Latvijas—Krievijas miera līgums

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas—Krievijas miera līguma parakstīšana Rīgā.

Latvijas—Krievijas miera līgums jeb 1920. gada Rīgas miera līgums (krievu: Рижский мирный договор 1920 года) tika parakstīts 1920. gada 11. augustā starp Latviju un Krievijas PFSR. Tas oficiāli noslēdza Latvijas Brīvības cīņas. Tādēļ katru gadu 11. augusts tiek svinēts kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilnvara, kurā Ļeņins pilnvaroja Joffi miera sarunām ar trīs Baltijas valstu valdībām.

Pēc panākumiem brīvības cīņās 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, bet 11. septembrī Somijas un Latvijas valdības saņēma Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas. Lietuvas valdība šādu piedāvājumu saņēma 15. septembrī. Krievija ārlietu tautas komisāra G.Čičerina telegrammā Latvijai bija piedāvāts “sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuriem pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm”, atšķirībā no Igaunijas, Somijas un Lietuvas, kurām Krievija piedāvāja arī atzīt to neatkarību.

Sākotnējā Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) nostāja bija tāda, ka sarunas ar Krieviju notiek kopīgi. Savukārt Krievija centās panākt sarunu uzsākšanu bilaterāli ar katru no Baltijas valstīm atsevišķi. 14.—15. septembrī Tallinā notika visu četru Baltijas valstu valdības vadītāju un ārlietu ministru konference, lai izstrādātu vienotu nostāju miera sarunām. Visiem konferences dalībniekiem bija vienota nostāja, ka ar lieliniekiem iespējams slēgt tikai pamieru. Nākamajā konferencē šādā pašā sastāvā, kas notika Tartu no 29. septembra līdz 1. oktobrim, nolēma neuzsākt separātas [ar katru valsti atsevišķas] miera sarunas un nenoslēgt separātus miera līgumus.

Pirmās debates Latvijas Tautas padomē par iespējamām miera sarunām ar Krieviju notika 1919. gada 6. oktobrī. Debatēs izkristalizējās vismaz trīs iespējamās pieejas miera sarunām. Pirmo pieeju pārstāvēja Latvijas Pagaidu valdība un to formulēja ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics: miera sarunas jāved kopīgi ar pārējām Baltijas valstīm, pēc pamiera noslēgšanas miera sarunas uzsākamas tikai ar tādu Krieviju, kurā būtu neboļševistiska valdība. Otro pieeju pārstāvēja opozīcijā esošie sociāldemokrāti: nekavējoties uzsākamas pamiera sarunas, kuru noteikumi būtu Latvijas atzīšana no Krievijas puses de iure, Latgales atstāšana un Pētera Stučkas valdības likvidēšana; miers sarunas uzsākamas nekavējoties pēc pamiera noslēgšanas. Trešās, marginālās, pieejas pārstāvji uzskatīja, ka ar lieliniecisko Krieviju nav uzsākamas nekādas sarunas. Turpmākās debates par iespējamām miera sarunām ar Krieviju pārtrauca Bermonta karaspēka 8. oktobrī uzsāktais uzbrukums Rīgai.

Tikai 1919. gada novembrī Baltijas valstis atsāka sarunas par miera jautājumu ar Krieviju, kad no 11. līdz 19. novembrim Igaunijas, Latvijas un Lietuvas delegācijas un novērotāji no Polijas un Somijas satikās Tartu. Ievērojot to, ka stāvoklis bija pilnībā manījies, konference nedeva nekādus reālus rezultātus. Igaunija bija nolēmusi uzsākt separātas sarunas ar Krieviju, kuras sākās 5. decembrī Tartu. Taču, ievērojot to, ka Latgale joprojām atradās lielinieku rokās, Latvija nevarēja sekot Igaunijas paraugam. Tomēr Latvija uz Tartu nosūtīja novērotāju delegāciju, kuras sastāvā bija Arveds Bergs, Fricis Menders, Kārlis Pauļuks un Kārlis Bušs.

8. decembrī Latvijas novērotāju delegācija saņēma Krievijas piedāvāto pamiera projektu. Slepenības dēļ, uz kuras ievērošanu uzstāja Z.Meierovics, Krievijas pusi informēja, ka Latvijas atbilde tikts dota F.Mendera privātā vēstulē Krievijas pārstāvim Ādolfam Joffem. 16. decembrī F.Menders Z.Meierovica kabinetā uzrakstīja “privātu” vēstuli, kurā tika formulēti Latvijas noteikumi — sarunas iespējams uzsākt tikai tad, ja Krievija izsaka gatavību atstāt Latgali un likvidēt P.Stučkas valdību; sarunām jābūt slepenām un jānotiek Sarkanā Krusta delegācijas piesegā. 24. decembrī Rīgā tika saņemta telegramma, ka Krievijas puse Latvijas prasības ir pieņēmusi.

