Ksenacelveidīgie
| Ksenacelveidīgie | |
|---|---|
 Nemertodermatida sugas. | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Apakšvalsts | Eimetazoji (Eumetazoa) |
| Nodalījums | Bilaterāļi (Bilateria) |
| Tips | Ksenacelveidīgie (Xenacoelomorpha) |
| Iedalījums | |
| |
 Ksenacelveidīgie Vikikrātuvē | |
Ksenacelveidīgie (Xenacoelomorpha) ir neliels bilaterālu dzīvnieku tips, kas sastāv no divām radniecīgām grupām: ksenoturbellīdām un acelveidīgajiem. Šis jaunais tips tika izveidots 2011. gada februārī pamatojoties uz morfoloģiskām sinapomorfijām (ārējais izskats, kopīgs šīs kladas pārstāvjiem), kas vēlāk tika apstiprināts ar molekulāro datu filoģenētisko analīzi (dzīvnieku DNS līdzība kladas ietvaros).
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ksenacelveidīgie ir tārpveidīgi dzīvnieki, kuru ķermeņa garums ir no dažiem milimetriem līdz 10 cm un vairāk.
Visas ksenacelveidīgo sugas ir divpusēji simetriskas (spoguļsimetrija). Kaut arī tie ir triploblasti, t.i. tiem ir trīs dīgļlapas (ektoderma, endoderma un mezoderma), taču īsta ķermeņa dobuma (celoma) tiem nav. Attiecīgi, tiem ir acelomātiska ķermeņa uzbūve. Acelām (Acoela) mute atveras tieši lielajā entodermālajā sincitijā, bet nematodermatīdām un ksenoturbellīdām ir maisveidīga zarna, kas klāta ar bezskropstiņu šūnām.[1]
Nervu sistēma ir baziepidermāla, t.i. atrodas zem epidermas, bet galvas smadzeņu nav. Ksenoturbellīdām ir vienkāršs nervu tīkls bez specializētām neironu koncentrācijām. Savukārt, acelveidīgajiem tas ir veidots garenisku kūlīšu sērijas veidā, kas priekšpusē ir savienoti ar dažādas sarežģītības pakāpes gredzenveida komissuru. Sensoros orgānus veido statocisti (līdzsvara sensori), un dažām grupām ir arī primitīvas ocellijas (vienkāršās acis).
Visām sugām epidermu veido skropstainas šūnas. Skropstiņas sastāv no 9 perifēro mikrocaurulīšu pāriem un vienas vai divām centrālajām mikrocaurulītēm. 4–7 pāri nobeidzas pirms skropstiņas gala, veidojot t.s. "plauktu".[2]
Dzīvesveids[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šī tipa pārstāvji ir jūrā vai sājūdenī dzīvojoši bentosa vai planktona organismi, kas var dzīvot arī uz aļģu un koraļļu virsmām. Tās var būt brīvi dzīvojošas, parazītiskas (parazitē jūras gurķu zarnu traktā) vai simbiotiskas sugas. Ksenacelveidīgo pārstāvjus var sastapt dziļumā līdz 4 km netālu no hidrotermālajiem zemūdens avotiem.
Šī tipa pārstāvji ir hermafrodīti un vairojas dzimumceļā ar tiešu attīstību, t.i. bez kāpura stadijas.
Filoģenēze[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sākotnēji ksenoturbellīdas kā atsevišķs tips tika pieskaitītas otrmutniekiem. Taču veidojot ksenacelveidīgo tipu un apvienojot tajā ksenoturbellīdas un acelveidīgos uz molekulāro pētījumu pamata, tika secināts, ka ksenacelveidīgie ir radniecīga grupa nefrozojiem, kas savukārt apvieno pirmmutniekus un otrmutniekus. Tas nozīmē, ka ksenacelveidīgie nav ne pirmmutnieki, nedz arī otrmutnieki, bet primitīvāka bilaterāļu forma, no kuras varētu būt cēlušās attīstītākās bilaterālo dzīvnieku formas.
Taču daži pētījumi norāda uz to, ka ksenacelveidīgo primitīvā uzbūve ir degradācijas rezultāts, bet sākotnēji tā bija radniecīga ambulakrārijām, kas apvieno sevī adatādaiņus un pushordaiņus, un attiecīgi tie būtu pieskaitāmi otrmutniekiem. Rezultātā tika piedāvāts izveidot jaunu kladu ksenambulakrārijas, kurā iekļautas gan ambulakrārijas, gan ksenacelveidīgie. Taču pagaidām skaidrības nav, vai jauno kladu pieskaitīt otrmutniekiem, vai arī tā ir nefrozojiem radniecīga klada.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Achatz, Johannes G.; Chiodin, Marta; Salvenmoser, Willi; Tyler, Seth; Martinez, Pedro (June 2013). "The Acoela: on their kind and kinships, especially with nemertodermatids and xenoturbellids (Bilateria incertae sedis)". Organisms Diversity & Evolution. 13 (2): 267–286.
- ↑ Franzen, Ake; Afzelius, Bjorn A. (January 1987). "The ciliated epidermis of Xenoturbella bocki (Platyhelminthes, Xenoturbellida) with some phylogenetic considerations". Zoologica Scripta. 16 (1): 9–17.