ↑ Tabish, Syed Amin (2008-01). "Complementary and Alternative Healthcare: Is it Evidence-based?". International Journal of Health Sciences 2 (1): V–IX. ISSN 1658-3639. PMC 3068720. PMID 21475465.
  5. 1 2 3 4 5 Hajar, Rachel (2012). "The Air of History (Part II) Medicine in the Middle Ages" (en-US). Heart Views 13 (4): 158. doi:10.4103/1995-705X.105744. ISSN 1995-705X.
  6. ↑ Robert Craig. «Bloodletting and medical practice». medicine.uq.edu.au (angļu), 2021-06-25. Skatīts: 2025-11-24.
  7. ↑ Robert Craig. «Bloodletting and medical practice». medicine.uq.edu.au (angļu), 2021-06-25. Skatīts: 2025-11-24.
  8. ↑ "Anglo-Saxon Plant Remedies and the Anglo-Saxons". Isis 70 (2): 250–268. 1979-06. doi:10.1086/352199. ISSN 0021-1753.
  9. ↑ «Medieval and Renaissance medicine: Practice and developments». www.medicalnewstoday.com (angļu). 2018-11-02. Skatīts: 2025-11-24.
  10. ↑ «History of medicine - Traditional Asia, Surgery, Medicine | Britannica». Encyclopedia Britannica (angļu). Skatīts: 2025-11-24.
  11. ↑ Dalen, James E. (1998-11-09). ""Conventional" and "Unconventional" Medicine: Can They Be Integrated?" (en). Archives of Internal Medicine 158 (20): 2179. doi:10.1001/archinte.158.20.2179. ISSN 0003-9926.
  12. ↑ Gu, Shuo; Pei, Jianfeng (2017-06-16). "Innovating Chinese Herbal Medicine: From Traditional Health Practice to Scientific Drug Discovery" (English). Frontiers in Pharmacology 8. doi:10.3389/fphar.2017.00381. ISSN 1663-9812.
  13. ↑ «Traditional Chinese medicine (TCM) | Description, History, & Facts | Britannica». Encyclopedia Britannica (angļu). Skatīts: 2025-11-24.
  14. ↑ Patwardhan, Kishor; Gehlot, Sangeeta; Singh, Girish; Rathore, H. C. S. (2011). "The Ayurveda Education in India: How Well Are the Graduates Exposed to Basic Clinical Skills?" (en). Evidence-Based Complementary and Alternative Medicine 2011 (1): 197391. doi:10.1093/ecam/nep113. ISSN 1741-4288. PMC 3095267. PMID 19687194.
  15. ↑ Zhang, Kai; Tang, Qilin (2020-06-01). "The dilemma and hope of Traditional Chinese Medicine practitioners in China". Integrative Medicine Research 9 (2): 100411. doi:10.1016/j.imr.2020.100411. ISSN 2213-4220.
  16. ↑ World Health Organization Programme on Traditional Medicine. Legal status of traditional medicine and complementary. World Health Organization, 2001-12-31. ISBN 978-92-4-154548-8.
  17. ↑ Ng, Jeremy Y. (2020-03-01). "The regulation of complementary and alternative medicine professions in Ontario, Canada". Integrative Medicine Research 9 (1): 12–16. doi:10.1016/j.imr.2020.01.001. ISSN 2213-4220.
  18. 1 2 Loudon, Irvine (2006-12-01). "A Brief History of Homeopathy" (EN). Journal of the Royal Society of Medicine 99 (12): 607–610. doi:10.1177/014107680609901206. ISSN 0141-0768.
  19. ↑ Gypser, Heike (2018-02-13). "High Potency Machines for Remedy Preparation in American Homeopathy" (en). History of Pharmacy and Pharmaceuticals 60 (1-2): 32–36. doi:10.3368/hopp.60.1-2.32. ISSN 2694-3034.
  20. ↑ Duffy, Thomas P. (2011-09). "The Flexner Report--100 years later". The Yale Journal of Biology and Medicine 84 (3): 269–276. ISSN 1551-4056. PMC 3178858. PMID 21966046.
  21. 1 2 Stahnisch, Frank W.; Verhoef, Marja (2012). "The Flexner Report of 1910 and Its Impact on Complementary and Alternative Medicine and Psychiatry in North America in the 20th Century" (en). Evidence-Based Complementary and Alternative Medicine 2012 (1): 647896. doi:10.1155/2012/647896. ISSN 1741-4288. PMC 3543812. PMID 23346209.
  22. ↑ «NIH complementary and integrative health agency gets new name». National Institutes of Health (NIH) (angļu). 2015-07-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2022-10-04. Skatīts: 2025-11-24.
  23. ↑ Ng, Jeremy Y.; Dhawan, Tushar; Fajardo, Renee-Gabrielle; Masood, Hooriya A.; Sunderji, Samira; Wieland, L. Susan; Moher, David (2023-12). "The Brief History of Complementary, Alternative, and Integrative Medicine Terminology and the Development and Creation of an Operational Definition". Integrative Medicine Research 12 (4): 100978. doi:10.1016/j.imr.2023.100978. ISSN 2213-4220. PMC 10623279. PMID 37927333.
  24. ↑ Ernst, E. (2000-12-31). "Prevalence of use of complementary" (English). Bulletin of the World Health Organization 78 (2): 252–257. ISSN 0042-9686. PMID 10743298.
  25. ↑ M. Angell, J. P. Kassirer. Alternative medicine–the risks of untested and unregulated remedies. The New England Journal of Medicine 1998; 339(12):839–841, PMID 9738094.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Komplementārā_un_alternatīvā_medicīna&oldid=4404171"