Pamiera noslēgšana Maskavā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 2. janvārī, saskaņā ar panākto vienošanos, Latvijas Sarkanā Krusta delegācija (oficiālie locekļi — Tautas padomes pārstāvji F.Menders un Andrejs Frīdenbergs, speciālists militāros jautājumos artilērijas kapteinis Nikolajs Fogelmanis un inženieris Kārlis Ozols) izbrauca uz Maskavu. Galvenais delegācijas uzdevums bija sākt slepenas pamiera sarunas. Maskavā delegācija ieradās 6. janvārī.

Kamēr delegācija vēl atradās ceļā, 3. janvārī sākās Polijas un Latvijas armijas kopīgais uzbrukums pie Daugavpils. Ofensīvas sekmīgā attīstība, lai gan sākotnēji sarežģīja sarunu gaitu, turpmāk bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicināja to sekmīgu noslēgumu. 13. janvāra sēdē Krievijas puse bija spiesta piekrist slepena pamiera noslēgšanai. 1920. gada 30. janvārī pulksten 3 naktī tika parakstīts līgums par slepenu pamieru. Līgumā tika noteikts, ka karadarbība starp abām pusēm tiks izbeigta 1920. gada 1. februārī pulksten 12 dienā. Krievijas puse piekrita atstāt visu Latgales teritoriju. Līgumam bija jāpaliek slepenam līdz brīdim, kad Latvijas puse piekritīs tā publicēšanai. Pēc līguma parakstīšanas frontē iestājās relatīvs miers, taču notika intensīvas izlūkvienību sadursmes. Pamiera līgumā noteica demarkācijas līniju uz 1. februāri, bet februāra pirmajās dienās Latvijas armija atspieda Sarkano armiju aiz pamiera līgumā noteiktās robežas. 3. februārī visas Kurzemes divīzijas daļas bija sasniegušas virspavēlnieka noteikto līniju un uz priekš vairs negāja, bet izbūvēja aizstāvēšanās pozīcijas, kas sakrita ar Ludzas apriņķa austrumu robežu, bet nelielā iecirknī iegāja Sebežas apriņķī.

1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija Tartu parakstīja miera līgumu. Kad 7. februārī Latvijas Ārlietu ministrija saņēma Igaunijas—Krievijas līguma tekstu, tas radīja nepatīkamu pārsteigumu, jo līgumā fiksētie saimnieciskie noteikumi — kā iespējamais precedents paredzamo sarunu laikā — Latviju neapmierināja — līguma 8. pantā Igaunija atteicās no jebkādu Igaunijas teritorijā karadarbības radīto zaudējumu atlīdzināšanas no Krievijas puses; 11. pantā Igaunija atteicās no jebkādām saimnieciskām prasībām pret Krieviju, kuras varētu izrietēt no kādreizējās Igaunijas atrašanās Krievijas sastāvā; 16. pantā Igaunija Krievijai piešķīra plašas ekonomiskas privilēģijas, neapliekot ar muitas nodevām tranzītu, bet Igaunijas ostās Krievija saņēma praktiski eksteritoriālas tiesības. Lai izvairītos no nepatīkamā precedenta, Latvijas valdība uzsāka ļoti rūpīgu gatavošanos sarunām. Grūtības radīja arī delegācijas sastādīšana, jo paredzamās Satversmes sapulces vēlēšanas atturēja virkni politiķu iesaistīties delegācijas sastāvā.

1920. gada 9. martā 3. Jelgavas kājnieku pulks nomainīja poļu daļas frontes iecirknī arī Drisas apriņķī no Proškiem līdz Osvejas ezeram, bet 27. martā 3. Jelgavas pulkam un 2. Ventspils pulkam pavēlēja nomainīt poļu karaspēku līdz Daugavas labajam krastam. 26. martā Z.Meierovics paziņoja Krievijas pusei, ka Latvija ir gatava miera sarunu uzsākšanai. 11. aprīlī Rīgā parakstīja Latvijas-Polijas līgumu par visu poļu karaspēka vienību evakuāciju uz Daugavas kreiso krastu.

Miera sarunas Maskavā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas delegācija miera sarunām ar Krieviju (1920). No kreisās: tieslietu ministrs K. Pauļuks, ekonomists J. Vesmanis, ārlietu ministra biedrs (delegācijas vadītājs) A. Zēbergs, ekonomists P. Berģis. Delegācijas pamatsastāva piektais dalībnieks bija pilnvarotais kara lietās, Latvijas armijas virspavēlnieka štāba loceklis pulkvedis Ed. Kalniņš.

