Konflikts Maķedonijā (2001)

Maķedonijas tanks T-55 un apkalpe Aračinovā, albāņu kaujinieki Ziemeļmaķedonijā, Maķedonijas ātrās reaģēšanas specvienība netālu no Kumanovas, piemineklis Maķedonijas aizstāvjiem un Maķedonijas policijas robežpatruļa netālu no Radušas

Bruņotais konflikts Maķedonijā (maķedoniešu: Воен конфликт во Македонија, 2001, albāņu: Lufta e vitit 2001 në Maqedoni) bija intensīvas sadursmes starp maķedoniešiem un albāņiem no 2001. gada janvāra līdz novembrim. Formāli beidzās ar Ohridas nolīguma parakstīšanu 2001. gada 13. augustā.

Albāņi Ziemeļmaķedonijā

Osmaņu impērijas laikā tagadējās Ziemeļmaķedonijas teritorijā izveidojās ievērojama albāņu minoritāte. 1968. gadā Kosovā notika albāņu nemieri, kas izplatījās arī Ziemeļmaķedonijā — 1968. gada 22. decembrī Tetovā aptuveni 200 albāņu izgāja ielās, izsitot vairāku veikalu skatlogus un uz Maķedonijas komunistu savienības kopienas komitejas ēkas uzkāršot Albānijas karogu, pēc kā tika ierosinātas 87 krimināllietas.

Pagājušā gadsimta 80. gados Dienvidslāvijas Sociālistiskajā Federatīvajā Republikā varas iestādes Kosovā veica stingrus represīvus pasākumus pret albāņu minoritāti. Līdzīgus pasākumus veica arī Dienvidslāvijas Maķedonijas iestādes.

Dienvidslāvijas sabrukuma laikā 1991. gadā albāņi veidoja 21 % Maķedonijas Republikas iedzīvotāju jeb 427 000 cilvēku. Albāņi boikotēja 1991. gada 8. septembrī notikušo referendumu par Maķedonijas neatkarību. Albāņu minoritāte 1992. gada janvārī savā referendumā atbalstīja autonomijas piešķiršanu albāņu reģioniem republikā. Situāciju saasināja vairāk nekā 200 000 albāņu bēgļu ierašanās no Kosovas.

Pēc tam, kad 1996—1999. gadā Kosovas Atbrīvošanas armija (KAA) guva panākumus kaimiņos esošās Serbijas dienvidos un provincē tika ievesti starptautiskie miera uzturēšanas spēki, Maķedonijā pēc KAA parauga sāka veidoties Ali Ahmeti vadītie albāņu bruņotie formējumi. Šo organizāciju apvienību nosauca par Nacionālās atbrīvošanas armiju. 2001. gada janvārī kaujinieki sāka aktīvu darbību.

Konflikta aktīvā fāze

2001. gada sākumā valsts ziemeļrietumos palielinājās uzbrukumu skaits policistiem un militārpersonām. Sākumā Maķedonijas drošības spēki neko nedarīja pret albāņu formējumiem. Vietējie maķedonieši pieprasīja aizsardzību, paziņojot, ka ir gatavi iegādāties ieročus un paši cīnīties pret albāņiem. Maķedoniešu un albāņu sadursmes kļuva pastāvīgas, un situācija albāņu anklāvos sāka saasināties. Nopietnas sadursmes starp albāņu separātistiem un Maķedonijas drošības spēkiem notika Tetovā.

2001. gada 21. jūnijā plkst. 4.30 Maķedonijas drošības spēki sāka izšķirošu uzbrukumu Aračinovai (tika izmantota artilērija). Nesagaidījuši uzbrukumu, separātisti neizrādīja spītīgu pretestību, un Maķedonijas karaspēks ienāca Aračinovā. Cīņas turpinājās nepārtraukti līdz 25. jūnijam. Separātistu spēki un valdība parakstīja pamiera līgumu, un NATO spēki palīdzēja izvest visus nemierniekus no Aračinovas.

