Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība

Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības logo

Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība (saīsināti LDPAB) ir organizācija, kas dibināta ar mērķi iesaistīt praktiskos dabas un kultūrvides aizsardzības pasākumos, dabas un kultūras pieminekļu izzināšanā, saglabāšanā un popularizēšanā gan fiziskas, gan juridiskas personas; veicināt Latvijas dabas un kultūrvides objektīvu izvērtēšanu, dabas un kultūras pieminekļu izpēti, sabiedrības ekoloģisko un kultūrvēsturisko izglītošanu.

Organizācijas adrese ir Cēsis, Rīgas iela 7. Biedrību vada septiņu cilvēku izpildorganizācija, kurā vienīgajam tiesībās to pārstāvēt atsevišķi ir mākslas zinātniekam Ojāram Spārītim.

Vēsture

Dibināšana

1957. gadā ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu Nr.219 "Par pasākumiem dabas aizsardzības pastiprināšanā" tika ievērojami papildināts 1952. gadā apstiprinātais aizsargājamo dabas pieminekļu saraksts, bet 1959. gadā tika pieņemts LPSR likums par Latvijas PSR dabas aizsardzību. Tajā pašā 1959. gadā tika papildināts un izdots 1954. gadā apstiprinātais valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts. Lai šos lēmumus izpildītu, vajadzēja aizargājamos objektus uzraudzīt un ievākt par tiem informāciju. Daudzi tā laika jaunie zinātnieki un kultūras darbinieki, kā arī entuziasti bija ar mieru to darīt sabiedriskā kārtā.

Jau 1955. gadā bija izveidojusies LPSR ZA Dabas aizsardzības komisija ar priekšsēdētāju, akadēmiķi P. Valeskalnu un sekretāru I. Vilku vadībā. LPSR Valsts dabas muzejam un Centrālajam Valsts vēstures muzejam bija korespondentu kolektīvi, kā arī vairākiem novadpētniecības muzejiem bija savas aktīvistu grupas. Vēl 1919. gadā pēc novadpētnieka, pedagoga un ģeologa Z. Lancmaņa un viņa biedru ierosmes tika izveidota un darbojās Latvijas zemes un tautu pētīšanas biedrība.

LPSR kultūrizglītības darbinieku I kongresa muzeju darbinieku sekcijā 1957. gada 21. novembrī tika izteikts ierosinājums organizēt novadpētniecības biedrību. Uz šo ierosinājumu atsaucās LPSR ZA Bioloģijas, Mežsaimniecības, Vēstures, Ģeoloģijas institūtu zinātniskie līdzstrādnieki, LVU mācību spēki, daži preses darbinieki, un, būdami biedrības dibināšanas iniciatori, pirmo reizi sanāca kopā 1958. gada 27. decembrī. Tie pieņēma lēmumu vērsties ar priekšlikumu pie LPSR ZA viceprezidenta Valeskalna un ar viņa gādību, kā arī ar iniciatoru līdzdalību Zinātņu akadēmijā lietas kārtojās. Un jau 1959. gada 3. jūnijā LPSR Ministru Padome pieņēma lēmumu Nr.310 “par Dabas un vēstures biedrības dibināšanu pie LPSR Zinātņu akadēmijas”. LPSR ZA 18. jūnijā nodibināja Dabas un vēstures biedrības orgkomiteju, kas izstrādāja statūtu projektu. Tika organizētas arī biedrības nodaļas. Pirmā biedrības nodaļa tika dibināta Alūksnē 1959. gada 26. augustā. Biedrības Rīgas nodaļa tika dibināta 1960. gada 20. janvārī. 1960. gada 26-28. martā notika pirmais biedrības kongress, kurā tā tika nosaukta "Latvijas PSR Dabas un vēstures biedrība". Par biedrības pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts LPSR ZA korespondētājloceklis ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu doktors K. Spriņģis.

Darbība

Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība savas veidošanās un attīstības gaitā ir izgājusi vairākus posmus. Pirmos desmit gadus biedrībā darbojās, pārsvarā, zinātnisko un mācību iestāžu, muzeju u.c. kultūrizglītības iestāžu darbinieki, atsevišķi tautas saimniecības speciālisti un entuziasti, kuriem rūpēja un interesēja vēstures un kultūras pieminekļu saglabāšana, kā arī dabas aizsardzība. Viņu nebija daudz, taču to aktīvā sabiedriskā darbība pievērsa uzmanību daudzām aktuālām tā laika tēmām. 1961. gada 16.-18. jūnijā Alūksnē notika pirmā starprajonu novadpetniecības konference. Biedrība lika pamatus arī Dabas un vēstures kalendāra izdošanai. Kalendārs sāka iznākt 1962. gadā. Tajā pat gadā biedrība ierosināja LPSR MP pieņemt lēmumu par jūras piekrastes pasargāšanu no izskalošanas. 1962. gada 12.-13. aprīlī biedrība organizēja republikas 2. dabas aizsardzības konferenci.

