Latvijas flora

Latvijas flora ir paparžaugu un ziedaugu sugu kopums, kas veidojies Latvijas teritorijā kopš tā atbrīvojās no ledāja un tā kušanas ūdeņiem (apm. pirms 12 000 gadu). Pēdējā no Baltijas ledus ezera ūdeņiem atbrīvojās Latvijas Piejūras zemiene (apm. pirms 10 000 gadu). 2014. gadā izdotajā Dr. biol. Normunda Priedīša Latvijas augu enciklopēdijā "Latvijas augi" iekļautas 1800 sugas, no kurām ap 1300 autors uzskata par vietējās floras sugām, 350 — par ievazātām jeb adventīvām un 140 par dārzbēgļiem. Pēdējo gadu laikā Latvijas botāniķi ir atraduši jaunas sugas un noskaidrojuši arī vairāku kā "izzudušas sugas" apzīmētu augu jaunas atradnes. Latvijas floras izpētes process turpinās.

Latvijas floras vēsture

Latvijas floras attīstība pēcleduslaikmetā tiek iedalīta 4 posmos, atbilstoši klimata periodiem — boreālais, subboreālais, atlantiskais, subatlantiskais. Mainoties klimatam, mainījās arī Latvijas veģetācija un augu sugu sastāvs. Tundrai līdzīgu veģetāciju nomainīja priežu un bērzu meži, lazdu un alkšņu audzes. Atlantiskajā periodā klimats kļuva siltāks un mitrāks. Izplatījās ozolu, gobu, vīksnu un liepu meži. Straujāk veidojās purvi. Subatlantiskajā periodā nokrišņu daudzums samazinājās un kļuva vēsāks. Platlapju mežu izplatība samazinājās un palielinājās egles īpatsvars. Šis periods turpinās līdz mūsdienām, kad atkal tiek novērotas būtiskas klimata izmaiņas, kurām neizbēgami seko izmaiņas dabā — florā un veģetācijā.
Pēdējos 1000-4000 gadus Latvijas floru ir ietekmējusi arī cilvēku saimnieciskā darbība — lauksaimniecība un mežsaimniecība. Līdz ar lauksaimniecības kultūrām (labībām, lopbarības augiem, dārzeņiem) ieviesās nezāles. Dažu jaunu produktīvāku augu ieviešana ir beigusies neveiksmīgi, piemēram, bīstamais Sosnovska latvānis (Heracleum sosnowskyi Manden.) strauji izplatījies daudzviet Latvijā. Arī dekoratīvo augu ievešana un audzēšana ir veicinājusi jaunu sugu ieviešanos dabā (Kanādas zeltgalvīte (Solidago canadensis L.), puķu sprigane (Impatiens noli-tangere L.), ošlapu kļava (Acer negundo L.)). Gar ceļiem, dzelzceļiem ieceļo un tiek ievazātas augu sugas no tālākiem reģioniem, piemēram, austrumu dižpērkone (Bunias orientalis L). Savukārt, mežsaimniecībā jau vairākus gadsimtus dabīgās mežaudzes tiek aizstātas ar ekonomiski izdevīgākām sugām. Kādreiz tās bija kuģubūvei nepieciešamās sugas — ozols, priede. Vēlāk kokmateriālu tirgū un mežu atjaunošanā dominē egle, priede, bērzs.

Latvijas floras izpētes vēsture

Pirmās ziņas par augiem, kas auguši Latvijā, atrodamas latviešu tautas dziesmās. Mutvārdu folklora, kas fiksēta 19. gs. beigās — 20. gs. sākumā, saglabājusi tautas zināšanas par kultūraugiem, kurus audzēja šajā teritorijā un par ārstniecībā un maģijā izmantotajām sugām.

Ģ. Gavrilova un V. Šulcs savā priekšvārdā “Latvijas vaskulāro augu floras taksonu sarakstam” raksta: “Pirmās rakstiskās liecības par augiem Latvijā atrodamas 17. gs. pirmajā pusē H. Samsona (Samsonius, 1626) un S. Guberta (Guberto, 1645, 1649) darbos. Tajos ir minēti augi, kurus mūsu tālie senči audzēja uzturam, lietoja apģērba izgatavošanai, dziedniecībai un citām vajadzībām.” Tomēr tikai 18. gs. beigās parādījās pirmās publikācijas par augiem Latvijas teritorijā, kuras varam saukt par zinātniskām. 1777. gadā Rīgā iznāca A. V. Hupela “Topogrāfiskas ziņas no Līv- un Ēstlandes” 2. sējums, kurā bija J. B. Fišera raksts “Augu valsts jeb Līvzemes augi”. Šim rakstam sekoja citas šī pētnieka publikācijas 1778., 1784., 1791. gadā. Vēlāk K. F. Lēdebūrs šos darbus izmantoja “Flora Rossica” sastādīšanai.

Latvijas floras izpēte vairāk nekā 200 gadu garumā ir daļa no botānikas zinātnes attīstības vēstures. Floristisko pētījumu attīstības vēsture līdz 20. gs. 70. gadiem un tās pilnīgākā bibliogrāfija atrodama Dr. biol. L. Tabakas rakstā. Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijas pēdējo gadu pētījumi un jaunākie izdevumi apkopoti rakstā un publicēti žurnālā “Latvijas Veģetācija”. Kopš minētā saraksta publicēšanas ir pagājuši 20 gadi. Šajā laikā botāniskajos pētījumos ir atrastas jaunas sugas, atkal atrastas sugas, par kurām tika domāts, ka tās ir izmirušas un izzudušas no Latvijas floras. Ir izaugusi jauna botāniķu paaudze, kas turpina iesākto darbu, bagātinot to ar modernās zinātnes atziņām un metodēm. 2014. gadā izdots Normunda Priedīša darbs "Latvijas augi", kurā autors apkopojis ziņas par 1800 Latvijā atrastajām augu sugām un papildinājis to aprakstus ar izplatības kartēm un oriģinālām fotogrāfijām. Īpašs izaicinājums pašlaik ir klimata pārmaiņu izraisīto procesu novērošana un novērtēšana, kā arī šī fenomena tālredzīga iestrādāšana dabas aizsardzības politikā un tās ieviešanā.