Latviešu Indriķis

Rubenes baznīca (1739), zem kuras grīdas tika atrasta iespējamā Latviešu Indriķa kapavieta

Latviešu Indriķis (latīņu: Henricus de Lettis, ap 1187 — pēc 1259) jeb Indriķis no Rubenes (latīņu: Hinricus de Papendorpe) bija Imeras latviešu katoļu draudzes priesteris, tulks un pirmās Latvijā sarakstītās hronikas (t.s. Indriķa Livonijas hronikas) autors.

Dzīves gājums

Indriķa dzimšanas vieta un laiks nav zināmi, bet labās līvu un letu valodu zināšanas liecina, ka viņš varēja būt dzimis robežapgabalā. Arveds Švābe izteica pieņēmumu, ka viņš varēja būt viens no 30 līvu labiešu dēliem, kurus bīskaps Alberts 1200. gadā lika aizvest uz Vāczemi par ķīlniekiem (Indriķa hronika IV. 4.). Domājams, ka daļa no šiem ārzemēs izskolotiem labiešu dēliem vēlāk ieņēma garīdznieku amatus jaunkristīto līvu, letu un igauņu zemēs.

1208. gadā Indriķis tika iesvētīts par priesteri un ieradās Imeras novadā, kur sāka sludināt katoļu ticību vietējo latviešu vidū. Uzcēla baznīcu tagadējā Rubenē. 1212. gadā bijis šķīrējs strīdā starp Autines latviešiem un ordeni (skat. Autines sacelšanās un kauja pie Satezeles). 1215. gadā pavadīja Raceburgas bīskapu Filipu ceļā uz Romu. Vēlāk piedalījās Livonijas krusta karos pret igauņiem.

Kad 1225. gada pavasarī Rīgā ieradās Romas pāvesta legāts Vilhelms no Modenas, Latviešu Indriķis kā tulks kopā ar legātu, Livonijas bīskapu Albertu, Sēlijas bīskapu Lambertu un citiem zemes kungiem apceļoja misijas apgabalu, apmeklējot Turaidu, Lēdurgu, Metsepoli, Idumeju, Letiju un Igauniju. Ap 1225./1226. gadu viņš bīskapa Alberta uzdevumā sacerēja Livonijas, Letijas un Igaunijas pakļaušanas un kristīšanas hroniku, bet 1227. gadā tai pievienoja vēl vienu nodaļu par Sāmsalas iekarošanu.

Dzīvoja Rubenē vismaz līdz 1259. gadam, kad viņu nopratināja kā liecinieku strīdā par arhibīskapijas un ordeņa robežām pie Burtnieku ezera un Salacas. Šajā laikā viņš dēvēts par Papendorfas draudzes kungu Indriķi (dominus Hinricus plebanus de Papendorpe). Lejasvācu vietvārda Papendorp nozīme ir “Mācītāja ciems”, kas liecina par augsto cieņu, ko pret Indriķi juta Imeras un plašākas apkārtnes tā laika iedzīvotāji.

Izcelsme

Pats hronikas autors sevi dēvējis par Imeras letu mācītāju (Henricus, Letthorum minister de Ymera) vai arī svētnieku Indriķi no letiem (sacerdos Henricus de Letthis).

Par priestera Indriķa tautību nav vienota uzskata — sākumā viņu uzskatīja par Imeras letu vai līvu, kam piekrita hronikas vācu akadēmiskā tulkojuma autors Leipcigas Universitātes profesors Vilhelms Arnts (1838—1895) un Latvijas Universitātes profesors Arveds Švābe. Vēlāk vācu historiogrāfijā sāka dominēt uzskats, ka Imeras priesteris bija Magdeburgā dzimis vācietis, kas Latvijā ieradies ap 1205. gadu.

