Pāriet uz saturu

Leģionāru piemiņas diena

Vikipēdijas lapa
Gājiena noslēgums pie Brīvības pieminekļa 2008. gadā

Leģionāru piemiņas diena jeb vienkārši 16. marts ir neoficiāla piemiņas diena, kad Latviešu leģiona veterāni un citi cilvēki piemin Latvijas iedzīvotājus, kuri cīnījās Trešā reiha bruņotajos spēkos Latviešu leģiona sastāvā. No 1998. gada leģionāru piemiņas diena kļuva par asu strīdu jautājumu, visasākās diskusijas bija par gājienu, kas notiek no Vecrīgas līdz Brīvības piemineklim. Lielākie piemiņas pasākumi notiek Rīgā un Tukuma novada Lestenē, kur atrodas leģionāru brāļu kapi.

Piemiņas dienas tradīcija trimdā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmoreiz 16. martu pieminēt kā Latviešu leģiona karavīru dienu 1952. gadā ierosināja leģiona veterānu organizācija "Daugavas Vanagi", jo šajā datumā 1944. gadā abas Latviešu leģiona divīzijas (15. divīzija un 19. divīzija) darbojās kopīgi Otrā pasaules kara Austrumu frontes kaujā pie Veļikajas upes aizsardzības līnijas (t. s. "Austrumu vaļņa") pret Sarkano armiju.

1944. gada 16. martā latviešu vienības atradās Veļikajas labajā krastā, kad augstieni 93,4 ieņēma Sarkanās armijas daļas. Lai atgūtu šo augstieni, tika izveidota kaujas grupa Artūra Silgaiļa vadībā. Tajā ietilpa 15. divīzija un 2. brigāde (no 22. marta — 19. divīzija). Pēc vairākām dienām sīvu kauju augstiene tika atgūta. Šo kauju nozīme bija ne vien tajā, ka abas divīzijas karoja kopā, bet arī tajā, ka pretuzbrukums bija sekmīgs un, ka uzbrukumā tika iesaistīti ievērojami spēki.[1] Bijušo leģionāru vidū gan visu pēckara laiku bijušas diskusijas, vai uzbrukums vests profesionāli un zaudējumi bijuši tā vērti, it sevišķi tāpēc, ka, turpinoties kaujām par augstieni, Sarkanās armijas jau 1944. gada 26. martā uzsāktajā pretuzbrukumā augstienes tā atguva, bet leģions ar lieliem dzīvā spēka zudumiem tika pakāpeniski pārvietots.[2]

Tomēr vienlaikus "Daugavas Vanagu" rosinājums 16. martu noteikt par atceres dienu saistāms ar faktu, ka šī organizācija dibināta kā bijušo latviešu karavīru solidaritātes organizācija, kura 16. marta iedibināšanā par atceres dienu saskatīja iespēju sniegt atbalstu kara invalīdiem un citām latviešu bēgļu sociāli mazaizsargātajām grupām.

“ Latviešu leģiona piemiņas dienas izveidi tieši 20. gs. 50. gadu sākumā noteica sociālās pārmaiņas latviešu bēgļu sabiedrībā - jau notikusī lielas daļas pārcelšanās no Vācijas uz jaunajām mītnes zemēm, jaunais sociālās diferenciācijas process, sapratnes, ka atgriešanās Latvijā nenotiks tuvākā laikā, veidošanās, aizvien dziļāka iesaiste mītnes zemēs (meklējot labāku darbu, apgūstot arodus, mācoties, dibinot ģimenes u.tml.). "Daugavas Vanagi" Leģionāru piemiņas dienu šajā latviešu bēgļu sabiedrības sociālo un ģeogrāfisko pārmaiņu laikā izmantoja, lai uzturētu, pat nostiprinātu saikni organizācijas biedru vidū, kā arī neļautu no tagadnes izslēgt pagātni. vēsturniece Vita Zelče[3] ”

Piemiņas dienas tradīcija Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo reizi Latvijā gājiens bija iecerēts 1989. gadā, taču milicijas ķēdes tam neatļāva notikt. Pirmais gājiens ar ziedu nolikšanu Brāļu kapos notika nākamajā gadā. Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa pirmo reizi fiksēta 1993. gadā, kad apritēja 50 gadi kopš Latviešu leģiona dibināšanas dienas. Līdz pat 20. gadsimta 90. gadu otrajai pusei pasākumos piedalījušies gan politiķi, gan augsti stāvošas militārpersonas.[4]

