Pāriet uz saturu

Ledus laikmets Latvijā

Vikipēdijas lapa
Ledāja robežas Ziemeļeiropā pēdējā leduslaikmeta beigās

Ledus laikmets Latvijā ir daļa no kainozoja ēras kvartāra perioda apledojuma, kas sākās pirms 2,58 miljoniem gadu pleistocēna epohā. Latvijas teritoriju kopš tā laika secīgi pārklājuši un savus nogulumus atstājuši četri apledojumi. Starpledus jeb interglaciālajos periodos, kad klimats kļuva siltāks, ledājs lēnām kūstot atkāpās uz ziemeļiem. Klimatam kļūstot vēsākam, ledājs atkal atjaunojās, būdams biezs un monolīts, tas klāja visu Latvijas teritoriju, būtiski ietekmējot mūsdienu Latvijas reljefu un to veidojušus nogulumus.

Pēc Vislas apledojuma atkāpšanās holocēna epohas sākumā pirms aptuveni 12 tūkstošiem gadu iestājās relatīvi siltāks periods, no ledāja kušanas ūdeņiem izveidojās Baltijas ledus ezers tagadējās Baltijas jūras dienvidu un centrālajā daļā. Baltijas ledus ezera maksimālā uzplūduma josla veido Piejūras zemieni ar sekliem ezeriem (piemēram, Liepājas ezeru), kas ir pati jaunākā Latvijas zemes virsmas daļa. Ledājam strauji kūstot, veidojās lieli kušanas ūdeņu daudzumi. Ūdens straumes pirmām kārtām plūda pa pašu ledāju – pārvietojoties pa ledāja virsu, ar lielu ātrumu un spiedienu tecēja pa ledāja plaisām un kanāliem. Izplūduši no ledāja, ūdeņi varenu upju veidā tecēja pa ledus atstāto teritoriju un veidoja senielejas (piemēram, Gaujas senleju). Straumes nesa sev līdzi iežu daļiņas no ledāja, kas akumulējās sprostezeros un ledus ezeros (piemēram, Zemgales līdzenumā).[1]

  1. «Latvijas fiziskā ģeogrāfija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. maijā. Skatīts: 2015. gada 5. janvārī.