Burtnieks

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par ezeru Vidzemē. Par citām jēdziena Burtnieks nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Burtnieks
Burtnieku ezers pie Burtniekiem.jpg
Ezers pie Burtniekiem
Koordinātas 57°44′N 25°14′E / 57.733°N 25.233°E / 57.733; 25.233Koordinātas: 57°44′N 25°14′E / 57.733°N 25.233°E / 57.733; 25.233
Platība 40,074 km2
Lielākais garums 13,3 km
Vidējais dziļums 2,9 m
Lielākais dziļums 4,1 m
Tilpums 0,0881 km3
Augstums v.j.l. 39,5 m
Izteka Salaca
Sateces baseins 2215 km2
Baseina valstis Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Igaunija Igaunija
Salas Enksāre, Cepurīte
Apdz. vietas krastos Burtnieki
Burtnieks (Latvija)
Burtnieks
Burtnieks
Burtnieks Vikikrātuvē

Burtnieks (saukts arī par Burtnieka ezeru) ir ceturtais lielākais ezers Latvijā. Tas atrodas Ziemeļvidzemes zemienes Burtnieka līdzenumā. Administratīvi ezers ietilpst Burtnieku novada Burtnieku un Matīšu pagastā un robežojas ar Vecates pagastu. Burtnieks ir makšķerēšanas, medību, putnu vērošanas un atpūtas vieta.[1] Burtnieku apvij daudz teiku, leģendu un nostāstu.[2]

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieku klintis ap 1928. gadu.

Ūdenstilpes forma ir saspiesta elipse.[2] Sekls ezers. Vidējais dziļums ir 2,9 m.[3] Austrumu krastā liegums "Burtnieku ezera pļavas". Pēc iztekošās Salacas regulēšanas 1929. gadā ezera līmenis pazeminājās par 1 metru, atsedzot zāļainu piekrastes joslu. Burtnieks ir vienīgais ezers Latvijā, kur viļņu darbības rezultātā izveidojušies klintis. Šie smilšakmens atsegumi atrodas ezera dienvidaustrumu krastā dienvidos no Burtnieku eveņģēliski luteriskā baznīcas. Pēc ezera līmeņa nolaišanas ap 1929. gadu viļņi vairs nesasniedz smilšakmens atsegumus, un klinšu augstums pamazām samazinās, tās ir aizaugušas.[4] No šīm klintīm ir radies Burtnieku svītas nosaukums. Klintis ir dabas aizsargājamais objekts (2001). Viss ezers iekļauts Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā, ainavu aizsardzības zonā. Eitrofs, aizaugošs, virsūdens aizaugums ap 25-10% (atkarībā no ūdens līmeņa). Pēdējā desmitgadē ūdens kļūst tīrāks. Konstatētas 20 zivju sugas.

Burtnieku ezerā ietek Aunupīte, Bauņupīte, Briede, Dūre, Ēķinupe, Rūja, Seda un citas mazas upītes. No ezera iztek 95 km garā Salaca, kas ietek Rīgas jūras līcī.[5]

3 mazas saliņas ar kopējo platību 1,4 ha, lielākās — Enksāre un Cepurīte. Ezera gultne pārsvarā smilšaina, krasti pārsvarā lēzeni, taču vietām (dienvidaustrumos) — stāvi.

Veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieks veidojies pēdējā Ledus laikmetā Ziemeļeiropas ledāju kustības rezultātā, tiem virzoties virzienā no ZR uz DA. Daudz senākajā devona perioda smilšakmens pamatiezī izveidojās ieplaka, ko vēlāk piepildīja ledāja kušanas ūdeņi. Ezers atrodas ledāju veidotu pauguru (drumlinu) laukā.[6] Šo pacēlumu dēvē arī par Burtnieku ieleju un tās augstums ir 39,5 m v.j.l.[7]

Mūsdienās Burtnieka ezers ir daudz mazāks nekā agrāk. Pēc Ledus laikmeta beigām senais Burtnieku baseins bijis pat 4—5 reizes lielāks.[8] Tas saņēmis ūdeņus pa divām ledāju kušanas noteces iegultnēm, pa kurām ezerā arī mūsdienās ietek Rūja, Briede un Seda.[9]