Latvijas delegācija miera sarunām, kuras sastāvā bija ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, tieslietu ministrs K. Pauļuks, pulkvedis Eduards Kalniņš, Jānis Vesmanis un Pēteris Berģis, no Rīgas izbrauca 10. aprīlī. Kopā ar ekspertiem un tehnisko personālu delegācijā bija 34 personas. Oficiālās miera sarunas sākās 16. aprīlī Maskavā. Krievijas delegāciju vadīja Ādolfs Joffe.

Sarunas noritēja sešās komisijās — militārajā, politiskajā, juridiskajā, koncesiju, finansu un reevakuācijas. Sarunu sākumposmu aizņēma Latvijas puses centieni panāk no Krievijas piekrišanu, ka tā 1918. gadā ir iebrukusi Latvijā, ko izraisīja cerības panāk atlīdzību par kara darbības radītajiem zaudējumiem. Pēc tam, kad kļuva pilnīgi skaidrs, ka Krievijas puse šajā jautājumā nepiekāpsies, delegācijas pārgāja pie robežu jautājuma, kas galvenajos vilcienos tika atrisināts līdz 19. maijam.

Kad kompromiss par robežu bija panākts, Latvijas delegācijas vadītājs A. Zēbergs 22. maijā atgriezās Rīgā, it kā, lai personīgi sniegtu ziņojumu Z. Meierovicam. Taču patiesībā, sarunu vešana Maskavā bija izsmēlusi viņa spēkus. Jūnijā viņš oficiāli atteicās ne tikai no delegācijas vadības, bet arī no ārlietu ministra biedra posteņa. Viņa vietā par delegācijas vadītāju kļuva J. Vesmanis. Līdz jūnija vidum bija izdevies saskaņot līguma pirmos četrus pantus — Latvijas neatkarības atzīšana no Krievijas puses, robežu jautājums un, tā sauktās, drošības garantijas — abpusēja apņemšanās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju darbību. 12. jūnijā tika parakstīts arī bēgļu reevakuācijas līgums.

17. jūnija delegāciju debatēs Krievija formulēja savu viedokli ekonomiskajos jautājumos, no kura tā neatkāpās līdz pat sarunu noslēgumam — Krievija atteicās pilnībā reevakuēt no Latvijas izvestās iekārtas un citas materiālās vērtības; atteicās atzīt Latvijas tiesības uz Krievijas zelta daļu; atteicās kompensēt kara radītos zaudējumus.

Jūnija otrajā pusē Latvijas delegācijas locekļi bija noguruši, un vairāki no viņiem smagi slimi. Maskavā plosījās tīfs. Tādēļ 22. jūnijā Z. Meierovics nolēma ierosināt turpmākās sarunas pārcelt uz Rīgu. Sākotnēji Krievijas puse priekšlikumu noraidīja, atsaucoties uz to, ka tas kaitētu Krievijas prestižam. Taču 9. jūlijā Krievijas puse piekāpās.

Līguma noslēgšana Rīgā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paraksti un zīmogi zem Latvijas—Krievijas miera līguma.
1920. gada Latvijas—Krievijas miera līguma 3. panta pielikums ar Latvijas-Krievijas robežlīniju.

1920. gada jūlijā sarunas tika pārceltas uz Rīgu. 15. jūlija rītā Krievijas delegācija piecu locekļu un 29 ekspertu sastāvā iebrauca Rīgā. Delegācija apmetās viesnīcā "Pēterpils" Pils laukumā, aizņemot 30 numurus. Krievijas delegāciju vadīja Ā.Joffe. Latvijas delegāciju vadīja J.Vesmanis, un tās sastāvā bija pulkvedis Eduards Kalniņš, Kārlis Pauļuks, Kārlis Bušs un Ansis Buševics. Delegāciju apkalpoja astoņi sekretāri un 26 eksperti.

Sarunu gaitā Latvijas puse atkārtoti mēģināja panākt Krievijas piekāpšanos ekonomiskajos jautājumos, taču veltīgi. Ievērojot Krievijas karaspēka straujo virzīšanos Varšavas virzienā, Krievijas delegācija kļuva aizvien nepiekāpīgāka. Latvijai atlika samierināties ar jau panākto. Pēdējā sarunu sēde notika 9. augustā.

11. augustā pulksten 12:40 Latvijas—Krievijas miera līgums tika parakstīts ar šim gadījumam īpaši izgatavotu zelta spalvu. Līguma parakstīšana notika Ārlietu ministrijas namā, Nikolaja (Kr. Valdemāra) ielā 3. Latvijas Republikas vārdā to parakstīja J.Vesmanis, P.Berģis, A.Buševics, E.Kalniņš un K.Pauļuks. Krievijas puses vārdā līgumu parakstīja Ā.Joffe un J.Gaņeckis.

Līguma saturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līgums sastāvēja no preambulas un 23 pantiem.