Konfrontācijas un konflikti saistībā ar šo piemiņas dienu sākās 1998. gadā. Tiek uzskatīts, ka sākumpunkts bijis 3. marta pensionāru pikets pie Rīgas domes, ko izgaiņāja policija. Krievijas plašsaziņas līdzekļi to atspoguļoja kā zvērīgu pensionāru sišanu. 15. martā Rīgā pie Brīvības pieminekļa piketēja ap 100 iedzīvotāju pret iecerēto gājienu. Neapmierinātība tika pausta arī nākamajā dienā gājiena laikā, kad pret gājiena dalībniekiem tika izkliegti dažādi saukļi. Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu,[5] atcere tika pasniegta kā nacisma glorificēšana. Šo notikumu kontekstā kā atbildes reakcija šī diena 1998. gadā uz neilgu laiku kļuva par Saeimas apstiprinātu piemiņas dienu, tomēr jau 2000. gadā tika svītrota no svētku un piemiņas dienu saraksta. Šīs dienas izslēgšana no oficiālā valsts kalendāra bijusi nepieciešama, lai iestātos Eiropas Savienībā un NATO, viens no mājasdarbiem bijis eiropeiska skatījuma uz pagātni veidošana, atsakoties no leģionāriem kā vēstures varoņiem, un ka šī diena nav atzīmējama valstiskā līmenī, piemiņa godājama ģimenes lokā un dažādu nevalstisko organizāciju rīkotos atceres pasākumos.[6]

Vairākus gadus gājiens tika aizliegts, bet 2006. gadā naktī uz 16. martu ap Brīvības pieminekli pat tika uzsliets žogs, lai cilvēki Leģionāru piemiņas dienā nevarētu nolikt ziedus.[7] 2007. gada 16. martā gājienu no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim rīkoja Nacionālā Spēka Savienība (NSS) kopā ar Klubu 415.

Piemiņas gājiens kļuva par protesta gājienu, kurā cilvēki piedalās, paužot savu neapmierinātību pret valsts politiku integrācijas un naturalizācijas jomā.[8] Piemēram, Nacionālās apvienības Visu Latvijai-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars ir paziņojis, ka "16. marts ir ne tikai latviešu karavīru atceres diena, bet arī nacionālās pretestības simbols. Tā ir diena, kad ik gadu Latvijas pilsoņiem jāparāda spēja saglabāt uzticību savu brīvības cīnītāju piemiņai, neskatoties uz ārvalstu nesapratni un pašu valsts amatpersonu spiedienu."[9]

Lai gan, pateicoties gājiena atļaušanai labvēlīgiem tiesu spriedumiem, pēdējos gados 16. marta piemiņas gājiens vairs netiek aizliegts, tomēr politiķu attieksme šajā jautājumā vēl aizvien ir neviennozīmīga. Nacionālā apvienība ir vienīgā Saeimā pārstāvētā partija, kura oficiāli atbalsta un kuras amatpersonas katru gadu piedalās 16. marta piemiņas gājienā.[10] Tā arī vairākkārt Saeimā ir rosinājusi 16. martu atkārtoti iekļaut oficiāli atzīmējamo piemiņas dienu sarakstā, taču līdz šim Saeimā palikusi mazākumā.[11]

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Muižnieks, Nils, Zelče, Vita. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne. 398 lpp. ISBN 978-9984-879-04-8.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Latvijas Otrajā pasaules karā (1939-1945), Rīga: Jumava, 2008. gads, 364. lpp. ISBN 978-38-436-8
  2. ↑ Neiburgs, Uldis. 2011. 1944. gada 16. marts un tā atspoguļojums vēstures literatūrā. Grām.: Muižnieks, Nils, Zelče, Vita. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne. 75.-91. lpp.
  3. ↑ Zelče, Vita. 2011. Latviešu leģiona piemiņas dienas ģenēze un leģionāru komemorācijas tradīcija Rietumu latviešu kopienā. Grām.: Muižnieks, Nils, Zelče, Vita. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne. 103.-104. lpp.
  4. ↑ Zelče, Vita. 2011. Latviešu leģiona atmiņa un piemiņas dienas Latvijā sākotne. Grām.: Muižnieks, Nils, Zelče, Vita. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne. 123.—144. lpp.
  5. ↑ http://www.mid.ru/bdomp/dip_vest.nsf/99b2ddc4f717c733c32567370042e%20e43/c007bd14c1b92655c325688c004f75b9!OpenDocument
  6. ↑ Rozenšteine, Aija, Saulītis, Andris, Siliņa, Gita, Zelče, Vita. 2011. 16. marts - konfrontācijas un piemiņas diena. Grām.: Muižnieks, Nils, Zelče, Vita. Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne. 145.-170. lpp.
  7. ↑ 2006.gads – pirmo reizi 16.martā iežogo Brīvības pieminekli. Delfi (2014.02.22.)
  8. ↑ Andris Saulītis. «Dezertieri». http://www.mansmedijs.lv, 19.03.2012.. Arhivēts no oriģināla, laiks: 21.03.2012. Skatīts: 2012. gada 4. aprīlis.
  9. ↑ Dzintars: 16.marts ir nacionālās pretestības un vienotības diena. Delfi (2014.02.22.)
  10. ↑ 16. marts – leģionāru piemiņas diena Arhivēts 2014. gada 2. martā, Wayback Machine vietnē.. NacionalaApvieniba.lv (2014.02.22.)
  11. ↑ Saeima noraida NA ieceri 16.martu noteikt par atceres dienu. Delfi (2014.02.22.)

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Leģionāru_piemiņas_diena&oldid=3958264"