Kontinentālā Zemes garoza
Kontinentālā Zemes garoza ir granīta, nogulumiežu un metamorfo iežu komplekss (sials), kas veido kontinentus un tiem līdzās esošo seklo jūras daļu - kontinentālo šelfu.
Kontinentālā Zemes garoza ir mazāk blīva kā Zemes mantija un tāpēc "peld" virs tās. Kontinentālā Zemes garoza ir arī mazāk blīva kā okeāniskā Zemes garoza, kaut arī ir ievērojami biezāka par to. Lielākoties kontinentālās garozas biezums ir 35 - 40 km, kamēr okeāniskā Zemes garoza ir 7 - 10 km bieza. Mūsdienās kontinentālā Zemes garoza klāj ap 40% Zemes virsmas.
Atšķirībā no okeāniskās Zemes garozas kontinentālajai raksturīga vidēji biezāka nogulumiežu sega.
Zemes vecākie ieži atrodas uz kontinentālās Zemes garozas - šādas garozas iecirkņu centrālajās daļās - kratonos. Vecākais zināmais iezis ir 4,03 miljardus gadu vecais Akastas gneiss, kas atrasts Kanādas Ziemeļrietumu teritorijās, kamēr okeāniskā Zemes garoza nav vecāka par 0,2 miljardiem gadu.
Turpinās diskusija par to, vai kontinentālās garozas platība laika gaitā ir mainījusies un kā tas ir noticis. Saskaņā ar vienu modeli pirms 3,7 miljardiem gadu kontinentālā garoza bija mazāk kā 10% no tagadējās platības, pirms 3 miljardiem gadu - 25% un straujo attīstoties Zemes garozai pirms 2,6 miljardiem gadu - 60%.[1] Kontinentālās garozas platības pieaugums noticis piecos t.s. palielinātas aktivitātes "spurtos".
Vertikālais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kontinentālo Zemes garozu var iedalīt augšējā - trauslajā daļā un apakšējā - plastiskajā daļā. Robežu starp šīm zonām sauc par Konrada robežu (par godu austriešu un ASV zinātniekam Viktoram Konradam). Šo robežu rada fakts, ka 10 - 20 kilometru dziļumā spiediens un temperatūra ir tik augsti, ka galvenie kontinentālās garozas iežus veidojošie minerāli - laukšpati un kvarcs - lūzuma un/vai spiediena zonās vairs nedrūp bet gan plūst. Tāpēc šādā dziļumā Zemes garoza stresa gadījumā ilgi nelūst bet gan plastiski deformējas.
Konrāda robeža neatrodas noteiktā dziļumā - tās dziļumu nosaka konkrētie vietas apstākļi, piemēram, mantijas kupoli, Zemes garozas biezums u.c. Piemēram, aktīva vulkānisma zonās šī robeža atrodas seklāk un rezultātā Zemes garoza vieglāk deformējas.
Kontinentālā Zemes garoza turpinās līdz Mohorovičiča līnijai, kur pāriet astenosfērā - mantijas augšējā daļā.
Kalni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pateicoties blīvuma atšķirībai, saduroties kontinentālajai un okeāniskajai Zemes garozām okeāniskā Zemes garoza parasti paiet zem kontinentālās un iekļaujas mantijas materiālā. Kontinentālā garoza tikai retos gadījumos grimst un nokļūst mantijā. Šāds process notiek brīžos, kad saduras divas kontinentālās plātnes, sadures vietā izveidojas sabiezinājums, kas virspusē redzams kā kalnu grēda (piem. Himalaji). Šādās vietās kontinentālā garoza kļūst dziļāka un apakšā kūst.
Kalnu grēdu augstums saistīts ar garozas biezumu - tas ir saistīts ar izostāziju. Kalni veidojas kompresijas spēku rezultātā saskaroties divām tektoniskajām plātnēm. Zemes garozas peldspējas dēļ saskares vietā garoza ceļas uz augšu, taču gravitācijas spēks to savukārt spiež uz leju un erozija izlīdzina.
| Savienojums | Daļa % |
|---|---|
| SiO2 | 57,3 - 59,1 |
| Al2O3 | 15,8-15,9 |
| FeO | 6,6-9,1 |
| CaO | 6,4-7,4 |
| MgO | 4,4-5,3 |
| Na2O | 3,1-3,2 |
| K2O | 1,1-1,9 |
| TiO2 | 0,7 - 0,9 |
| MnO | 0,1 - 0,2 |
Rifti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Plānākā Zemes garoza ir rifta zonās, kur to plānāku padara spēki, kas spiež garozu pašķirties. Ar laiku rifta zonās izveidojas kontinentālās Zemes garozas pārrāvumi, kurus aizpilda jauna - okeāniskā Zemes garoza. Šādi veidojušās kontinentālās malas dēvē par pasīvajām malām - tādas, piemēram, pārsvarā ir Atlantijas okeāna piekrastes. Mūsdienās aktīva rifta zona atrodas Austrumāfrikā un Sarkanajā jūrā.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Taylor and McLennan, 1995, Model of growth of continental crust through time in John Victor Walther, 2005, Essentials Of Geochemistry, Jones & Bartlett, ISBN 0-7637-2642-7