Idumeja

Vikipēdijas lapa
Idu maa
Idumeja
latīņu: Ydumea
11. gadsimts – 1206
Location of zeme
Location of zeme
Idumejas novada teritorijas variācijas pēc dažādām vēstures kartēm.
Pārvaldes centrs Straupe
Reliģija pagānisms, no 1206. gada katolicisms
Valdība militāra aristokrātija
Vēsture
 - Dibināta 11. gadsimts
 - Iekļāva Livonijas bīskapijas sastāvā 1206

Idumeja, arī Idums[1] (latīņu: Ydumea) bija zeme ar jauktu iedzīvotāju (līvu un latgaļu) sastāvu (1207—1218). Reizumis no tā izdala patstāvīgu Rozulas novadu.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas Indriķis idumiešus nodala kā no līviem, tā arī no latgaļiem. Spriežot pēc arheoloģiskajiem pieminekļiem, 12./13.gs. ap Braslas upi iedzīvotāju sastāvs ir etniski jaukts, ar lībiešu un latgaļu kultūras iezīmēm. Vēl 1413. gadā Žilbērs de Lanuā pieminēja, ka ceļā no Rīgas caur Siguldu uz Cēsīm un tālāk uz Narvu starp līviem (les Lives) un letiem (les Loches) dzīvojuši arī zemgaļi (les Tzamegaelz): "Un ir no Rīgas līdz Narvai 80 jūdzes ceļa; šai ceļā atrodami četrējādu valodu ļaudis, proti, līvi, zemgaļi, leti un igauņi (les Eestes)."[2]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Idumejas (Vidumaa) lokalizācija starp līvu un letgaļu zemēm (1185—1230).

Idumejas novadu attiecinot uz apvidu ziemeļaustrumos no Rīgas, mēģināja skaidrot tā īpatnējo lībisko nosaukumu (Idu — “ziemeļaustrumi”, maa — “zeme”). “Idumeja” ir pēc Vecās Derības (= edomītu zeme) latinizēta līvu vietvārds Idu—maa forma. No šī vārda reizēm tiek atvasināts vēlākais Vidzemes nosaukums (A.Bīlenšteins, R.Ērglis u.c.), uzskatot, ka no viena novada šis apzīmējums varēja tikt attiecināts uz plašāku teritoriju (Ancītis, Jansons 1963).

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Idumieši (līdz ar vendiem pieminēti pāvesta Innocenta III 1208. gada 31. janvāra bullā) dzīvoja Gaujas labajā krastā ap Braslas upi. Pamatojoties uz kopējām ekonomiskām un sociālām interesēm, iedzīvotāji te, par spīti etniskajām atšķirībām, bija tā saliedējušies, ka veidoja atsevišķu novadu (Tõnisson 1966, 206), kas sākotnēji aptvēra tikai Straupes draudzes novadu, mūsdienu Cēsu novadu (Raiskuma, Stalbes un Straupes pagasti).

Pēc Idumejas pakļaušanās Livonijas bīskapam Albertam par Idumejas fogtu kļuva viņa vecākais brālis Teoderihs. 1213. un 1224. gadā, kad notika Līvzemes un Tālavas dalīšanas, bijušais Idumejas fogts Teoderihs no Straupes (Dominus Theodoricus de Ropa) un Imeras priesteris Indriķis (dominus Hinricus plebanus de Papendorpe) noslēdza vienošanos ar Zobenbrāļu ordeņa Cēsu komturu Rūdolfu par viņu īpašumu robežām.

Pēc Latviešu Indriķa 1259. gada liecības Straupes kunga Teoderiha īpašumi sniedzās līdz Burtnieku ezeram un Salacai. Kad 1224. gadā Straupes kungs Teoderihs pārcēlās uz Otepē, bet viņa Idumejas īpašumus ieguva Rozeni.

Novadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1206. gadā Idumeja pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikas tekstā sakarā ar idumiešu un letu kristīšanu. Pie Braslas upes tika uzbūvēta pirmā kristīgā baznīca. Pirmais priesteris bija Latviešu Indriķis.
  • 1208. gadā Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki karagājienā uz Lietuvu ņēma līdzi idumiešu priesteri Daniēlu.
  • 1208. gadā pēc Indriķa pārcelšanās uz Imeru par Idumejas priesteri kļuva Alebrands.
  • 1212. gadā kņazs Vladimirs Mstislavičs kļuva par bīskapa Alberta vasali, kas viņu iecēla par fogtu Idumejas, Autīnes un Tālavas zemēs.
  • 1213./1214. gada ziemā Vladimirs Mstislavičs ar sievu un dēliem atgriezās Idumejā un Imerā, kur priesteri Alebrands un Heinrihs viņam sūtīja labību un dāvanas kā izlīguma zīmi. Viņš apmetās Metimnes pilī, kur sprieda tiesu un ievāca no šiem novadiem meslus.
  • 1214. gadā Idumejas katoļu priesteris Alebrands pārmeta kņazam nabagu apspiešanu un musināšanu novērsties no katoļu ticības. Kņazs sašuta un ar savu karadraudzi nopostīja Alebranda māju. Pēc šī konflikta viņš ar visu saimi atgriezās Pleskavā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca VII. Rīga, 1931.-1932. 12342 sleja
  2. «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15.gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā. Arhivēts 2013. gada 9. novembrī, Wayback Machine vietnē.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ernests Brastin̦š „Latvijas pilskalni”. — Pieminekl̦u Valdes Izdevums, Rīga 1926—1930.
  • Edgars Dunsdorfs „Senie stāsti, Latvijas vēstures lasāmgrāmata”. — Austrālijas latvietis, Melbourne 1955.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]