Piejūras zemiene

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Piejūras zemiene
Piejūras zemiene
Raganu purva Putnezers Ķemeru nacionalajā parkā
Kontinents Eiropa
Valstis Karogs: Latvija Latvija
Garums 490 km
Platums 2—25 km
Platība 5944 km2
Augstākais kalns Pūsēnu kalns
Augstums 37 m
Pilsētas Rīga, Liepāja, Ventspils, Jūrmala
Koordinātas 56°55′N 23°39′E / 56.917°N 23.650°E / 56.917; 23.650Koordinātas: 56°55′N 23°39′E / 56.917°N 23.650°E / 56.917; 23.650
Piejūras zemiene (Latvija)
Piejūras zemiene
Piejūras zemiene

Piejūras zemiene ir dabas apgabals Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē. Zemiene stiepjas gar visu Latvijas piekrastes joslu 2—20 km platumā gar līča krastu un 6—25 km platumā gar jūras krastu no Igaunijas līdz Lietuvai.[1] Pēc izcelsmes tā ir pēcledus laikmeta Baltijas ledus ezera un jūras ūdeņu veidojums — jaunākais pēcleduslaikmeta veidojums Latvijas teritorijā, kas intensīvi attīstās arī tagad.[2]

Par Piejūras zemienes iekšējo (sauszemes) robežu uzskata Baltijas ledus ezera augstākās stadijas krasta līniju. Atsevišķos posmos šī līnija skaidri iezīmējas ar seno krastu kraujām un krastu vaļņiem, citur tā nemanāmi saplūst ar reljefu, ko veidojis pieguļošais ledājs.

Hidroloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Upes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemienes upju tīkls ir viens no retākajiem Latvijā. Tajā sākas tikai sīkas upītes, bet šķērso lielāko upju lejteces. Upju tecējums zemienē lēns, ielejas seklas, upes bieži līkumo (meandrē), meklējot starp kāpām ceļu uz jūru. Raksturīgi, ka valdošo vēju un jūras sanešu kustības rezultātā vairākām upēm ietekas jūrā ir novirzītas pa labi.

Ezeri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Papes ezers.

Rajonā ir samērā daudz ezeru. Tie pārsvarā ir sekli, daļēji aizauguši, ar pārpurvotiem krastiem. Lielākie no tiem ir no jūras atdalīti seni līči - lagūnas. Piemēram, Papes, Liepājas, Tosmares, Engures ezers, kā arī Rīgas apkārtnes ezeri ir kādreizējās Litorīnas jūras jomas; minētie ezeri atrodas starp tagadējo jūras krastu un Litorīnas jūras krasta veidojumiem.

Purvi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zaļā purva mala lietus laikā

Līdzenais Piejūras zemienes reljefs un kāpu barjeras gar jūras krastu ir veicinājuši purvu rašanos. Purvi radušies galvenokārt seno lagūnu vietās, kā arī mitruma sastrēguma joslās starp tagadējo krastu un senajiem krasta veidojumiem. Sevišķi plašs purvu apgabals izveidojies Rīgas smiltāju zemienes dienviddaļā, kur atrodas vairāki augsto purvu masīvi - Lielais Ķemeru tīrelis, Cenas tīrelis u.c. Lielāki purvi ir arī Kurzemes piekrastes dienviddaļā.

Ģeoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veczemju klintis. Vidusdevona smilšakmens atsegums Rīgas jūras līča krastā.

Piejūras zemienes pamatieži pieder pie devona, karbona, perma, triasa un juras sistēmas. Pamatiežu virsas augstums lielākoties ir zemāks par jūras līmeni, pie tam virsa ir nolaidena uz jūras pusi. Vietām pamatieži atrodas tuvu zemes virspusei un atsedzas upju, ezeru un jūras krastos. Vidusdevona smilšakmeņi atsedzas Vidzemes piekrastes un Ziemeļkurzemes upju lejtecēs, arī Slīteres kraujā. Neliela smilšakmens krauja ir Vidzemes piekrastē - tagadējā jūras krastā pie Ķurmraga. Netālu no tā, pie Tūjas, ir devona mālu atradne. Augšdevona dolomīti redzami zemes virskārtā pie Kapsēdes, kā arī Tebras un Rīvas krastos, tajās vietās, kur abas upes no Rietumkurzemes augstienes pāriet zemienē.

