Līkija

Līkijas izvietojums (dzeltenā krāsā).

Līkijas pilsētas.

Līkija (sengrieķu: Λυκία, latīņu: Lycia) ir vēsturisks novads, kuru senos laikos apdzīvoja līkieši, kas laikā no 15.–14. gadsimta pr Kr. (Lukka) līdz 546. gadam pr.Kr. veidoja savu valsti. Līkija atrodas Mazāzijā, Turcijas dienvidos, mūsdienu Antaljas, Muglas un Burduras ilu teritorijā. Šī valsts ir zināma no senās Ēģiptes un Hetu impērijas vēlā bronzas laikmeta vēstures avotiem. Līkiju apdzīvoja luviešu valodu grupas nesēji, un līkiešu valodas (luviešu valodas vēlākā forma) uzraksti akmenī ir zināmi jau dzelzs laikmetā, kad Līkija tika pakļauta un pievienota Ahemenīdu impērijai. Tajā laikā (546. gads pr.Kr.) luviešu valodas nesēji tika iznīcināti, un Līkijā ieplūda persiešu valodas nesēji. Senie avoti, acīmredzot, norāda uz to, ka reģiona senākais nosaukums bija Alope (sengrieķu: Ἀλόπη).

Daudzas Līkijas pilsētas bija diezgan bagātas, par ko liecina sarežgīta arhitektūra, sākot vismaz no 5. gadsimta pr.Kr. un līdz pat romiešu laikam.

Persiešu karu laikā Līkija karoja persiešu pusē, bet pēc tam, kad grieķi sakāva Ahemenīdu impēriju, tā periodiski atguva savu neatkarību. Pēc neilgas dalības Delosas līgā tā atdalījās un kļuva neatkarīga (tās līgumā ar Atēnām bija izslēgts punkts par neatdalīšanos), un, atkal nonākot persiešu varā, vēlreiz sacēlās. Bet, kad to iekaroja Karijas valdnieks Mavzols, tā atgriezās pie persiešiem, līdz nonāca Maķedonijas varā pēc tam, kad persiešus sakāva Maķedonijas Aleksandrs. Tā kā Līkiju piepludināja grieķu valodas nesēji, bet palikušo līkiešu valdas nesēju nebija daudz, Līkija maķedoniešu varas iespaidā drīz vien tika hellenizēta, un līkiešu rakstiskā valoda pazuda no uzrakstiem un monētām.

188. gadā pr.Kr., kad tika sakauts Antiohs III, Romas republika atdeva Līkiju uz 20 gadiem Rodai, bet 168. gadā pr.Kr. to paņēma sev atpakaļ. Romas republikas pēdējā posmā Līkija ieguva plašu autonomiju kā Romas protektorāts. 168. gadā pr.Kr. romieši oficiāli apstiprināja pašpārvaldi Līkijas līgas ietvaros. Šī vietējā valdība izveidoja agrīno federāciju ar republikāniskiem pārvaldes principiem. Vēlāk šiem principiem uzmanību pievērsa arī ASV konstitūcijas veidotāji, kaut kādas lietas aizgūstot no tiem.

Neskatoties uz pašpārvaldi, Līkija nebija suverēna valsts, un arī pēc kariešu sakāves par tādu nekļuva. 43. gadā romiešu imperators Klaudijs līgu izformēja, un Līkija tika iekļauta Romas impērijas sastāvā kā atsevišķa province. 74. gadā Vespasiāns apvienoja vienā provincē Līkiju un Pamfīliju. Pēc Līkijas iekļaušanas Bizantijas sastāvā tās iedzīvotāji turpināja runāt grieķiski arī tad, kad 2. gadu tūkstoša sākumā tur ieplūda turku valodas nesēji. Pēc Bizantijas impērijas krišanas 15. gadsimtā Līkija atradās Osmaņu impērijas sastāvā, bet pēc tam tika iekļauta Turcijas republikas sastāvā.

Vēsture

Aizvēsture

Līkijai bija sava aizvēsture, par kuru 19. gadsimta vēsturnieki nemaz nenojauta, līdz tika atšifrēta hetu un seno ēģiptiešu rakstība un atrasti valdības pieraksti par Līkiju un līkiešiem. Pieraksti lielākoties nedod pozitīvas atsauksmes par tiem. Atskaitēs par oficiālajiem darījumiem ar līkiešiem vēlajā bronzas laikmetā hetu un ēģiptiešu rakstveži aprakstīja tos kā dumpiniekus, pirātus un laupītājus. Līkieši par sevi nav atstājuši tā laika rakstiskus dokumentus, kas liek uzskatīt, ka viņiem, visdrīzāk, nebija rakstības.