Arī Burtnieka izteka Salaca plūst pa senās ledāju kušanas ūdeņu veidoto ieleju, no Burtnieka iztekošos ūdeņus ienesot Baltijas jūrā.[8]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji ezers tika saukts par Astijervu (no lībiešu valodas), kas tulkojumā nozīmē Trauku ezers.[10] A. F. Bīšings (Büsching) savā 1770. gada "Jaunajā Zemes aprakstā" rakstīja, ka "Burtnieku pils atrodas pie Būra ezera (See Bur), kas saucas arī par Astijervu vai Beverīnu".[11]

Pirmo reizi vārds "Burtnieks" sastopams 1366. gada dokumentā un savu vārdu ieguvis no blakus esošās Burtnieku viduslaiku pils.

Senās apmetnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieka ezera ziemeļu krastā blakus Zvejnieku mājām bijušas vienas no senākajām akmens laikmeta apmetnēm Latvijā, kas nosauktas par Zvejnieku I un Zvejnieku II apmetnēm. Arheoloģisko pētījumu laikā šeit atklāts plašs kapulauks, kurā atrasts Latvijā senākais apbedījums, kas datēts ar 7. gt. pr. kr.[12][13] Arheoloģisko izrakumu laikā 2009. gadā Zvejnieku kapulaukā atrasts dubultapbedījums. Šie apbedījumi pieder ķemmes-bedrīšu kultūras lokam. Līdzīgi apbedījumi sastopami Igaunijā, Somijā, ziemeļrietumu Krievijā, sniedzoties līdz pat Volgas upes vidustecei.[14]

Burtnieku senezera krasta malā izvietota arī 2003. gadā atklātā Braukšu II apmetne. Tās atrašanās vieta ir izvietota Pantenes—Braukšu drumlina ziemeļaustrumu nogāzē. Arheoloģisko izrakumu laikā atsegto kultūrslāņa apakšējā kārta liecināja par intensīvu apmetnes apdzīvotību.[15]

Zivju zvejniecība jau kopš akmens laikmeta ir bijusi Burtnieka krastos dzīvojošo cilvēku ikdienas sastāvdaļa. Par to liecina apmetņu kultūras slānī atrastie zivju (storu, samu, līdaku u.c.) kauli, kā arī makšķeru āķi un vienzoba harpūnas.[16]

Burtnieka ezers latviešu folklorā un mitoloģijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieka ezera izcelsmes daudzveidība aprakstīta latviešu folklorā un mitoloģijā. Dažādas teikas vēsta par to kā ir cēlies Burtnieks un lielākajā daļā no tām kopīgs ir tas, ka ezers nemaz sākotnēji nav atradies tagadējā vietā, bet gan atnests, atlidojis un iegāzies tagadējā ielejā, atstājot aiz sevis purvu un savā dzelmē slēpjot baznīcu: „Ezers bijis ļoti dziļš un radies taisni tur, kur bijusi baznīca. Tā ar visu torni un gaili nogrimusi. Vēl tagad saulainā dienā ezera dibenā var redzēt šo baznīcu.„[9].

Savukārt citās teikās tiek runāts par to ka tas uzgāzies virsū pilij: „Nolaižoties ezers apklājis ar saviem ūdeņiem skaistu pili ar zelta torni un atslēgām”[17]. Teikās minēti dažādi cēloņi, kas bijuši pamatā vietas maiņai – ezeram pacelties pavēl Dievs, ezeram nepatīk sava vieta, ezerā dzīvojušas divas nāras kuras sanaidojušās, baznīcā precējušies brālis ar māsu, burvis teikdams „Man — burt — nieks” uzbūris ezeru, cūka bijusi kā ezera valdniece un izrakusi ezera gultni, kā arī ezera vārdu ir uzminējis kāds cilvēks.

