Zelmārs Lancmanis
| ||||||||||||||
Zelmārs Lancmanis (1883—1935) bija Latvijas pedagogs, novadpētnieks un ģeologs. Latvijas zemes un tautu pētīšanas biedrības dibinātājs (1919), Latvijas tūrisma popularizētājs, vairāku grāmatu autors.
Dzīves gājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1883. gada 20.oktobrī Jaungulbenes pagasta Fabrikas krogā,[1] deviņu bērnu ģimenē. Tēvs Ansis bija krodzinieks.[2] Zēns trīs gadus mācījās Liezēres draudzes skolā. Pēc tam no 1896. līdz 1898. gadam apmeklēja Jaungulbenes divklasīgo ministrijas skolu. Četrpadsmit gadu vecumā sāka strādāt par "bodes zelli" Smiltenē, vēlāk pārcēlās uz Rīgu un 1900. gadā kļuva par dzelzceļa kantoristu. Pašmācības ceļā nolika mājskolotāja eksāmenu un ieguva mājskolotāja tiesības vēsturē. 1904. gada rudenī Lancmanis uzsāka strādāt par palīgskolotāju Pēterupes draudzes skolā. Pēc tam viņš pārcēlās uz Meņģeles pagastskolu, un tad uz Augusta Dombrovska atbalstīto proģimnāziju Mīlgrāvī un M.Beķeres proģimnāziju Pļaviņās.
1907. un 1908. gada vasarā viņš mācījās pedagoģiskajos kursos Pēterburgā, kur iepazinās ar savu nākamo sievu Mariju Švarci. 1909. gadā apmeklēja Latviešu skolotāju biedrības vasaras kursus. 1911. gada pavasarī Zelmārs nokārtoja matemātikas un dabas zinību skolotāja pārbaudījumus un atvēra Lejasciemā savu proreālskolu. Naudu inventāra iegādei viņam aizdeva dzīvesbiedres pedagoģisko kursu pasniedzēja no Pēterburgas. Lielu daļu no mācību līdzekļiem pagatavoja viņš pats. 1913. gadā Skolu muzeja biedrības organizētajos pirmajos mācību līdzekļu gatavošanas kursos Lazdonā, kur piedalījās vairāk kā 70 klausītāju, viņš vadīja bioloģijas nodaļu. 1914.gadā Lancmanis piedalījās Krievijas pedagogu kongresā Pēterburgā un bija izlēmis pat studēt augstskolā.
Pirmais pasaules karš neļāva Lancmanim turpināt proreālskolas darbu Lejasciemā, bet viņš sameklēja ierēdņa vietu un reizē arī mācījās Dokučajeva Augsnes komitejas Augstākajos ģeogrāfijas kursos. Pēc atgriešanās Rīgā Zelmārs sāka strādāt dzelzceļu iestādē, bet no 1919.gada janvāra līdz mūža beigām iekārtojās par Rīgas 6. (Strazdumuižas) pamatskolas pārzini.
1919. gada 2. martā Lancmaņa vadībā notika Latvijas zemes un tautu pētīšanas biedrības (statūtos arī — Latvijas pētīšanas biedrības) dibināšanas sapulce. Biedrība konkrēti un lietišķi apsprieda pasākumu organizēšanu dabas un kultūras pieminekļu saglabāšanā. Tādējādi tā ir uzskatāma par Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības priekšteci.[3]
Šajā laikā Lancmanis vadīja ģeogrāfijas un dabas zinību kursus saviem kolēģiem, kā arī piedalījās mācību grāmatu sagatavošanā.
Zelmāram bija viedoklis, ka skolniekam zināšanas ir jāiegūst pašam aktīvas darbošanās, domāšanas un spriešanas rezultātā, bet skolotājs tikai virza viņu un sekmē tam apzinīgo mācību procesu. Dabas zinību apguvē viņš uzsvēra mācību ekskursiju lielo nozīmi. Divdesmitajos gados tūristus dažkārt tā arī sauca par lancmaniešiem. Par nopelniem tēvzemes labā 1928.gada novembrī viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni.[4]
Īpaši Lancmani interesēja ģeoloģija, un tai tika veltīti vairāki nozīmīgi pētījumi. Kopā ar Eiženu Rozenšteinu viņš pētīja saldūdens kaļķus, bet kopā ar Jūliju Eiduku devona mālus. Lancmaņa kolekcijas un citi materiāli pašlaik atrodas arī LU Muzejā.
Kad Zelmāram Lancmanim bija jau 43 gadi, viņš 1926. gadā rakstīja Latvijas Universitātes rektoram:
| “ | "Dažādu apstākļu pēc man nav bijis iespējams noslēgt savu izglītību. Strādājot jau dažus gadus vienā dabas zinātņu nozarē kontaktā ar dažiem Universitātes zinātniekiem, radās vēlēšanās iegūt augstskolas izglītību.
Manos gados un apstākļos grūti nosēsties uz skolas sola, lai noapaļotu vidusskolas izglītību. Esmu ieguvis mājskolotāja tiesības, kā arī 2 ½ gada apmeklējis Pēterpils augstākos ģeogrāfijas kursus. Ļoti lūgtu uzņemt mani izņēmuma veidā par pilntiesīgu studentu bez noslēgtas vidusskolas izglītības." |
” |
Studijas viņš arī uzsāka, taču, diemžēl, visus viņa darbus pārtrauca slimība un nāve. Mira viņš 1935.gada 12. oktobrī, un tika apglabāts Meža kapos.[5]
Pagodinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Apbalvots ar 5. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1928).
- Nikolajs Delle 1938. gadā par godu Z. Lancmanim, pedagogam un vienam no pirmajiem Latvijas derīgo izrakteņu pētniekiem, nosaucis izmiruša vēžskorpiona sugu Moselopterus lancmani (pirmais no latviešu uzvārda atvasinātais fosilās sugas nosaukums).[6]
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Lancmanis Z. , Birkerts A., Broka J. Apkārtnes mācības metodika — R., 1921
- Z. Lancmanis — Rīga. Ziņu krājums ekskursantiem un skolēnu pašdarbībai. — R., 1924
- Lancmanis — Līdumnieks Z. Siguldas un apkārtnes vadonis — R., 1924
- Lancmanis Z. Viesītes ozoli — R., 1924
- Lancmanis Z. Latvijas dabas pagātnes liecinieki un retumi (pieminekļi) — R., 1924
- Lancmanis Z. Allažu un Inčukalna apkārtne — R., 1924
- Lancmanis Z., Rozenšteins E. Latvijas saldūdeņu kaļķi — R., 1928
- Lancmanis Z., Putniņš R. Pirmās ģeogrāfiskās konferences darbības pārskats — R., 1929
- Lancmanis Z., Birkerts A., Broka J. Apkārtnes mācība. Uzdevumu grāmata 1. kl — R., 1929
- Lancmanis Z., Birkerts A., Broka J. Apkārtnes mācība. Uzdevumu grāmata 2. kl — R., 1930
- Lancmanis Z. Jugla un apkārtne. Vadonis pa Ulbrokas, Juglas, Baltezera un Šmerļa apkārtni — R., 1930
- Lancmanis Z., Šalfejevs B., Novoselovs J. Rīgas vārtos. Priekšpilsētas, nomales, apkārtne — R., 1933
- Lancmanis Z., Eiduks J. Devona māla krājumu apmēru novērtēšanas darbi Dundagas, Tūjas, Siguldas un Cēsu apkārtnē — R., 1933