Seno ēģiptiešu avoti apraksta līkiešus kā hetu sabiedrotos. Līkija ap 1250. gadu pr.Kr., iespējams, bija Assuvas līgas dalībvalsts, un tika saukta tur kā Lukka. Pēc hetu impērijas sabrukuma Līkija kļuva par "jaunhetu" valsti. Šāds termins tiek attiecināms uz valstīm, kas radās, sabrūkot hetu impērijai. Bet tas ir nosacīti, jo šīs valstis nekādā veidā nenozīmēja hetu valstis. Lielākoties tās runāja luviešu valodās.

Mitoloģiskais laiks

Pēc Hērodota datiem pats senākais šī apgabala nosaukums bija Miliass, bet tā sākotnējie iedzīvotāji runāja miliešu valodā un saucās milieši (Μιλύαι), kas zināmi arī ar eksonīmu Solomoi (Σόλυμοι), Solimi un Solimieši. Sengrieķu mitoloģijā Solims jeb Solimoss bija varonis, kura tēvs bija Zevs vai Aress. Viņa māte dažādās versijās tiek saukta kā Haldena, Kaldena (Pisida meita), Kalhedonija vai Halkeja (nimfa). Tajā pat laikā Eiropai bija (vismaz) divi dēli, Sarpedons un Mīnojs, kuri sacentās savā starpā iegūt mantojumā valsti savā dzimtajā Krētā. Mīnojs padzina Sarpedonu un viņa ļaudis, termilus, un tie apmetās Miliasā. Vēlāk Atēnu Liks (Pandiona II dēls), kuru no savas zemes padzina viņa brālis, ķēniņš Egejs, arī apmetās Miliasā starp termiliem. Līkijas nosaukums vēlāk tika piešķirts par godu Likam. Patiesībā šāds nosaukums (Lukka) ir daudz senāks un, domājams, ir cēlies no tās pašas saknes, kā latīņu lucus (audze, svētbirzs). Hērodots nobeidz savu stāstu ar novērojumu, ka līkiešiem dzimtas tika veidotas pa mātes līniju.

Līkija parādās arī citā grieķu mitoloģijas vietā, Bellerofona stāstā, kurš pašās beigās mantoja līkiešu ķēniņā Jobata (vai Amfianaka) troni. Līkiju bieži vien piemin Homērs kā Trojas sabiedroto. Iliādā ir teikts, ka līkiešu vienības komandēja divi cienījami karavīri: Sarpedons (Zeva un Laodamijas dēls) un Glauks (Hippoloha dēls).

Dinastiskais periods

Tā laika notikumus daudz ticamāk aprakstīja Hērodots, īpaši tad, ja tas skāra viņa dzimto zemi. Mazāziju daļēji iekaroja irāņu tautas, vispirms skiti, bet pēc tam mīdieši. Pēdējos sakāva persieši, kuri iekļāva tos ar visu viņu zemi jaunajā Persijas impērijā. Ahemenīdu dinastijas dibinātājs, Kīrs Lielais, nolēma pabeigt Anatolijas iekarošanu kā iesākumu savai virzībai tālāk uz rietumiem, kuru vajadzēja realizēt viņa pēctečiem. Šo uzdevumu viņš uzticēja mīdiešu karavadonim, Harpagam, kurš uzsāka vienu pēc otras pakļaut dažādas Anatolijas valstis, vienas pārliecinot padoties, bet citas karadarbības rezultātā.

546. gadā pr.Kr., ierodoties Anatolijas dienvidu piekrastē, Harpaga armijai neradās problēmas ar kariešiem un līkiešu tiešajiem grieķu kaimiņiem un citām ciltīm, kas padevās brīvprātīgi. Ksantas ielejā tiem pretī nostājās Ksantas grieķu armija, kas cīnījās ļoti drosmīgi. Atspiesti līdz citadelei, viņi savāca visu savu mantību, apgādājamos un vergus centrālajā ēkā un sadedzināja tos. Pēc tam, zvērēdami nepadoties, viņi gāja bojā cīņā ar persiešu pārspēku, tādējādi parādot piemēru, kuram sekoja spartieši Termopilu kaujā dažas paaudzes vēlāk.

Arheoloģiskie dati norāda uz to, ka 6. gadsimta pr.Kr. sākumā Ksantas akropolē notika liels ugunsgrēks, taču, kā atzīmē Entonijs Kins, nav nekādas iespējas saistīt šo ugunsgrēku ar Hērodota aprakstītajiem notikumiem. Varbūt tas bija tikai kārtējais ugunsgrēks. Kaunieši pēc Hērodota ziņām drīz vien sekoja šim piemēram. Ja arī bija mēģinājumi Līkijas pilsētām apvienot savus spēkus, kā tas notika Grieķijā pēc 50 gadiem, tad par to nekādu ziņu nav, kas ļauj uzskatīt, ka tur centralizētas valdības nebija. Katra valsts gaidīja savu iznākumu vienatnē.