Latviešu vēsturnieks Arveds Švābe šādi mēģinājis atspēkot argumentus par Latviešu Indriķa vācisko izcelsmi:

1. Viņa vārds Henricus ir vāciskas izcelsmes. Tomēr arī latvieši un līvi, kristoties un pārejot garīgā kārtā, varēja pieņemt vai nu sava krusttēva, vai kādu citu nozīmīgu vācu vārdu, piemēram, Kaupo pieņēma Jēkaba vārdu.
2. Vācu īpašvārdi hronikā rakstīti lejasvācu valodā, tātad Indriķis cēlies no Ziemeļvācijas. Tomēr lielākā daļa Livonijas garīgo un laicīgo kungu bija lejasvācu izcelsmes, no kuriem hronists dzirdēja Ziemeļvācijas vietu nosaukumus tikai lejasvācu formā.
3. Indriķa dzimtene bija Raceburgā vai Magdeburgā, kas balstās uz to, ka dažos tālaika dokumentos minēts svētnieks Heinricus, sacerdos de Lon. Tomēr pierādāms, ka Vestfālenes Īzerlonā (Lon) dzīvojušais garīdznieks Indriķis 1214.—1233. gadā dzīvoja nevis Livonijā, bet gan Vestfālenē.
4. Indriķis savos tautu raksturojumos nostājās nevis latviešu, bet gan vācu pusē, piemēram, slavēja vācu uzticību un varonību, bet līvus un letus dēvēja cietsirdīgiem. Tomēr viņš kritiski rakstīja arī par vācu zobenbrāļiem un idealizēja bīskapu Albertu, bet visur tur, kur bij ķilda starp lībjiem un letiem, viņš aizstāvēja letus.
5. Rakstot par vāciešiem, Indriķis lietoja vietniekvārdu “mēs” (nos). Tomēr viņš par “mūsējiem” sauca visus katoļu ticībai piederīgos Livonijas iedzīvotājus, neatkarīgi no tautības — vāciešus, līvus, letus un igauņus, nostatot tiem pretim krievus (XIV.10), kuršus (XIV.5) vai zemgaļus (XXIII.8).
6. Indriķis hronikā ne reizi nav lietojis latviešu vārdus, izņemot vienu vietu, kur viņš vārdu draugs lietojis nepareizā locījumā (XVI.4: Bertoldum... draugum suum, id est consocium, alloguitur). Tomēr kā gan hronists bez labām letgaļu valodas zināšanām varētu kalpot par letu misionāru un tulku miera sarunās ar līviem un letiem 1212. gada Autīnes sacelšanās (XVI.3) laikā?
7. Indriķis nav lietojis latviešu valodas vietvārdus Daugava, Gauja, Burtnieku ezers, Straupe, bet tā vietā līvu vietvārdus Duna, Coiwe, Astigerwe, Raupa. Tomēr jau sen pirms Indriķa šie līvu vietvārdi bija ieviesušies vācu tirgotāju rakstu valodā, tādēļ viņš sekoja šai tradīcijai.
8. Indriķa augstais izglītības līmenis tajā laikā varēja būt vienīgi vācietim. Tomēr šāds apgalvojums ir doktrinārs, nevis vēsturisks.

Kaps Rubenes baznīcā?

Tagadējā Rubenes baznīca uzcelta 1739. gadā uz vecās koka ēkas pamatiem. Baznīcas grīdas atjaunošanas laikā 2000. gadā atrada senas kapenes, kas varētu būt Latviešu Indriķa apglabāšanas vieta.

Literatūra

• Paul Johansen. Die Chronik als Biographie. Heinrichs von Lettland Lebensgang und Weltanschauung. Jahrbücher für Geschichte Osteuropas, NF, 1953, Bd.1, H.1, S.1-24. (vāciski)
• Paul Johansen. Henrik af Letlands krønike. Kulturhistorisk leksikon for nordisk middelalder, Bd.6. København, 1961. S.460, 461. (dāniski)

Ārējās saites

• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)
• Indriķa hronika (latviski)
• 1. Latviešu Indriķa hronika, Latviešu Indriķis (latviski)