Kukaiņēdāji augi

Kukaiņēdāji augi ir augi, kuri iegūst barības vielas (bet ne enerģiju), noķerot un sagremojot kukaiņus, posmkājus, nelielus dzīvniekus vai vienšūņus. Kukaiņēdāji augi ir pielāgojušies augt vietās, kur augsne satur maz augiem nepieciešamo barības vielu, it sevišķi slāpekli, piemēram, purvos. Čārlzs Dārvins 1875. gadā sarakstīja "Kukaiņēdāji augi" — pirmo plaši zināmo traktātu par šādiem augiem.

Kukaiņēdāji augi pārstāv vairāk kā divpadsmit ģintis, un šī klasifikācija sevī ietver vismaz 583 augu sugas, kuras pievilina, noķer un nogalina savus upurus, no tiem absorbējot visas pieejamās barības vielas. Papildus tām eksistē vairāk nekā 300 daļēji plēsonīgu augu sugu vairākās ģintīs, kurām ir raksturīgas dažas, bet ne visas kukaiņēdāju augu iezīmes. Tiek uzskatīts, ka augu plēsīgā daba ir attīstījusies piecās dažādās augu kārtās neatkarīgi vienai no otras.

Viltīgie matiņi

Nonākot purvā, zaļām sūnām pārklātā, staignā vietā, visbiežāk ir ieraugāmas neizskatīgas, vārgas "slotiņas" garos kātos, kas paceļas virs neparastu lapu rozetes. Katra lapa blīvi nosēta tieviem matiņiem, kuru galos atrodas spīdīgi pilieniņi. Tā ir rasene — plēsīgs ziemeļu mežu augs.

Rasene

Ja matiņos ielido kāds kukainis, tad rasene noliecas uz leju, un pie kukaiņa piespiežas blakus esošie matiņi. Kamēr noķertais upuris raustās krampjos, lipīgais šķidrums to stingri pielīmē pie lapas. Ja pieķērušais kukainis ir pārāk liels, tad lapa saliecas uz pusēm un saķer to, it kā saņemot saujā. Kad uz lapas nolaižas divi kukaiņi, matiņi pašķiras — vieni tiecas pēc viena kukaiņa un otri pie otra.

Ja lapa satvērusi pārāk lielu kukaini, piemēram, spāri, tad upura piekļaušanā rasenei iesaistās arī citas lapas. Pa sīkajām dzīsliņām, kas caurauž lapu, gluži kā pa nerviem visos virzienos tiek pārraidīti signāli par noķerto upuri. Matiņi lēni stiepjas pēc lipīgajā slazdā ielipušā kukaiņa.

Rasene noķērusi savu upuri

Rasenes matiņi spēj sajust un saķert uz lapas novietotu 0,2 mm garu cilvēka mata gabaliņu, kas sver tikai 0,00082 mg. Cilvēka jūtīgākā ķermeņa daļa — mēles galiņš — šāda puteklīša pieskārienu pat nejustu.

Daudzie dziedzeri, kas klāj kukaiņēdāju augu lapas, izdala ne tikai lipīgus šķidrumus, bet arī gremošanas sulas. Pierādīts, ka plēsīgo augu lapas spēj sagremot un uzsūkt gaļu, sieru, asinis, sēklas, ziedputekšņus, kaula gabaliņus un pat zobu emalju.

Dzīvais mušpapīrs

Kreimule

Netālu no rasenes starp dzērvenēm un vaivariņu ceriem savu upuri gaida cits plēsīgs augs — kreimule.

Rasenei ir balti ziedi, bet kreimulei tie ir gaiši violeti. Kreimulei nav matiņu. Kukaiņus tā saķer tieši uz lapu virsmas. Odi un mušas pielīp pie tām kā pie mušpapīra. Šajā traģiskajā pantomīmā, kas norisinās purva sūneklī, ļoti aktīvi darbojas auga lapas. Tās lēni apliecas ap saviem upuriem un pamazām virza tos uz centru, kur atrodas vairāk gremošanas gļotu.

Vēl ilgi pirms tam, kad zinātnieki augu valstī atklāja kukaiņēdājus, Lapzemes iedzīvotāji kreimules lapas lietoja siera pagatavošanā. Parasti pienam piejauc fermentu, kas iegūts no teļa kuņģa, un piens sarecē. Izrādās, ka ar kreimules sulu piens sarec ne sliktāk kā ar teļa kuņģa sulu.

Plēsīgie augi parasti aug kūdrāju un purvu krastos, kur augsnē barības vielu ir maz. Slāpekli tie neuzņem no augsnes, bet gan no nomedīto kukaiņu ķermeņiem.

Krūzīte

Kukaiņēdāju augu dzimtene ir tropiskās zemes. Tur to ir sevišķi daudz.

Dioneja savvaļā

Gandrīz visi plēsīgie augi ir nelieli. Vislielākie kukaiņu slazdi, piemēram, darlingtonijām, nepārsniedz 10 cm garumu. Citi kukaiņēdāji ir vēl mazāki, un lielas vaboles un spāres bez sevišķām grūtībām atbrīvojas no šīm lamatām.

Pirmoreiz par plēsīgajiem augiem uzzināja 17. gadsimta vidū, kad no Madagaskaras uz Eiropu atveda dzīvus plēsīgos augus. Tie bija augi, kuru lapu galos atradās krūzītes ar vāciņiem. Kad krūzīte, lapai atritinoties, nobriest, vāciņš atveras. Mušas un skudras, kuras nāk pamieloties ar medum līdzīgo vielu uz krūzītes kakliņa, iekrīt slazdā un noslīkst šķidrumā, ar ko tas piepildīts.

Dionejas zieds

Lamatās iekritušajam kukainim ir gandrīz neiespējami izrāpties pa vertikālo un slideno, ar vasku pārklāto slazda iekšējo virsmu. Pat ja ar neiedomājamu piepūli tas izdodas, tad krūzes kakliņā to sagaida necaurejama asu zobiņu rinda. Krūzē iepildītais šķidrums pēc ķīmiskā sastāva ir līdzīgs cilvēka kuņģa sulai. Tajā noķertie kukaiņi tiek sagremoti.

Ne visi plēsīgie augi radīti pēc mušpapīra principa. Ir arī tādi, kuri ar lapām kukaiņus tver kā ar rokām. Amerikas kukaiņēdājam augam — mušu dionejai — lapu malā ir gari zobi. Pietiek tiem tikai pieskarties, lai lapa uzreiz pa galveno dzīslu aizlocītos kā grāmata. Aizlocītā lapa stingri tur savu upuri un turpat — zaļajā cietumā — to arī sagremo.