Laimdotas tēvs Burtnieks un viņa nogrimusī pils Burtnieku ezera dibenā attēlota Andreja Pumpura tautas eposā "Lāčplēsis" un Raiņa vēsturiskajā lugā "Uguns un nakts". „Vakaros viņi staigāja Burtnieka ezera malā; Laimdota stāstīja tam, par ezerā grimušu pili”[18].

Makšķerēšana Burtniekā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieks pie Burtniekiem

Burtnieka ezers ir populāra zivju makšķerēšanas vieta.[19] Ezera krastos ir piecas makšķernieku un vairākas atpūtas bāzes.[20] Burtnieka ezers pieder pie publiskajiem ūdeņiem, kuros zvejas tiesības pieder valstij. Makšķerēt Burtnieka ezerā var jebkurš interesents, iepriekš iegādājoties makšķerēšanas licenci. Licencētā makšķerēšana ieviesta dabas resursu saudzējošai izmantošanai, zivju resursu pavairošanai, aizsardzībai.[21]

Lielākā rūpnieciskā nozveja ir zandartiem, plaužiem un līņiem, retāk ķeras vēdzeles un ālanti.[22] Ik gadu norit makšķerēšanas konkurss “Burtnieka lielā zivs”, kurā var iegūt nominācijas trīs kategorijās — Lielākā līdaka, Lielākais zandarts, Gada pārsteigums jeb citas sugas lielākā nomakšķerētā zivs.[23]

1997. gadā lielākā līdaka, kas tika noķerta Burtnieka ezerā bija 14 kg smaga.[24] Nostāsti vēsta par Burtnieka leģendāro zaļsvārci — tā tiek uzskatīta par Latvijas rekordisti, tikai vēl nevienam nav izdevies to noķert, jo tā ir vismaz 2m gara līdaka, ar kuru spiningotājiem ir nācies tikai pacīkstēties.[25]

Apdzīvotas vietas ap Burtnieka ezeru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieku novads senāk aptvēris plašu teritoriju ap ezeru, kas ir baltu un somugru cilšu dabiskā šķirtne.[26] Burtnieku ezers atrodas Burtnieku novadā, kurā dzīvo apmēram 8697 iedzīvotāji.[27] Burtnieku teritoriju ieskauj galvenokārt trīs pagasti: Burtnieku pagasts, Matīšu pagasts un Vecates pagasts. Nosaukums „Burtnieks” pirmoreiz parādās kādā vēsturiskā dokumentā 1366. gadā. Ezera dienvidu krastā Livonijas laikā bijusi ordeņa celta Burtnieku pils. Mūsdienās šeit atrodas Burtnieku pilsmuižas Jaunā pils un parks.[28]

Matīšu nosaukums radies no Sv. Mateja baznīcas nosaukuma. Matīši pirmoreiz minēti ir 1678. gadā pēc Matīšu draudzes nodibināšanas.[26] 20. gs. apvienojot muižu pagastus, radās Bauņu pagasts. 1990. gadā Matīšu ciemam pievienoja Bauņu ciemu, izveidojot Matīšu pagastu.[29]

Vecates teritorija, pēc tam, kad to iekļāva Livonijas ordeņvalstī, 1935. bija patstāvīgs veidojums ar platība kas sasniedza 4258 ha. 1990. gadā tika atjaunots Vecates pagasts, ar daļām no Sēļu pagasta un Mazsalacas dienvidu stūri.[30]

Pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 2012. gada Burtnieka ezers atrodas Burtnieku novada pašvaldības valdījumā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Kulturkapitāla fonda un Burtnieku pagasta padome 2000. Burtnieki. Ezers. Dzīve., Rīga 7.lpp.
  2. 2,0 2,1 Cukurs R. 1930. Burtnieku ezers un tā upes Ar piecām kartēm un 27 ilustrācijām, Rīga, Valtera un Rapas akc. sab. izvedums, 5.,6. lpp.
  3. Informācija par Burtnieku ezeru ezeri.lv
  4. Informācija par zudušajām Burtnieku klintīm dabasretumi.lv
  5. Buklets "Domā globāli, rīkojies lokāli. Burtnieku ezers." izd. Druka
  6. Leinerte, M. 1988. Ezeri deg!, Apgāds "Zinātne",Rīga,15.-18.lpp.
  7. Avotiņš V., Lukss I.1999. No Burtniekiem līdz jūrai. Kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Salacu un tās baseina upēm, Izdevniecība AGB, Rīga, 12.lpp.
  8. 8,0 8,1 Lūkins O. 1963. Seda. Burtnieku ezers. Salaca: Tūrisma ceļvedis, Rīga, 60.lpp.
  9. 9,0 9,1 Ludvigs P. 1967. Mūsu Latvijas ūdeņi, Grāmatu draugs, Rīga, 298.-300. lpp.
  10. Avotiņš V., Lukss I. 1999. No Burtniekiem līdz jūrai. Ceļvedis. Rīga, Izdevniecība AGB, 12.- 16. lpp.
  11. Anton Friedrich Büsching. Neue Erdbeschreibung: Erster Theil, Welcher Dänemark, Norwegen, Schweden, das ganze rußische Reich, Preussen, Polen, Ungarn, und die europäische Türkey, enthält. Bohn, 1770 - 701 lpp.
  12. Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts. Arheologu pētījumi Latvijā 2006. un 2007. gadā. Rīga: Apgāds Zinātne, 2008. - 22, 34 lpp.
  13. Zagorskis F. 1987. Zvejnieku akmens laikmeta kapulauks. Apgāds Zinātne. 7.lpp
  14. Vasks A., Vaska B, Grāvere R. 1997. Latvijas Aizvēsture. Apgāds Zvaigzne ABC. 15. Lpp
  15. Latvijas arheologu biedrība. Arheologu pētījumi Latvijā 2008., 2009. gadā. Rīga: Apgāds Nordik. 2010. - 12, 27 lpp.
  16. Apals J., Atgāzis M., Daiga J., Deņisova D. 1974. Latvijas PSR arheoloģija. Izdevniecība “Zinātne”. 88.lpp
  17. Kurcalta E. 1937. Teiku vainags ap Burtnieku ezeru. Rīga, Ramaves apgāds, 3.lpp.
  18. 3. Pumpurs A. 1998. Lāčplēsis. Zvaigzne ABC, Rīga, 46. Lpp.
  19. Avotiņš V., Lukss I. 1999. NO BURTNIEKIEM LĪDZ JŪRAI. Kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Salacu un tās baseina upēm. izdevniecība AGB. Rīga. 13.lpp
  20. Burtnieku novads. 2011. Burtnieku ezers. Resurss apskatīts: 2012.gada 3. oktobrī
  21. E.R. BURTNIEKU NOVADA PAŠVALDĪBA. 2011. Saistošie noteikumi Nr.6/2011 Par licencēto makšķerēšanu Burtnieku ezerā. Resurss apskatīts 2012. gada 4.oktobrī
  22. Avotiņš V., Lukss I. 1999. NO BURTNIEKIEM LĪDZ JŪRAI. Kultūrvēsturisks tūrisma ceļvedis pa Salacu un tās baseina upēm. izdevniecība AGB. Rīga. 14.lpp
  23. Burtnieku novads. 2011. Burtnieku ezers Resurss apskatīts: 2012.gada 3. oktobrī
  24. Lāce A. 1997. Diži un mazāk diži lomi. Liesma. 28.janvāris.
  25. Puika R. 2001. Burtnieku leģendārā zaļsvārce. Liesma.
  26. 26,0 26,1 Kalniņa A. 1999. Matīši. Valmiera. Lapa. 1999.. 5-39. lpp.
  27. Burtnieku novads 2011. Iedzīvotāju skaits Burtnieku novadā Resurss apskatīts: 2012. gada 4. oktobrī
  28. SIA Pilsoņu Forums 2012. Burtnieki (Burtneck) Resurss apskatīts: 2012. gada 4. oktobrī
  29. Burtnieku novads 2011. Matīšu pagasta vēsture Resurss apskatīts: 2012. gada 4. oktobrī
  30. Burtnieku novads 2011. Vecates pagasta vēsture Resurss apskatīts: 2012. gada 4. oktobrī

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]