Operācija Essential Harvest

NATO plānošanas virsnieku grupa ieradās Maķedonijas Republikā 14. augustā, dienu pēc tam, kad tika parakstīts nolīgums starp valdību un albāņu minoritātes pārstāvjiem. Skopjē 17. augustā ieradās 400 britu miera uzturēšanas spēki. Vēl 3100 militārpersonas tika izvietotas 22. augustā.

Operāciju vadīja ģenerālmajors Gunnars Lange. Plānots, ka NATO karavīri savāks un iznīcinās kaujinieku ieročus, bet tikai tos, kas viņiem tika nodoti. Viņiem nebija pilnvaru pārmeklēt un konfiscēt ieročus vai munīciju. Faktiskā ieroču vākšana sākās 27. augustā Niškutakas ciematā. Tajā pašā dienā no ievainojumiem, kas gūti iepriekšējā dienā sadursmē ar albāņu ekstrēmistiem, mira kāds britu miera uzturēšanas spēku dalībnieks. NATO paziņoja par operācijas beigšanu 2001. gada 26. septembrī. Albāņu kaujinieki nodeva 3300 ieročus. NATO karaspēka izvešana sākās 27. septembrī, un lielākā daļa miera uzturētāju pameta Ziemeļmaķedoniju.

Miera līgums

Tā paša gada novembrī starp albāņu kaujiniekiem un valdību tika panākta vienošanās par pamieru. Tajā tika atbruņoti albāņu kaujinieki un Maķedonijas Republikas valdība apņēmās paplašināt albāņu iedzīvotāju tiesības. Līgums paredzēja arī jaunu decentralizētu valsts iekārtu. Tomēr pēc neilga laika albāņu puse sāka apgalvot, ka Ohridas vienošanās ir "mirušas", un daži albāņu politiķi uzstāja uz Maķedonijas federālā statusa piešķiršanu, bet citi vienkārši pauda vēlmi redzēt to kā "trešo albāņu valsti".

Pašreizējā situācija

Neraugoties uz karadarbības izbeigšanos un nolīgumu parakstīšanu starp karojošajām pusēm, situācija Maķedonijā joprojām ir smaga. Kopš 2001. gada konflikta arī Maķedonijas Republika ir piedzīvojusi nemierus (galvenokārt valsts ziemeļos). Šie konflikti nebija sasnieguši kritisku līmeni, nebija nepieciešama starptautiskās sabiedrības iejaukšanās, un tos atrisināja valdība.

2004. gada 7. novembrī Maķedonijā notika referendums par albāņu statusu un privilēģijām. Referendums cieta neveiksmi zemas vēlētāju aktivitātes dēļ, bet izraisīja sabiedrisko rezonansi valstī un nacionālistu spēku aktivizēšanos.

2008. gada nogalē partijas "Demokrātiskā savienība par integrāciju" līderis Ali Ahmeti paziņoja, ka kaujinieki ir gatavi atsākt darbību, ja Maķedonijas politiķi turpinās īstenot valsts centralizācijas un albāņu minoritātes apspiešanas kursu.

Situāciju saspīlētu uztur arī Kosovas precedents, kas noveda pie Kosovas neatkarības pasludināšanas. Lielākoties albāņu un maķedoniešu pretrunu dēļ Maķedonija 2008. gada oktobrī oficiāli atzina Kosovu.

2015. gada 9. maijā grupa albāņu kaujinieku uzbruka Maķedonijas policistiem Kumanovas pilsētā. Saskaņā ar dažādiem ziņojumiem teroristu skaits bija no 40 līdz 70 cilvēkiem, viņi bija bruņoti ar automātiskajiem ieročiem, granātām, snaipera šautenēm un raķešu granātmetējiem un izrādīja sīvu pretestību. Rezultātā 14 kaujinieki tika nogalināti un 30 padevās. Policisti zaudēja 8 cilvēkus un aptuveni 37 no viņiem tika ievainoti. Viens civiliedzīvotājs tika nogalināts un vairāki tika ievainoti. Pārējie kaujinieki aizbēga.

2019. gada janvārī albāņu valoda kļuva par otro valsts valodu Maķedonijā. Likumprojekts paplašina albāņu valodas oficiālo lietojumu visā valstī, ņemot vērā, ka albāņi veidoja ceturto daļu no 2,1 miljona Maķedonijas iedzīvotāju.