1965. gada 15. jūnijā ar lēmumu Nr. 317 tā tika pārdēvēta kā "Republikāniskā brīvprātīgā vēstures un dabas pieminekļu aizsardzības biedrība". 1965. gada 28. novembrī III biedrības kongresā tika pieņemts jauns nosaukums — "Latvijas PSR Vēstures un kultūras pieminekļu un dabas aizsardzības biedrība", un pēc citu republiku parauga tika pastiprināta kultūrvēsturisko pieminekļu aizsardzība. Jaunais nosaukums ar LPSR MP un LKP CK lēmumu Nr. 132 tika apstiprināts 1966. gada 22. martā.

Krietni plašāku vērienu biedrības darbība ieguva pēc tās IV kongresa 1969. gada 27. martā. Neilgi pirms tam (1968. gada 20. decembrī) pieņemtais likums par LPSR dabas aizsardzību izvirzīja jaunus, plašākus uzdevumus dabas bagātību aizsardzībā. Biedrība īpašu vērību veltīja rajonu un pilsētu nodaļu izveidošanai un vadības nostiprināšanai. Šajā laikā radās tādas darbības formas kā reidi, lai pārbaudītu dabas aizsardzības noteikumu izpildi, atsevišķu dabas objektu, vēstures un kultūras pieminekļu stāvokli, to aizsardzības režīma ievērošanu, sabiedriskās talkas dabas objektu un pieminekļu apkopšanai. Tika apzināti un uzskaitīti arī retie koki un dižkoki, kā arī reto augu sugu un dižakmeņu atradumi.

Daudzpusīgāka un saturiski bagātāka biedrības darbība kļuva pēc 1972. gada, kad PSRS AP bija apspriedusi jautājumu par dabas aizsardzības uzlabošanas un dabas resursu racionālas izmantošanas pasākumiem. Kopš tā laika dabas un pieminekļu aizsardzībā nozīmīga kļuva meliorācijas, ceļu u.c. celtniecības objektu un rekonstrukcijas darbu projektu saskaņošana ar biedrības vietējām organizācijām.

Biedrības V kongress, kas notika 1973. gada aprīlī, īpaši uzsvēra nepieciešamību uzlabot pirmorganizāciju darbu. Lai īstenotu kongresa pieņemtos lēmumus, tika pieliktas pūles izveidot masveidīgas biedrības pirmorganizācijas visos uzņēmumos, organizācijās un iestādēs. Biedrība paplašinājās līdz 200 000 biedriem, kas bija apvienoti ap 4300 pirmorganizācijās. Skaitliski lielas, aktīvas un nozīmīgas bija biedrības Daugavpils un Rēzeknes pilsētu, Alūksnes, Gulbenes, Liepājas, Rīgas, Valkas, Valmieras un Ventspils rajonu nodaļas.

Būtiskas izmaiņas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības statūtos veica tās VI kongress, kas notika 1977. gada martā. Šīs izmaiņas atspoguļoja biedrības izaugsmi, tās darba daudzpusīgo saturu un darbības formu dažādību. Ar biedrības tiešu līdzdalību tika izstrādāti valdības lēmumi par Gaujas nacionālā parka dibināšanu, un "Par valsts aizsargājamo Latvijas PSR teritorijā esošo dabas objektu apstiprināšanu". Biedrības vietējās organizācijas tieši piedalījās valsts aizsargājamo dabas objektu un teritoriju robežu noteikšanā un iezīmēšanā dabā, kā arī to uzturēšanā un apsaimniekošanā. Turpinājās valsts aizsardzībā ņemamu jaunu, vērtīgu un nozīmīgu objektu apzināšana un izpēte.

Viena no biedrības darba pamatsastāvdaļām bija dabas un pieminekļu aizsardzības popularizēšana. Dabas aizsardzības tautas universitāšu darbs republikas rajonos un pilsētās, lekcijas, populārzinātniskas publikācijas, regulāras radio un televīzijas pārraides, raksti preses izdevumos, plakātu, atklātņu un diapozitīvu sēriju, bukletu u.c. fotomateriālu izdošana tika veikta ar biedrības spēkiem vai tās tiešu līdzdalību.

1977. gada 23. jūnijā pamatojoties uz LPSR Ministru padomes lēmumu Nr. 383 tā ieguva pašreizējo nosaukumu "Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība". Par biedrības vadošo orgānu tika noteikta Centrālā padome. 1979. gadā biedrībai tika izveidota noteikta struktūra:

• Vadība,
• Organizatoriskā darba daļa,
• Propagandas daļa,
• Dabas aizsardzības daļa,
• Pieminekļu aizsardzības daļa,
• Grāmatvedība.

1993. gada 13. maijā tika apstiprināti jauni biedrības statūti. Prezidiju nomainīja valde. 2005.gada 12.maijā pamatojoties uz Sabiedriskā labuma komisijas atzinumu Nr.14-2005/133, Finanšu ministrija saskaņā ar Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 5.panta pirmo daļu biedrībai nolēma piešķirt sabiedriskā labuma organizācijas statusu.

Izdevniecība

No 1962. gada biedrība sāka izdot "Dabas un vēstures kalendāru", bet no 1988. gada grāmatu sēriju " Latvijas PSR vēstures un kultūras pieminekl̦i: aizsardzība un izmantošana".