Ieguva plašu atpazīstamību pēc piektā dzejoļu krājuma "Degošās ēkas" (Горящие здания) publicēšanas 1900. gadā. Par piedalīānos studentu demonstrācijā un satīrisku dzejoli par Nikolaju II 1901. gadā tika izsūtīts no Sanktpēterburgas. No 1906. līdz 1913. gadam dzīvoja emigrācijā, kuras laikā daudz ceļoja, tai skaitā uz eksotiskām valstīm. 1913. gadā atgriezās Krievijā. 1920. gadā ar Jurģa Baltrušaita palīdzību Baļmontam tika atļauts izbraukt no Padomju Krievijas. Apmetās Parīzē, kur dzīvoja līdz mūža galam diezgan lielā trūkumā.