Zeltgalvītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Zeltgalvītis
Regulus regulus (Linnaeus, 1758)
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaKrāšņgalvīšu dzimta (Regulidae)
ĢintsKrāšņgalvīši (Regulus)
SugaZeltgalvītis (Regulus regulus)
Izplatība
Regulus regulus map.png
   Ligzdošanas areāls
   Nometnieku areāls
   Ziemošanas areāls
Zeltgalvītis Vikikrātuvē

Zeltgalvītis (Regulus regulus) ir neliela auguma krāšņgalvīšu dzimtas (Regulidae) dziedātājputns, kas sastopams plašā areālā Eirāzijā un Makaronēzijas salās.[1] Izdala 14 pasugas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltgalvītis galvenokārt uzturas skujkoku mežos
Tēviņa cekuliņa centrs ir tumšāk dzeltens vai oranžs
Mātītes cekuliņš ir viscauri dzeltens

Zeltgalvītis plaši izplatīts gandrīz visā Eiropā un fragmentāri Āzijā (Mazāzijā, Kaukāzā, Vidusāzijas kalnu apgabalos, Nepālā, Himalaju piekalnēs, Ķīnas austrumos, Sahalīnā un Japānā). Lielākā daļa Eiropas populācijas ziemo ligzdošanas areālā, vienīgi tālākie ziemeļu ligzdotāji Skandināvijā, Somijā un Krievijā rudenī pilnībā pamet ligzdošanas rajonus.[3] Uzturas gan zemienēs, gan kalnos galvenokārt līdz 3000 m virs jūras līmeņa, reizēm novērojams līdz 4800 m.[4] Ja ziema ir auksta, lielākā ziemeļu reģionu populācijas daļa, kas palikusi ziemot ligzdošanas areālā, var aiziet bojā.[1][5][6]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltgalvītis Latvijā ir parasts ligzdotājs un ziemotājs. Atsevišķos gados rietumu piekrastē rudens ceļošanas laikā sastopams masveidā. Skaits gadu no gada svārstās.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltgalvītis ir mazs, apaļīgs putniņš ar īsu asti un smalku, melnu knābi. Tas ir mazākais Eiropā dzīvojošais putns.[5][7] Ķermeņa garums 8,5—9,5 cm, spārnu plētums 13,5—15,5 cm, svars 4,5—7 g.[5][8]

Apspalvojums mugurpusē olīvzaļš, apakšpusē pelēcīgi balts ar gaiši dzeltenu nokrāsu. Uz galvas koši dzeltens cekuliņš, kuru no abām pusēm ieskauj melnas joslas. Tēviņam cekuliņa centrs tumšāk dzeltens vai oranžs, mātītei cekuliņš viscauri dzeltens. Gaišajā sejā izceļas lielas, melnas acis, tā kā ap acīm ir gaišs apspalvojums. Uz spārniem divas bāli dzeltenas šķērsjoslas. Kājas tumši brūnas.[4][5][9]

Mātītei ne tikai cekuliņa krāsa ir atšķirīga, bet arī tās apspalvojums kopumā ir blāvāks, nedaudz pelēcīgāks. Jauno putnu apspalvojums pelēcīgāks, iztrūkst arī krāsainais cekuls.[10]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltgalvītis ir ļoti kustīgs un aktīvs putniņš
Zeltgalvīša ligzdas zīmējums
Zeltgalvīša olas

Zeltgalvītis ligzdo skujkoku (galvenokārt egļu un priežu) un jauktu koku mežos. Arī lielos dārzos un parkos, kuros aug arī skujkoki. Atlantijas okeāna salās mājo priežu un kadiķu mežos vai laurkoku birzīs. Ārpus vairošanās sezonas uzturas arī krūmājos un lapu koku mežos.[1][6] Migrācijas pārlidojumu veic nakts laikā.[5] Zeltgalvītis nedēļas laikā nolido apmēram 1000 km.[6]

Zeltgalvītis ir ļoti kustīgs un aktīvs, galvenokārt uzturas zaru galotnēs. Lidojums, meklējot barību, ir saraustīts, brīžiem uz vietas, brīžiem ar asām, zigzag kustībām. Tam ir spēcīgi pirksti, tādēļ spēj karāties koku zaros ar galvu uz leju. Barojoties tas bieži uzturas nelielās grupās, īpaši ārpus vairošanās sezonas. Ziemā grupa guļ kopā, viens pie otra cieši piespiedušies. Ligzdošanas laikā zeltgalvītis ir teritoriāls, lai gan augstā kokā var būt vairākas ligzdošanas teritorijas — atšķirīgos augstumos atšķirīgas teritorijas.[6]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltgalvītis barojas ar nelieliem kukaiņiem, to kāpuriem un zirnekļiem, kurus meklē koku mizas rievās un uz lapām. Ziemas laikā ar sēklām un kukaiņiem uz zemes.[1][6]

Lizgdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona ilgst no marta beigām līdz augustam. Ligzda gandrīz apaļa ar šauru ieeju augšpusē, atgādinot šūpuļtīklu, atrodas skujkoku ārējos zaros līdz 15 m augstumā no zemes. To būvē pāris kopīgi, bet lielāko darbu paveic tēviņš. Ligzdas būvēšana ilgst apmēram 3 nedēļas. Tā veidota trīs kārtās. Ārējā kārta būvēta no sūnām un ķērpjiem, kas saausti kopā ar zirnekļu tīkla pavedieniem. Vidējā kārta veidota no mīkstām sūnām, bet no iekšpuses ligzda izklāta ar spalvām un matiem.[1][6]

Sezonā parasti divi perējumi, ja ir pietiekami daudz barības. Dējumā 9—12 gaišas olas ar dažiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 14—16 dienas, perē tikai mātīte. Tēviņš to tikmēr baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Pirmās 7 dienas pēc izšķilšanās mātīte mazuļus silda. Jaunie putni izlido 15—22 dienu vecumā, bet vecāki tos turpina barot papildu 2 nedēļas. Otro dējumu mātīte var uzsākt perēt pirms pirmā perējuma putnēni ir atstājuši ligzdu.[5][6]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zeltgalvītim ir 14 pasugas:[2]

  • Regulus regulus regulus — nominālpasuga, sastopams Eiropā un Sibīrijas rietumos;
  • Regulus regulus azoricus — sastopams Sanmigelā (Azoru salās);
  • Regulus regulus buturlini — sastopams Krimā, Mazāzijā un Kaukāzā;
  • Regulus regulus coatsi — sastopams Sibīrijas centrālās daļas dienvidos;
  • Regulus regulus ellenthalerae — sastopams Palmā un Eljerro (Kanāriju salās);
  • Regulus regulus himalayensis — sastopams no Afganistānas austrumiem līdz Himalaju rietumiem;
  • Regulus regulus hyrcanus — sastopams Azerbaidžānas dienvidaustrumos un Irānas ziemeļos;
  • Regulus regulus inermis — sastopams Azoru salu rietumos un centrālajā daļā;
  • Regulus regulus japonensis — sastopams Sibīrijas dienvidaustrumos, Ķīnas ziemeļaustrumos, Korejā un Japānā;
  • Regulus regulus sanctaemariae — sastopams Santamarijā (Azoru salās);
  • Regulus regulus sikkimensis — sastopams no HImalaju austrumiem līdz Ķīnas centrālās daļas ziemeļiem;
  • Regulus regulus teneriffae — sastopams Gomerā un Tenerifē;
  • Regulus regulus tristis — sastopams Tjanšana kalnos;
  • Regulus regulus yunnanensis — sastopams Ķīnas centrālajā daļā, centrālās daļas dienvidos un Mjanmas ziemeļaustrumos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 IUCN: Regulus regulus
  2. 2,0 2,1 World Bird Names: Dapple-throats, sugarbirds, fairy-bluebirds, kinglets, hyliotas, wrens, gnatcatchers, 2018
  3. 3,0 3,1 Putni LV: Zeltgalvītis Regulus regulus
  4. 4,0 4,1 Snow, David; Perrins, Christopher M, eds. (1998). The Birds of the Western Palearctic concise edition (2 volumes). Oxford: Oxford University Press. pp. 1342–1346. ISBN 0-19-850188-9.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 Nature Gate: Goldcrest
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 Planet of Birds: Goldcrest (Regulus regulus)
  7. Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterstrom, Dan; Grant, Peter J. (1999). Collins Bird Guide. London: Collins. p. 336. ISBN 0-00-219728-6.
  8. Alive: Goldcrest (Regulus regulus)
  9. Hogstad, Olav (1971). "Age determination of Goldcrests Regulus regulus (L.) in summer and early autumn". Ornis Scandinavica. 2 (1): 1–3. doi:10.2307/3676233
  10. Baker, Kevin (1997). Warblers of Europe, Asia and North Africa (Helm Identification Guides). London: Helm. pp. 385–387. ISBN 0-7136-3971-7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]