Kvartāra segas biezums Piejūras zemienē nepārsniedz 30 m. Tas krasi palielinās vienīgi senās, zem ledāja nogulumiem izveidotajās ielejās, piemēram, Ventspils, Kolkas un Rīgas apkārtnē.

Piejūras zemienē vairākās vietās konstatēti arī jūras lagūnu nogulumi. Plašāks šo nogulumu rajons ir Ventspils apkārtnē, kur augsnes virskārta sastāv no karbonātiskiem putekļainiem cilmiežiem, ko dziļāk nomaina māli. Šī iemesla dēļ Ventspils apkārtne atšķiras no apkārtējiem apvidiem dabas ainavu un lauksaimnieciskās izmantošanas ziņā.

Ģeomorfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vislielākās platības Piejūras zemienē aizņem jūras pārskalots abrāzijas un akumulācijas līdzenums, kuru dažviet pārtrauc seni kāpu pauguri un grēdas, krastu vaļņi un jūras darbības rezultātā pārveidots morēnas reljefs. Kur smilts sega biezāka, it sevišķi Litorīnas jūras pārplūdinātajos apvidos, kā arī Baltijas ledus ezera krasta joslā, vēja un augu segas mijiedarbības rezultātā radušās kāpas. Raksturīgākie kāpu rajoni ir Kurzemes piekrastes dienviddaļā, starp Papes ezeru un Liepāju, Ventspils rajonā, uz ziemeļiem no Ovišiem, ap Kolkasragu, kā arī Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē - Lielupes, Daugavas un Gaujas lejteču apkārtnē. Vairākas senu kāpu grēdas, kas atrodas dažādā attālumā no jūras krasta, šķērso Rīgas smiltāju zemieni. Augstākās kāpas (Pāļu kalns 36,3 m, Ķupa kalns 32,1 m augsts) paceļas uz dienvidiem no Liepājas.

Tagadējā jūras krasta līnija ir visai iztaisnota, bez sīkākiem līčiem, tikai vietām jūrā iesniedzas sauszemes izliekumi - ragi, piemēram, Akmensrags, Kolkasrags, Mērsrags, Ķurmrags u.c. Atskaitot Kolkasragu, pārējie ragi ir vāji izteikti. Dažās vietās jūras krastu veido stāvkrasta kraujas. Pie Jūrkalnes (augstums apmēram 20 m), Pāvilostas un Ziemupes kraujās atsedzas kvartāra ieži, pie Ķurmraga - smilšakmens.

Resursi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piejūras zemienē ir daudzveidīgi dabas resursi. Zemienē atrodas trīs no četriem Latvijas dabas aizsargājamajām teritorijām - Grīņu rez., Slīteres NP un Ķemeru NP. Zemienē ir arī derīgie izrakteņi - kūdra, smilts, māli, minerālūdeņi un ārstnieciskās dūņas.

Klimats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klimats Piejūras zemienē ir maigāks nekā citur valstī — tas ir mēreni silts un mitrs ar izteiktu jūras ietekmi. Ziemas ir maigas, mākoņainas, ar nepastāvīgu sniega segu, biežiem atkušņiem, piekrastē arī ar biežu miglu. Nokrišņu daudzums gadā ir ap 700—800 mm. Bezsala periods ilgst aptuveni 170—175 dienas, un tas ir visgarākais Latvijā. Piekrastē ir lielāks vēja ātrums (vidēji 5,5 m/s), nekā rajonos, kas atrodas tālāk no jūras. Piejūras zemienes dienviddaļa veģetācijas periodā saņem lielāku siltuma daudzumu: aktīvo temperatūru summa te ir 1900—2000 °C, turpretī ziemeļdaļā — mazāk par 1800 °C.

Maigā klimata ietekmē Piejūras zemienē saglabājušies tādi augi, kuru nav pārējā Latvijas teritorijā: grīņu sārtene, Baltijas efeja, parastā īve, parastā purvmirte, jūrmalas miķelīte, jūrmalas dedestiņa.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 4. sējums. Rīga : Preses nams. 1997. 119. lpp.
  2. A. Rudovics, T. Rudovica. Latvijas fiziskā ģeogrāfija, 1995, 130. lpp.