Sārtgalvītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sārtgalvītis
Regulus ignicapilla (Temminck, 1820)
Sārtgalvītis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaKrāšņgalvīšu dzimta (Regulidae)
ĢintsKrāšņgalvīši (Regulus)
SugaSārtgalvītis (Regulus ignicapilla)
Izplatība
Regulus ignicapilla -approx range map.png
   Ligzdošanas areāls
   Nometnieku areāls
   Ziemošanas areāls
Sārtgalvītis Vikikrātuvē

Sārtgalvītis (Regulus ignicapilla) ir neliela auguma krāšņgalvīšu dzimtas (Regulidae) dziedātājputns, kas sastopams Eiropas rietumu, dienvidu un centrālajā daļā, Āzijas rietumos un Ziemeļāfrikā.[1] Izdala 4 pasugas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārtgalvītis galvenokārt sastopams skujkoku mežos
Apspalvojums mugurpusē olīvzaļš ar dzelteniem vai bronzas krāsas laukumiem uz katra pleca

Sārtgalvītis sastopams Rietumeiropā, Centrāleiropā, Vidusjūras reģionā, Mazāzijā, vietām ap Melno jūru un Ziemeļāfrikas rietumos.[3] Parasti sastopams zemienēs un zemos kalnos līdz 1000 m virs jūras līmeņa, bet Ziemeļāfrikā līdz 1600 m.[4] Lielākā daļa populācijas gājputni. Pārvietojas ziemot uz Eiropas dienvidiem un rietumiem. Daļa populācijas ziemo ligzdošanas areālā.[1][3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārtgalvītis Latvijā vēl samērā nesen bija rets ieceļotājs un ligzdotājs. Pēdējos gados novērojumu skaits strauji pieaug. Līdz 2016. gadam vairums novērojumu bija rudens ceļošanas laikā dienvidrietumu piekrastē Papē, bet pēdējos pāris gados ir strauji pieaudzis novērojumu skaits aprīlī un maijā, apliecinot ligzdotāju ekspansiju. Ligzdotāju skaits 2016. gadā vērtējams ap 1000—2000 pāriem.[3] Latvijā sastopama nominālpasuga R. i. ignicapilla.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārtgalvītis ir neliels, apaļīgs putniņš ar smalku, melnu knābi. Ķermeņa garums ap 9 cm, spārnu plētums 13—16 cm, svars 4—7 g.[5][6]

Apspalvojums mugurpusē olīvzaļš ar dzelteniem vai bronzas krāsas laukumiem uz katra pleca, apakšpusē balts ar gaiši brūnpelēkām krūtīm un sāniem. Uz spārniem divas baltas šķērsjoslas. Lidspalvu maliņas dzeltenzaļas, uz sekundāro lidspalvu pamatnes melns laukums.

Uz galvas košs cekuliņš — mātītei dzeltens, tēviņam oranžs. Cekulu no abām pusēm ieskauj melnas joslas. Piere dzeltenbrūna. Pār acīm sejā izceļas melnas svītras, bet virs acīm baltas uzacis. Kājas tumši brūnas. Lai arī cekuliņu krāsa ir atšķirīga, abi dzimumi izskatās ļoti līdzīgi. Jauno putnu apspalvojums blāvāks, pelēkāks, iztrūkst arī krāsainais cekuls.[4]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārtgalvīša lidojums, meklējot barību, ir saraustīts, brīžiem uz vietas, brīžiem ar asām, zigzag kustībām
Sārtgalvīša ligzda
Sārtgalvīša olas

Sārtgalvītis uzturas skujkoku (galvenokārt egļu un priežu) un jauktu koku mežos. Sastopams arī lapu koku mežos (parasti ozolu mežos), kuros aug tikai daži skujkoki.[1][4]

Sārtgalvīša lidojums, meklējot barību, ir saraustīts, brīžiem uz vietas, brīžiem ar asām, zigzag kustībām. Pārvietojas ar nelieliem lēcieniem, turot ķermeni horizontāli.[4][7] Sārtgalvītis ir ļoti kustīgs, galvenokārt uzturas zaru galotnēs. Ligzdošanas laikā sārtgalvītis ir agresīvs un teritoriāls. Ārpus vairošanās sezonas uzturas un barojas nelielās grupās. Ziemā grupa guļ kopā, viens pie otra cieši piespiedušies.[4]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārtgalvītis barojas ar bezmugurkaulniekiem, piemēram, posmkājiem, tauriņiem, laputīm un zirnekļiem.[1][4] Lielāki kukaiņi pirms apēšanas tiek sisti pret koka zaru. Barību meklē uz lapu virsējām virsmām, zaros, retumis biezā lapotnē. Reizēm uzlasa kukaiņus no zirnekļu tīkla, lidojot uz vietas blakus tīklam. Lai gan sārtgalvītis izvairās no lieliem zirnekļu tīkliem, reizēm var novērot mirušus, tīklos sapinušos putniņus.[4]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona ilgst no aprīļa līdz augustam. Ligzdai kausveida forma ar nelielu atvērumu, veidota trīs kārtās. Ārējā kārta būvēta no sūnām, ķērpjiem, spalvām un sastiprināta ar zirnekļu pavedieniem vai tauriņu kūniņu pavedieniem. Vidējā kārta veidota no mīkstām sūnām un dažiem ķērpjiem, bet no iekšpuses ligzda izklāta ar dažām lielākām spalvām vai augu pūkām. Dažas spalvas tiek iespraustas arī gar ligzdas malu. Parasti atrodas liela skujkoka vertikālos zaros, 9—18 m augstumā. Ja pietrūkst skujkoku, tad ligzda var atrasties vīteņaugu biezoknī vai lapu koku zaros (īpaši ozolos).[1][4]

Sezonā parasti divi perējumi. Dējumā 6—13 olas.[1][4] Inkubācijas periods ilgst apmēram 2 nedēļas, perē tikai mātīte. Tēviņš to tikmēr baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 3 nedēļu vecumā, bet vecāki tos turpina barot papildu 2 nedēļas.[4]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sārtgalvītim ir 4 pasugas:[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 IUCN: Regulus ignicapilla
  2. 2,0 2,1 World Bird Names: Dapple-throats, sugarbirds, fairy-bluebirds, kinglets, hyliotas, wrens, gnatcatchers, 2018
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Putni LV: Sārtgalvītis Regulus ignicapilla
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 4,9 Oiseaux-birds: Common Firecrest
  5. Snow, David; Perrins, Christopher M, eds. (1998). The Birds of the Western Palearctic concise edition (2 volumes). Oxford: Oxford University Press. pp. 1346–1348. ISBN 0-19-850188-9.
  6. Alive: Common Firecrest (Regulus ignicapilla)
  7. Baker, Kevin (1997). Warblers of Europe, Asia and North Africa (Helm Identification Guides). London: Helm. pp. 383–384. ISBN 0-7136-3971-7.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]