Līkija un Pamfīlija
Līkija un Pamfīlija (latīņu: Lycia et Pamphylia) bija Romas impērijas province Mazāzijas dienvidos (mūsdienu Turcijā). To dibināja romiešu imperators Vespasiāns, apvienojot vienā administratīvajā vienībā Līkijas un Pamfīlijas vēsturiskos apgabalus.[1] Šī Romas province ziemeļrietumos robežojās ar Āzijas provinci, ziemeļaustrumos ar Galatijas provinci, bet austrumos ar Kilikijas provinci. Dienvidos to apskaloja Vidusjūra. Provinces galvaspilsēta bija Attaleja (mūsdienās Antalja).
Ģeogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vespasiāna novilktā robeža gāja rietumos gar Indas upi (kuras augštece atradās Karijas teritorijā), tālāk no Pizīdijas plakankalnes līdz Askanijas (Burduras) ezeram, uz dienvidiem no Apamejas. Ziemeļos un austrumos robeža gāja gar Limnas (Egirdirs) un Karalisa (Bejšehirs) ezeru krastiem un tālāk pagriezās uz dienvidiem uz Pamfīlijas jūru (Antaljas līci) un kādu posmu gāja gar Tauru kalniem apmēram desmit jūdzes uz austrumiem no Izaurijas. Un visbeidzot gar robežu ar Trahejas Kilikiju sasniedz jūru rietumos no Jotapes. Robežas tika vilktas ņemot vērā ģeogrāfiskos un ekonomiskos faktorus. Provincē tika iekļauti visi Ksenfas, Cestrusas un Eurimedonas baseini. Svarīgākās pilsētas atradās divu pēdējo upju grīvās. Pizīdijā un Pamfilijā no tām gāja vairāki ceļi uz Anatolijas iekšējiem rajoniem. Svarīgākais ceļš bija no Attalejas uz Apameju. Līkijā ceļš no Pataras uz Laodiķeju gāja gar piekrasti.
Pilsētas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Svarīgākās piekrastes pilsētas bija Side, Ptolemaīda, Gagaja, un Mira. Provinces iekšējos rajonos atradās Seleukija, bet Pizīdijas plakankalnē Kremna, Kolbhasa un Komama. Savukārt Milijas apgabalā atradās Enoanda, Tlosa, Nisa, Podalija, Termessa un Trebenna. Citas nozīmīgas provinces pilsētas bija Pednelisa, Ariasa un Sagalasa. Eirimedona (Ķopručaja) upes krastos atradās Aspenda un Perga ar savu Artemīdas svētnīcu. Reģiona nozīmīgākā pilsēta bija Patara, kas atradās Ksantas grīvā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Līkija Romas impērijas sastāvā tika iekļauta 43. gadā Klaudija valdīšanas laikā,[2] kļūstot par prokuratora provinci, pie tam saglabājot plašu autonomiju. Savukārt, Pamfīlija no 25. gada pr.Kr. atradās Galatijas provinces sastāvā. 74. gadā Vespasiāns tās apvienoja vienā provincē. No 125. gada, vai arī no Marka Aurēlija valdīšanas laika vietvaldi uz šo provinci varēja nozīmēt tikai senāts. Tādējādi Līkija un Pamfīlija kļuva par senāta provinci. 129. gadā provinci apmeklēja imperators Adriāns.[3] Adriāna vai Antonija Pija valdīšanas laikā provincei pievienoja Pizīdiju. Kopš tā laika Līkiju un Pamfīliju pārvaldīja pretora rangā esošs imperatora legāts. 141. gadā provinci satricināja postoša zemestrīce, nopietni izpostot daudzas pilsētas, kuras ar Antonija Pija atbalstu un lielā mērā pateicoties Radiapoles Opramoasa dāsnumam tika atjaunotas.
Imperatora Diokletiāna administratīvo reformu rezultātā provinces tika sagrupētas divpadsmit diocēzēs, kas bija pakļautas četrām impērijas pretoriāņu prefektūrām. Līkija un Pamfīlija tika iekļauta Āzijas diocēzē Austrumu pretoriāņu prefektūrā (praefectura praetorio Orientis). Turpinot Diokletiāna administratīvās reformas, Konstantīns I divkāršoja Romas provinču skaitu, samazinot to izmērus, kā rezultātā 325. gadā Līkija un Pamfīlija tika sadalīta divās atsevišķās provincēs.
