Līkšņibītis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Līkšņibītis
Līkšņibītis
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Putni (Aves)
Kārta Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Dzimta Sloku dzimta (Scolopacidae)
Ģints Šņibīši (Calidris)
Suga Līkšņibītis (C. ferruginea)
Līkšņibītis Vikikrātuvē
Līkšņibīša ola

Līkšņibītis jeb Līkšņībītis (Calidris ferruginea) ir mazs bridējputns, kurš ligzdo Arktikas un Sibīrijas tundrā. Svarīgākās ziemošanas vietas ir Āfrikā, taču tie ziemo arī dienvidu, dienvidaustrumu Āzijā un Austrālijā. Līkšņibītis ir samērā parasta caurceļojoša suga arī Latvijā, visbiežāk sastopams jūras piekrastē.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līkšņibītis sasniedz 20 cm garumu, tādējādi ir aptuveni strazda izmērā, spārnu izplētums ir gandrīz 35 cm. Tas sver no 40 līdz 60 gramiem un var nodzīvot līdz pat 17 gadiem. Līkšņibītim ir izteikti izliekts garš knābis. Tomēr tā nav viennozīmīga atpazīšanas iezīme. Līkšņibīti ziemas tērpā var sajaukt ar parasto šņibīti. Ligzdošanas laikā apspalvojums mainās uz tumši pelēku augšdaļu un ķieģeļu sarkanu apakšdaļu, kamēr ziemā putns ir pelēcīgs, kāju krāsa jebkurā sezonā ir melna. Gan mātītes, gan tēviņi apspalvojuma ziņā ir vienādi. Arī pēc balss ir iespējams sajaukt līkšņibīti ar parasto šņibīti, taču parastajam šņibītim piemīt dziļāka un dobjāka balss.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līkšņibītis pārsvarā ligzdo arktiskajā tundrā ziemeļu Sibīrijā. No Centrālās Sibīrijas liela daļa populācijas migrē caur Eiropu un Vidusjūru līdz Rietumāfrikas ziemošanas vietām.

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līkšņibīši ir sabiedriski putni, tie uzturas mazos bariņos ar saviem sugasbrāļiem un citu sugu bridējputniem, visbiežāk ar parasto šņibīti. Šņibīši pārsvarā pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem, kā arī no moluskiem un augiem. Tieši pie ligzdošanas vietām tie lielā mērā var pārtikt no divu grupu kukaiņiem — Tipulidae un Chironomidae.[1]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumbriedumu līkšņibīši sasniedz savā trešajā dzīves gadā. Līkšņibīšu tēviņi cenšas nostiprināt ligzdošanas teritoriju un pēc tam cenšas pievilināt mātītes uzmanību. Viņi savas ligzdas veido uz zemes vai pie upju krastiem uz akmeņiem. Bieži šiem putniem pietiek ar mazu teritoriju, kurā meklēt pārtiku un uzturēties. Tēviņa iezīmētajā vietā mātīte izvēlas vietu, kur dēs olas. Ligzdošanas laikā no maija vidus līdz jūnija beigām mātītes izdēj līdz pat piecām olām. Pirmie mazuļi sāk lidot ne ātrāk kā jūlija vidū vai jūlija beigās.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. M.S de Villiers. Editor. Pretoria : SANBI, 2009. 12. lpp. ISBN 978-0-620-45305-9.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Hayman, Marchant and Prater, Shorebirds ISBN 0-395-37903-2
  • Mullarney, Svensson, Zetterstrom and Grant, Collins Bird Guide ISBN 0-00-219728-6
  • Thomas, Gavin H.; Wills, Matthew A. & Székely, Tamás (2004): A supertree approach to shorebird phylogeny. BMC Evol. Biol. 4: 28. doi:10.1186/1471-2148-4-28 PMID 15329156 PDF fulltext Supplementary Material
  • de Villiers, M S(ed). 2009. "Birds and Environmental Change: building an early warning system in South Africa". SANBI, Pretoria. ISBN 978-0-620-45305-9
  • Бёме Р. Л., Флинт В. Е. Пятиязычный словарь названий животных. Птицы. Латинский, русский, английский, немецкий, французский / Под общей редакцией акад. В. Е. Соколова. — М.: Рус. яз., «РУССО», 1994. — С. 83. — 2030 экз. — ISBN 5-200-00643-0.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]