Ringolds Kalnings

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Ringolds Kalnings
Latvijas finanšu ministrs
Amatā
1921. gada 21. marts — 1922. gada 9. septembris
Premjerministrs Zigfrīds Anna Meierovics
Priekštecis Kārlis Puriņš
Pēctecis Alfrēds Riekstiņš
Amatā
1924. gada 7. janvāris — 1924. gada 18. decembris
Prezidents Jānis Čakste
Premjerministrs Voldemārs Zāmuēls
Priekštecis Hermanis Punga
Pēctecis Jānis Blumbergs

Dzimšanas dati 1873. gada 25. oktobrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1940. gada 24. augustā (66 gadu vecumā)
Valsts karogs: Dienvidslāvija Belgrada, Dienvidslāvija (tagad Karogs: Serbija Serbija)
Tautība latvietis
Politiskā partija Bezpartijiskais Nacionālais centrs, Nacionālā apvienība
Profesija ekonomists
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts

Ringolds Kalnings (1873. gada 25. oktobris1940. gada 24. augusts) bija Latvijas politiķis, vairākkārtējs Latvijas finanšu ministrs 1920. gadu sākumā. Pirmais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētājs.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ringolds Kalnings ir dzimis 1873. gada 25. oktobrī Rīgā. Viņš bija advokāta un Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka Krišjāņa Kalniņa dēls. Mācījās Rīgas Nikolaja ģimnāzijā un Rīgas Politehniskajā institūtā (1893 - 1897). Pēc studiju pabeigšanas pārcēlās uz Pēterburgu, darbojās dažādos uzņēmumos un bija akciju sabiedrības dibinātājs.[1] Pēc Latvijas Republikas dibināšanas Kalnings atgriezies dzimtenē, 1921. gada martā viņš kļuva par finanšu ministru Z. A. Meierovica vadītajā valdībā. Amatā viņš palika līdz 1922. gada septembrim. Kalninga darbības laikā tika īstenoti taupības pasākumi un ieviesta nacionālā valūta — lats —, kuras vērtība tika piesaistīta zelta tirgus vērtībai, padarot to par stabilu valūtu.[1]

1922. gadā piedalījies 1. Saeimas vēlēšanās un ievēlēts no partijas "Bezpartijiskais nacionālais centrs" saraksta. Ievēlēts ārlietu, finanšu un budžeta komisijās.[2] 1923. gadā, kad tika izveidota Latvijas Banka, Kalnings kļuva par pirmo tās padomes priekšsēdētāju. Viņu amatā nomainīja trīs gadus vēlāk.[3] 1924. gada janvārī Kalnings atgriezās finanšu ministra amatā Voldemāra Zāmuēla valdībā, taču amatā pabija nepilnu gadu, jo Ministru prezidents decembrī demisionēja. 1925. gadā Kalnings piedalījās kārtējās Saeimas vēlēšanās, šoreiz no "Nacionālās apvienības" saraksta. Ievēlēts par 2. Saeimas deputātu, strādājis budžeta komisijā.[4]

1936. gadā, sakarā ar parādu vairāku tūkstošu latu apmērā, tiesā tika izskatīta R. Kalninga maksātnespēja. Kalnings bija pametis valsti un tiesas sēdēs nepiedalījās.[5][6]

Kalnings bija latviešu studentu korporācijas Selonija biedrs.

Kopš 1930. gada ārstējās ārzemēs. Miris 1940. gada 24. augustā Belgradā, Dienvidslāvijas Karalistē.[7]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «Jaunie ministri». Valdības Vēstnesis. 1924. gada 29. janvārī.
  2. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima.
  3. «Latvijas Bankas vēsture». Latvijas Banka. Skatīts: 2011.11.08.
  4. H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas I. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925.
  5. «Ringolda Kalninga maksātnespējas lieta». Jaunākās Ziņas. 1936. gada 3. decembrī.
  6. «Ringolds Kalnings — maksātnespējīgs parādnieks?». Jaunākās Ziņas. 1936. gada 24. novembrī.
  7. R. Treijs. Latvijas valsts un tās vīri: Latvijas republikas valdības. Ministri savos darbos : 1918.-1940. R., 1998. - 85-88.lpp.


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kārlis Puriņš
Hermanis Punga
Latvijas finanšu ministrs
1921. gada 21. marts1922. gada 9. septembris
1924. gada 7. janvāris1924. gada 18. decembris
Pēctecis:
Alfrēds Riekstiņš
Jānis Blumbergs