Vēl Hērodots saka vai uzskata, ka 80 ksantiešu ģimenes tajā laikā neatradās uz vietas, un, iespējams, ganīja savus lopus vasaras kalnu ganībās (tīrs pieņēmums), bet vēlāk varēja atkal apdzīvot šo vietu. Taču viņš skaidro, ka viņa laika ksantieši nav cēlušies no iepriekšējiem ksantiešiem. Mēģinot izprast notikumu gaitu Ksantas atkārtotā apdzīvošanā, Kins Hērodota vārdus "tos līkiešus, kas tagad saka, ka viņi ir ksantieši", interpretē tā, ka Ksantu atkal sāka apdzīvot līkieši, nevis irāņi vai citi svešzemnieki. Hērodots neko neminēja par pārējo Līkijas daļu, iespējams, tāpēc, ka tie padevās persiešiem bez tālākās pretošanās. Līkija bija blīvi apdzīvota un zēla kā persiešu satrapija, un pie tam viņi pārsvarā runāja līkiešu valodā.

Pēc Hērodota teiktā Dārija I laikā Līkija bija iekļauta "pirmajā satrapijā" kopā ar Joniju, Eoliju, Kariju, Magnēziju, Miliju (reizēm tika uzskatīta par Līkijas daļu) un Pamfīliju; šajā gadījumā satrapijas galvaspilsēta atradās Karijā. Bet iespējams, ka gan Līkija, gan blakus esošie novadi bija tieši atkarīgi no Līdijas satrapijas ar galvaspilsētu Sardos, nevis veidoja atsevišķu satrapiju. Ksanta tika no jauna apdzīvota un, domājams, bija vietējais administratīvais centrs. Persiešiem bija raksturīgi pakļautajām tautām iekšējās lietās saglabāt diezgan lielu autonomiju. Līkijas gadījumā nav nekādu liecību par pastāvīgiem persiešu garnizoniem līdz pat 4. gadsimtam pr.Kr. Gluži pretēji, viņi izmantoja sadarbību ar vietējām dinastijām, lai garantētu nodevu ievākšanu un iekšējo kārtību. Par šīm dinastijām ir liecības no 5. gadsimta pr.Kr., kaut arī īpaša dinastiskā sistēma pastāvēja vēl pirms persiešu iekarošanas.

Senākā zināmā Ksantas dinastija bija Kuprlli, par kuru liecina uzraksti uz kaltajām monētām, un kas valdīja no apmēram 485. līdz apmēram 440. gadam pr.Kr. Iespējams, šī Ksantas dinastija bija saistīta ar persiešu iekarotāju Harpagu, taču vienprātības šajā jautājumā nav.

Delosas līga

Runājot par tās attiecībām ar Grieķiju, Līkija, acīmredzot, nepiedalījās Jonijas sacelšanā (495. gadā pr.kr.), bet vēlāk atvēlēja savu floti Kserksam I viņa Grieķijas ekspedīcijai (480–479. gados pr.Kr.). Pēc persiešu sakāves Grieķijā atēniešu karavadonis Kimons panāca Līkijas pievienošanos Delosas līgai (kopā ar citiem Mazāzijas piekrastes apgabaliem) un līdz ar to Eurimedontas kaujā sakāva persiešu spēkus. Tādā veidā Līkija ir līgas locekļu maksātāju (forosu) sarakstā, kur 446–445. gadā pr.Kr. ir spiesta izmaksāt 10 talentus, kas ir samērā augsta dalības maksa. Zīmīgi, ka Līkija, izņemot Telmesu un Faselidu, atšķirībā no blakus esošās Karijas, pastāv kā vienota administratīva vienība.

Atēnu hegemonija pār Līkiju nebija ilga, un jau Peloponēsas kara sākumā, pēc Tukidīda ziņām, līgas sarakstā tās vairs nav. 429. gadā pr.Kr. Atēnas aizsūtīja ekspedīciju uz Līkiju, lai piespiestu to atkal pievienoties līgai, taču tā cieta neveiksmi, kad Līkijas vadonis Gergiss (Keriga) no Ksantas sakāva atēniešu karavadoni Melesandru.

Dinastiju beigas un Karijas hegemonija

Delosas līgas sakāve Līkijā nozīmēja tās atgriešanos Persijas impērijā, sākotnēji saglabājot vietējo administratīvo centru Ksantā. Tādējādi var redzēt, ka Ksantas dinastijas Dārija II valdīsanas laikā sadarbojās ar persiešiem dumpju apspiešanā. Nākamajās desmitgadēs Līkijā vietējās dinastijas atklāti karoja savā starpā, un Kuprlli dinastijas krišanas rezultātā Ksanta zaudēja savu dominējošo stāvokli. Ap 380. gadu pr.Kr. Perikls no Limiras sarāva attiecības ar persiešiem un militāri panāca kontroli pār visu Līkiju, nodibinot sava veida "kara diktatūru" un pat pasludinot sevi par ķēniņu. Iespējams, ka Perikls bija iniciators līkiešu dalībai rietumu satrapu dumpī pret persiešiem 366–360. gadā pr.Kr.