Ar 1. pantu tika deklarēts, ka ar līguma spēkā stāšanās brīdi kara stāvoklis starp abām pusēm tiek izbeigts. Pantam pielikumā bija īpaša vienošanās, ka jebkura kara darbība uz abu valstu robežas tiek pārtraukta 13. augustā pulksten 24.

2. pants Latvijai bija pats svarīgākais no politiskā viedokļa. Tajā “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”. Tas pavēra ceļu vispārējai starptautiskai Latvijas atzīšanai de iure. Šis pants joprojām ir viens no galvenajiem Latvijas valststiesiskās doktrīnas stūrakmeņiem un būtiskākajiem argumentiem Latvijas valsts tiesiskās kontinuitātes uzturēšanā.

3. pantā bija noteikta Latvijas un Krievijas robeža. Šajā pantā noteiktā robežlīnija un no tā izrietošais Abrenes jautājums, līdztekus politiskām problēmām, bija viens no šķēršļiem Latvijas—Krievijas robežlīguma parakstīšanai 20. gs. deviņdesmitajos gados.

4. pantā abas puses apņēmās nepieļaut savā teritorijā otrai pusei naidīgu organizāciju un bruņotu grupējumu darbību. No vienas puses, šo pantu Krievija nekad tā arī netika ievērojusi. No otras puses, tā šo pantu intensīvi izmantoja politiska spiediena izdarīšanai uz Latviju.

5. pants saturēja abu pušu atteikšanos no savstarpējām prasībām kara radīto zaudējumu atlīdzināšanā, bet 6. pantā abas puses vienojās, ka centīsies panāk starptautiska fonda izveidi kara radīto postījumu novēršanai.

7. pantā tika atrisināts karagūstekņu jautājums.

8. pantā tika noteikta abu pušu robežās dzīvojošo personu pilsonība, un 9. pantā formulēta pilsonības jautājuma ietekme uz jūnijā noslēgto bēgļu reevakuācijas līgumu. Arī šī panta izpildi Krievija centās kavēt visiem iespējamiem līdzekļiem.

10.—16. pants regulēja Latvijas un Krievijas attiecību ekonomiskos jautājumus par tik, par cik tie izrietēja no Latvijas bijušās piederības Krievijai, nosakot kārtību un apjomus, kādos īpašums, kā arī arhīvi un cita dokumentācija, kas nonākusi Krievijas teritorijā, nododama Latvijas pusei. Lai gan šie līguma panti paredzēja visai ierobežotu īpašuma atdošanu, arī šīs ierobežotās saistības Krievija pilnībā nekad tā arī neizpildīja.

17. pantā tika paredzēta savstarpējā tirdzniecības līguma noslēgšana visdrīzākajā laikā, kā arī tika regulēti muitas un tranzīta jautājumi. Šajā pantā paredzēto tirdzniecības līgumu izdevās parakstīt tikai 1927. gadā.

18. pants skāra kuģošanas noteikumus, kā arī paredzēja abu pušu līdzdalību Baltijas jūras attīrīšanā no mīnām.

19. pants attiecās uz savstarpējo diplomātisko un konsulāro attiecību nodibināšanu.

20. pantā tika noteikta otras puses pilsoņu amnestija, kas sodīti par politiskiem un administratīviem nodarījumiem.

21. pants paredzēja jauktas komisijas nodibināšanu tiesisku strīdu risināšanai.

22. un 23. pants skāra procesuālus jautājumus.

Līguma ratifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2. septembrī Satversmes sapulce, vienbalsīgi pieņemot Likumu par mieru ar Krieviju, līgumu ratificēja. Krievija līgumu ratificēja 9. septembrī. Ratifikācijas dokumentu apmaiņa notika Maskavā 1920. gada 4. oktobrī.

Sekas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miera līguma parakstīšanas laikā Krievijas PFSR piekāpās robežas ziemeļu daļā (Abrenes/Pitalovas apvidū), bet Latvijas Republika dienvidu daļā (Drisas apvidū). KPFSR pusē — Aknišās, Jaunrozēs, Pridruiskā, Rosicā (Rasītē), Sebežā, Drisā — palika dzīvot daudz latviešu, bet Kacēnu pagastā, Linavas pagastā, Purvmalas pagastā, Augšpils pagastā un Gauru pagastā daudz krievu, jo miera līgumā noteiktā robeža starp Krieviju un Latviju nebija novilkta pēc stingriem etnogrāfiskiem principiem.

1920. gada 14. oktobrī Latvijas Ministru prezidents K. Ulmanis un ārlietu ministrs Z. Meierovics izdeva pavēli Latvijas armijai atkāpties uz Latvijas–Padomju Krievijas miera līgumā paredzētajām robežām. [1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. LVVA, 3601. f., 1. apr., 496. l., 84. lp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]