Krāšņgalvīši
| Krāšņgalvīši Regulus (Cuvier, 1800) | |
|---|---|
 Zeltgalvītis (Regulus regulus) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Zvirbuļveidīgie (Passeriformes) |
| Apakškārta | Dziedātājputni (Passeri) |
| Dzimta | Krāšņgalvīšu dzimta (Regulidae) |
| Ģints | Krāšņgalvīši (Regulus) |
 Krāšņgalvīši Vikikrātuvē | |
Krāšņgalvīši, krāšņgalvīšu ģints (Regulus) ir vienīgā krāšņgalvīšu dzimtas (Regulidae) ģints, kas apvieno 6 neliela auguma putnu sugas.[1] Krāšņgalvīši izplatīti Eirāzijā, Himalajus ieskaitot, un Ziemeļamerikā, kā arī pašos Āfrikas ziemeļos un Makaronēzijā.[2]
Zinātniskais nosaukums Regulus atvasināts no latīņu valodas un latviski nozīmē "mazais karalis" vai "princis", raksturojot putnu koši krāsaino, kronim līdzīgo galvas virsu.
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Latvijā sastopamas divas krāšņgalvīšu ģints sugas: sārtgalvītis (Regulus ignicapilla) un zeltgalvītis (Regulus regulus).[3] Sārtgalvītis ir gan ligzdotājs, gan caurceļotājs (katru gadu ligzdojošo pāru skaits pieaug), bet zeltgalvītis ir parasts ligzdotājs un ziemotājs.[4][5]
Kopīgās īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Krāšņgalvīši ir vieni no mazākajiem dziedātājputniem ar īsu, adatai līdzīgu knābi. To ķermeņa garums ir apmēram 8—11 cm, svars 6—8 g. Abi dzimumi vienādi lieli.
Spārni un aste proporcionāli vidēji gari. Apspalvojums kopumā visiem krāšņgalvīšiem ir pelēkzaļš, uz spārniem gaišas joslas. Piecām sugām nāsis sedz viena stīva spalva, bet sarkangalvītim (Regulus calendula) nāsis sedz vairākas īsas spalviņas. Tēviņiem uz galvas virsas ir košs kroņa laukums, mātītēm tas ir blāvāks un dzeltenāks. Gandrīz visām sugām, izņemot sarkangalvīti, kroņa laukums veidojas no trīs košām joslām: divas malējās joslas ir melnas, vidējā krāsaina (dzeltena vai oranža). Sarkangalvītim laukums ir sarkans un tam nav melno joslu. Centrālās kroņa spalvas ir garākas, un tās var sasliet stāvus gaisā. Cekuls ne vienmēr ir redzams, bet riesta laikā tas novērojams samērā bieži.[2]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mājo galvenokārt skujkoku mežos, lai gan sastopami arī citos mežos, īpaši migrācijas laikā. Makaronēzijā mājo laurkoku mežos un kokveida ēriku audzēs.[2] Barojas galvenokārt ar kukaiņiem, gan uzlasot no koku zariem un lapām, gan noķerot lidojumā.[2]
Ligzda ir ļoti maza un kompakta. Tai ir gandrīz lodes forma, vīta no sūnām, ķērpjiem, zirnekļu tīklu pavedieniem, iekārta skujkoku augšējos zaros. No iekšpuses ligzda izklāta ar matiem un spalvām, arī, nosedzot ieeju, iespraustas dažas spalvas. Dējumā 7—12 baltas vai gaiši brūnas olas ar dažiem raibumiņiem. Tā kā ligzda ir neliela, olas sakrautas vairāku līmeņu kaudzītē. Pirmās izdētās olas ir mazākas nekā vēlāk dētās. Perē mātīte, stāvot olu kaudzē ar siltajām, labi apasiņotajām kājām, pēdām balstoties uz ligzdas pamatnes.[6] Inkubācijas periods ilgst 15—17 dienas. Jaunie putni izlido 19—24 dienu vecumā.
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Krāšņgalvīšu dzimta (Regulidae)
- Krāšņgalvīšu ģints (Regulus)
- Amerikas sārtgalvītis (Regulus satrapa)
- Madeiras sārtgalvītis (Regulus madeirensis)
- Sarkangalvītis (Regulus calendula)
- Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla)
- Taivānas sārtgalvītis (Regulus goodfellowi)
- Zeltgalvītis (Regulus regulus)
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «World Bird Names: Dapple-throats, sugarbirds, fairy-bluebirds, kinglets, hyliotas, wrens, gnatcatchers, 2018». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 18. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 13. maijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Martens, Jochen; Päckert, Martin "Family Regulidae (Kinglets & Firecrests)" pp. 330–349 in Del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Christie, David A., eds. (2006). Handbook of the Birds of the World, Volume 11: Old World Flycatchers to Old World Warblers. Barcelona, Spain: Lynx Edicions. ISBN 84-96553-06-X.
- ↑ Latvijas Daba: Mužķērāju dzimta
- ↑ Putni LV: Sārtgalvītis Regulus ignicapilla
- ↑ Putni LV: Zeltgalvītis Regulus regulus
- ↑ Haftorn, Svein; "Clutch size, intraclutch egg size variation, and breeding strategy in the Goldcrest Regulus regulus"; in Journal of Ornithology, Volume 127, Number 3 (1986), 291-301.