Latvijas Nacionālais leģions

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Latvijas Nacionālais leģions, pret padomju okupāciju vērsta nacionālās pretestības pagrīdes grupa, kas izveidojās 1940. gada vasarā un pastāvēja līdz 1941. gada sākumam, kad to sagrāva padomju drošības iestādes.[1] Organizācija gaidīja drīzu kara sākšanos, kas būtu brīdis, lai uzsāktu bruņotu sacelšanos un atjaunotu Latvijas neatkarību. 1940. gada 1. decembra uzsaukumā organizācijas vadītājs rakstīja: “lai katrs, kas LNL rindās atrodas, lai apzinās, ka Latvijas nacionālais leģions nav militāra spēļu organizācija. Mēs esam dedzīgi latvju patrioti un ar patiesu tēvzemes mīlestību esam gatavi cīņā iet un mirt par tēvzemi – Latviju. Kas stājas Latvijas nacionālā leģiona cīnītāju rindās un soļo zem Latvijas nacionālā sarkan-balt-sarkanā karoga, tam jābūt gatavam kopā ar mums un mūsu asinīm nest latvju tautai nacionālo brīvību un tēvzemes – Latvijas neatkarību. Kas priekš tam ir par bailīgu, tas lai paliek tur, kur viņš ir. Tādam nav ko pie mums meklēt.”

Organizācija radās 1940. gada jūlija beigās, kad bijušie aizsargi Jānis Tamanis (1911-41) un Alfons Kalns (1901-41) izlēma veidot pagrīdes organizāciju. Abi vadītāji sāka darbu pie biedru piesaistīšanas un darbības plāna izstrādes. Pirmie biedri bija bijušie aizsargi, kas pazīstami jau iepriekš. 1940. gada oktobra beigās Alfona Kalna dzīvoklī Antonijas ielā 20 notika sapulce, kurā organizācija pieņēma savu nosaukumu un par vadītāju izvēlējās Jāni Tamani. Kā bijušie aizsargi, organizācijas biedri vēlējās atjaunot 15. maija bezpartiju Latviju. Papildus PSRS okupācijas režīmam, savos uzsaukumos organizācija norādīja uz saviem ienaidniekiem: “.. pirmie – žīdi ar saviem rokas puišiem sociāldemokrātiem un komunistiem un otri – vācieši ar saviem rokas puišiem – pērkoņkrustiešiem, nacionālsociālistiem, Vācu baltiešu apvienību un citām paralēlām organizācijām, un abām netrūka lētticīgu latviešu, kas iekļāvās viņu pamatorganizācijās, kas tika organizētas šim nolūkam – “brīvmūrniecība”."

Sekojot tās vadītāju aizsargu pieredzei, organizācija tika veidota pēc militārā principa, vados, bataljonos utt. Organizācijā darbojās bijušie aizsargi, atvaļinātie virsnieki, vidusskolēni no likvidētās skautu organizācijas, Rīgas Valsts tehnikuma audzēkņi. Ārpus Rīgas organizācija izveidoja grupas Gaujienas pagastā, Trapenes pagastā, kā arī uzturēja sakarus ar pagrīdes grupām Zaubes un Rundāles pagastā. Vairākas grupas ar gandrīz 40 biedriem izdevās izveidot arī Latgalē – Varakļānos un Rēzeknē. Leģions Rīgā arī nodibināja kontaktus ar citām pagrīdes kustībām - bijušo "Latvijas Vanagu" organizācijas biedru veidoto grupu un pagrīdes organizāciju "Jaunlatvieši", kuru vadīja Ilmārs Kūpners.

1940. gada 29. decembra sapulcē izlēma veidot vairākas nodaļas, kas nodarbotos ar propagandas izplatīšanu, izlūkošanas veikšanu, naudas vākšanu, dibinātu sakarus ar ārzemēm, un medicīnas līdzekļu nodrošināšanu, kas noderētu sacelšanās laikā. Viens no galvenajiem uzdevumiem bija ieroču vākšana, ar ko uzsākt sacelšanos, taču izdevās savākt tikai dažas pistoles, granātas un vieglos šaujamieročus, tādēļ iecerētās militārās aktivitātes faktiski bija neiespējamas. Sacelšanās militārās plānošanas vadīšanu bija paredzēts uzticēt pulkvedim Robertam Briesmem, kurš pēc pārdomu laika atteicās iesaistīties, uzskatot, ka Sarkanās armijas spēki Latvijā ir pārāk lieli.

Leģiona pastāvēšanas mēnešos tika izplatīti vairāki uzsaukumi iedzīvotājiem. Grīziņkalna apkārtnē uz ēku sienām uzkrāsoti patriotiski saukļi.

1940. gada decembra sākumā notika šķelšanās starp Tamani un dažiem citiem organizācijas vadītājiem ar baltvācu izcelsmes Kalnu priekšgalā, kurš vēlējās meklēt atbalstu pie nacistiskās Vācijas. Kalns ar saviem atbalstītājiem izlēma atdalīties no Leģiona un pievienoties citai pagrīdes organizācijai – Kaujas organizācija Latvijas atbrīvošanai (KOLA), kuru vadīja Teodors Gulbis (1917-41) un Voldemārs Mellups (1917-42), taču iecerētā apvienošanās nenotika, jo čeka arestēja Kalnu.

Leģiona biedru aresti sākās 1940. gada 29. novembrī. 21. decembrī arestēja Kalnu. 1941. gada 1. janvārī brīvībā palikušie leģiona vadītāji pieņēma lēmumu uz arestu laiku pārtraukt darbību, taču jau 2. janvārī viņi nolēma turpināt darboties. 7. janvārī arestēja Tamani, bet 8. janvārī pārējos vadītājus. Aresti turpinājās līdz 1941. gada maijam, kad kopumā apcietināti 58 leģiona biedri no kuriem 43 piesprieda nāvessodu. Vēl 1945. gadā, atjaunojoties padomju okupācijas varai, apcietināja dažus brīvībā palikušos biedrus.

Konspirācijas dēļ pat organizācijas vadītāji nezināja īsto reģionālo nodaļu un biedru skaitu. Čekas pratinātājiem Tamanis liecināja, ka esot bijušas 15 grupas, kamēr citi apgalvoja, ka to esot bijis 110. Pēc čekas uzskatiem, organizācijā uz tās sagraušanas brīdi esot bijuši vairāki simti biedru.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]