Perikla valdīšanas numizmātiskās liecības beidzas ap 360. gadu pr.Kr. Kopš tā laika Līkija nokļuva Karijas Hekatomnidu dinastijas ietekmes sfērā. Mauzols, viens no to pārstāvjiem, piedalījās satrapu dumpī, taču vēlāk pārgāja persiešu pusē, iespējams, saņemot iespēju pievienot Līkiju saviem valdījumiem. Trīsvalodu (līkiešu, grieķu un aramiešu) stēlā, kas bija atrasta Ksantas Letoonā (Leto svētnīcā), Piksodaro, nosaukts par "Karijas un Līkijas satrapu", iejaucās vietējās reliģiskajās lietās.

Hellēnisma periods

333. gadā pr.Kr., savā karagājenā pret Ahemenīdu imperiju, Maķedonijas Aleksandrs izgāja arī cauri Līkijai. Šis reģions kopā ar Pamfīliju tika iekļauts jaunā satrapijā, par kuras satrapu tika nozīmēts Nearhs. Pēc Aleksandra nāves Tripoaradisas pakta rezultātā 320. gadā pr.Kr. Antigonam I Monoftalmam tika nodoti Frīģijas, Likaonijas, Pamfīlijas un Līkijas apgabali. Taču pēc Antigona sakāves Ipsas kaujā 301. gadā pr.Kr. Līkija uz īsu brīdi nonāca Kasandra valdījumos, kurus kopā ar citiem Mazāzijas reģioniem apstrīdēja Ēģiptes valdnieks Ptolemejs I un Sīrijas valdnieks Seleiks I Nikators.

Pēc Apamejas miera līguma starp Antiohu III un Romu 188. gadā pr.Kr. Līkija nokļuva Rodas kontrolē. Taču 168. gadā pr.Kr. pēc trešā Maķedonijas kara beigām ar Romas piekrišanu tika izveidota Līkijas līga. To veidoja 23 pilsētvalstis, kurām bija proporcionālā valdība atkarībā no locekļu skaita sinedrionā jeb sapulcē (pārstāvju skaits variēja no viena līdz trim uz katru polisu). Ir arī liecības par virspriestera un liciarha amatu, kuru, iespējams, ieņēma viens un tas pats cilvēks.

Leto tempļa paliekas Letoonā.

Līkijas konfederācija

Pilsētu konfederācijatika izveidota, lai atbrīvotos no Rodas un Seleikīdu jūga, un 167. gadā pr.Kr. uz īsu brīdi tā atjaunoja savu neatkarību.

Saskaņā ar grieķu ģeogrāfu Strabonu šī konfederācija apvienoja 23 pilsētas, kuru pārstāvji sapulcējās Letoonā (netālu no Jantusas), lai ievēlētu pārstāvjus un tiesnešus. Bija izvēlēta svētnīca (iepriekš minētā Lettona), kurā tika pielūgta Leto, Apollona un Artemīdas māte. Uz šo svētvietu, kuras kults turpinājās līdz 7. gadsimtam, devās sūtņi no Ēģiptes un senās Grieķijas.

Līkiešu pirāti

1. gadsimtā pr.Kr. Līkijā, tāpat kā Kilikijā un Egejas jūras salās, sāka darboties pirātu vienības. Starp Līkijas pirātu vadoņiem izcēlās Zenikets, kas atbrauca pasludināt sevi par ķēniņu. 77. gadā pr.Kr. Publijs Servīlijs Vatijs Isauriks sakāva Līkijas un Pamfīlijas pirātus, kas ļāva Gnejam Pompejam uzsākt savas miltārās kampaņas šajā reģionā.

Romas impērija

Neskatoties uz to, ka Līkija gadsimtiem atradās romiešu hegemonijas varā, tā bija pēdējā hellēniskā valsts, kas oficiāli pievienojās Romas impērijai. 43. gadā imperatora Klaudija valdīšanas laikā iekšēju nemieru un dažu romiešu pilsoņu nāves rezultātā Līkija ieguva Romas provinces statusu. Nav īsti zināms, kā atsevišķs veidojums (ar iespējamo galvaspilsētu Pataru) vai kopā ar Pamfīliju. Jebkurā gadījumā Līkija veidoja ģeogrāfisko un kultūras vienību, un šādi tā atspoguļojās vēsturiskajos avotos.

Divas galvenās Līkijas ostas, Patara un Mira, bija pieturas vietas, kuras apmeklēja apustulis Pāvils savos ceļojumos.