Latvijas zelts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Latvijas Republikas zelta rezerve ir dārgmetālu krājumi nacionālās valūtas un naudas aprites stabilitātes nodrošināšanai. Zelta rezerve sāka veidoties pēc tam, kad Padomju Krievija samaksāja 4 miljonus zelta rubļu jeb 3096,9 kg tīra zelta no Krievijas impērijas zelta rezerves[1] saskaņā ar Rīgas miera līgumu. Šī rezerve līdz šai dienai sastāda pusi no Latvijas zelta rezerves, kas šobrīd tiek lēsta 7700 kg, no kurām 1100 kg tika nodoti Eiropas Centrālajai bankai pēc Latvijas Republikas pievienošanās eirozonai. Pašlaik zelta rezerves veido apmēram 4,1% no visām Latvijas Bankas rezervēm.

Veidošanās vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Republikas zelta rezerves bāze tika likta vienlaikus ar valsts neatkarības atzīšanu no Padomju Krievijas, parakstot Rīgas miera līgumu. No Padomju Krievijas tika pārsūtīti 4 miljoni cara zelta rubļu pēc kursa 0,774234 g zelta par 1 zelta rubli, kā kompensācija par Pirmā pasaules kara Latvijas teritorijā nodarītajiem postījumiem un par no Latvijas 1915. gadā izvestajām rūpnīcu iekārtām un no Rīgas bankām uz Krieviju izvesto zeltu.

Tomēr zelta krājums nebija pietiekošs: salīdzinājumam, Igaunija no Padomju Krievijas saņēma 15 miljonus zelta rubļu. Jau pirms tā 1919. gada beigās tika organizēta līdzekļu vākšanas kampaņa, kurā tika aicināts ziedot zelta rotaslietas par labu valstij. Būtisko krājuma daļu sastādīja Latvijas iedzīvotāju saziedotais zelts, „Latvijas Sieviešu zelta fonds”.

Zelta ziedošanas iniciatore bija rakstniece Ivande Kaija, kura 1919. gada novembrī publicēja uzsaukumu laikrakstā „Tēvijas sargs". „Cik no jūsu piekariņiem esat gatavs dot, kad valsts prasa dzimtenes labā? Kad jūsu vīrieši atlaidīs savu dzīvību par tautas un tēvu zemes brīvību?”[2] Ļaudis nesa sudraba vāzes un biķerus, zelta ķēdītes un briļļu rāmjus, auskarus, gredzenus, apbalvojumus, medaļas un žetonus. Visbiežāk ziedoja laulības gredzenus.

Fonda pārņemšanas brīdī 1922. gada rudenī ziedojumi ietilpa 99 kastēs, sešos čemodānos, trīs grozos un vienā maisiņā. Zeltu, izņemot īpaši smalkas rotas, pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru.[2] 1920. gada 20. martā tika nodibināts Zelta fonds, kas pārņēma saziedotās vērtības un turpināja vākt jaunas. Šajā fondā tika ieskaitīts arī Finanšu ministrijas pirktais zelts. Zeltu pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un nodeva Latvijas Bankai, kas to pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku.

Jāsaka, ka lietpratīgi un stingri saimniekojot, toreizējam finanšu ministram Ringoldam Kalningam izdevās līdzsvarot valsts budžetu un naudas apriti. Jau 1921. gada 14. jūlijā Satversmes sapulce noteica, ka līdz galīgai naudas reformai visus darījumus var slēgt, izmantojot iedomātu ideālu maksāšanas līdzekli — zelta franku, kas bija vienāds 0,2903226 gramiem tīra zelta vai aptuveni 100 Latvijas rubļiem. Diezgan ātri, pateicoties 1921. un 1922. gadā nodokļu un aizdevumu noteikumu ieviešanai, Latvijas rublis nostabilizējās līmenī: 1 franks = 50 rubļi.

Saskaņā ar Kredīta departamenta 1922. gada 5. maija rīkojumu katrs iedzīvotājs varēja apmainīt Latvijas rubļus pret zelta, cik tā bija vienā zelta frankā. Bija bažas, ka valsts zelts „aizplūdīs tautā”, taču tauta šai iespējai nepievērsa uzmanību. Jau tas vien liecina par Latvijas rubļa stabilitāti šajā laikā.[3]

Rezerves uzglabāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drošības apsvērumu dēļ uzkrāto līdzekļu lielākā daļa tika pārskaitīta Lielbritānijai, kā arī ASV Federālo rezervju bankai, Francijas Bankai un Starptautisko norēķinu bankai Šveicē.[4] 1940. gada beigās no Latvijas zelta kopējā daudzuma ārvalstu bankās bija deponēti 10 607,2 kg, bet Rīgā — 1604,3 kg.[5] Šīs ārvalstu rezerves tika atdotas Latvijai 1991.—1993. gadā pēc neatkarības atjaunošanas, bet ne fiziski.

Zelta atgūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Bankas rīcībā bija tikai 137,8 kg zelta.

Francijas Banka 1991. gada 22. novembrī, Latvijas Bankas prezidenta klātbūtnē, svinīgi nodeva noguldīto Latvijas zeltu. Vēlāk Latvija pārņēma Šveices Starptautisko norēķinu bankā esošo zeltu.[4]

1993. gada 19. martā Lielbritānijas valdība parakstīja līgumu ar LR Ārlietu ministriju par to, ka nodod noguldīto Latvijas zeltu Latvijas Bankai, un 31. martā zelts tika ieskaitīts Latvijas Bankas kontā Anglijas Bankā.[4]

Latvijas Republikas Augstākās padomes 1992. gada 4. martā lēmums "Par 1922. gadā dibinātās Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu" paredzēja, ka Latvijas Bankai jāpārņem savā bilancē gan Latvijas Bankai, gan Finanšu ministrijai līdz 1940. gadam piederējušo zeltu un citas vērtības ārvalstīs.

1992. gada 17. novembrī Latvijai tika atgriezta lielākā daļa ASV Federālo rezervju sistēmā esošā zelta. Daļa zelta tur palika iesaldēta līdz 1994. gada maijam.[4]

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Aleksandrs Mosjakins. Krievijas impērijas zelta liktenis vēstures izskatījumā. 1880-1922. Vēstures pētījums. (krievu valodā)/ Maskava, KMK, 2017. — 657 lpp. // ISBN 978-5-9500220-7-4
  2. 2,0 2,1 «Latvijas valsts zelts - tauta ziedo zeltu, lai Latvijā būtu sava nauda». lr2.lsm.lv. Skatīts: 2019-10-05.
  3. «Sava nauda savā Latvijas Bankā II». lvportals.lv (latviešu). Skatīts: 2019-10-05.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 «Latvijas zelta vēsture». Skatīts: 2019-10-05.
  5. «Latvijas zelts». Letonika.lv. Latvijas vēstures enciklopēdija. www.letonika.lv. Skatīts: 2019-10-04.