Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ir starptautisks līgums, ko 1979.gadā pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja. Konvencija stājās spēkā 1981.gada 3.septembrī, un līdz šim to ir ratificējušas kopumā 187 valstis - visas, izņemot Irānu, Somāliju, Sudānu, Tongu un Vatikānu. Amerikas Savienotās Valstis un Palau Konvenciju ir parakstījušas, taču nav ratificējušas. Latvija Konvenciju ratificēja 1992.gada 14.aprīlī.[1] Jaunākā valsts, kas pievienojās Konvencijai, ir Dienvidsudāna, kas to ratificēja 2015.gadā.

Konvencija definē sieviešu diskriminācijas jēdzienu: "jebkāda atšķirība, izņēmums vai ierobežojums pēc dzimuma pazīmes, kas samazina vai likvidē cilvēka tiesību un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai realizēšanu sievietēm politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsoņa tiesību vai jebkurā citā sfērā neatkarīgi no viņu ģimenes stāvokļa, pamatojoties uz vīriešu un sieviešu līdztiesību". Konvencijas preambulā un tai sekojošos 30 pantos noteikti pasākumi, kas Konvencijas dalībvalstīm jāievieš, lai iespējami izskaustu diskrimināciju, kuras pamatā ir personas piederība sieviešu dzimumam.[1][2]

Pievienošanās Konvencijai apliecina valsts apņemšanos iekļaut sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu tiesību un iespēju principu nacionālajos tiesību aktos, nepieļaujot tiesību normas, kas rada diskriminācijai labvēlīgu vidi; izveidot institūciju, kuras darbības mērķis ir aizsargāt sievietes no diskriminācijas; un radīt apstākļus, kas nepieciešami, lai diskriminācija pret sievietēm netiktu attaisnota arī starppersonu, organizāciju un uzņēmumu vidē.

Konvencijas deklarētais sieviešu un vīriešu līdztiesības princips pasvītro sieviešu tiesības politiskajos un sabiedriskajos procesos, tai skaitā, tiesības vēlēt un tikt ievēlētai, tiesības uz izglītību, veselību un nodarbinātību. Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ir vienīgais starptautisks cilvēktiesību līgums, kurā nostiprinātas sievietes reproduktīvās tiesības, kā arī vienīgais dokuments, kurā uzsvērta kultūras un tradīciju ietekme uz sabiedrībā pastāvošo izpratni par dzimumu sociālajām lomām un ģimenes attiecībām. Tāpat Konvencijā nostiprināta dalībvalstu apņemšanās izskaust visa veida sieviešu tirdzniecību un ekspluatāciju.

Konvencijas dalībvalstīm ir pienākums ne retāk kā reizi četros gados iesniegt ziņojumu ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejai, kas pārrauga Konvencijas ieviešanu dalībvalstīs. Ziņojumā tiek norādīts dalībvalsts paveiktais, kā arī grūtības, ar kuriem tā saskaras Konvencijas ieviešanas procesā. Pēc ziņojuma izvērtēšanas dalībvalsts eksperti tiekas ar Komiteju, klātienē atbildot uz tās jautājumiem, kas radušies pēc iepazīšanās ar dalībvalsts ziņojumu. Noslēgumā Komiteja izstrādā konkrētus ieteikumus, norādot jomas, kurās dalībvalstij nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību. Latvija līdz šim iesniegusi divus ziņojumus: par paveikto laikā no 1992.-2002.gadam un no 2005.-2017.gadam.[3][4]

1999.gada 6.oktobrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā Asambleja pieņēma Konvencijas Papildprotokolu, kas stājās spēkā 2000.gada 22.decembrī.[5] Papildprotokols paredz Komitejas tiesības izskatīt indivīdu sūdzības par Konvencijas normu pārkāpumiem. Papildprotokolu līdz šim parakstījušas 129 valstis,[6] lielākā daļa no tām arī ratificējusi. Latvija Konvencijas Papildprotokolam nav pievienojusies.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]