Ledus laikmets Latvijā

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ledāja robežas Ziemeļeiropā pēdējā leduslaikmeta beigās

Ledus laikmets Latvijā ir daļa no kainozoja ēras kvartāra perioda apledojuma, kas sakās pirms 2,58 miljoniem gadu pleistocēna epohā. Latvijas teritoriju kopš tā laika secīgi pārklājuši un atstājuši savus nogulumus 4 apledojumi. Starpledus jeb interglaciālajos periodos, kad klimats kļuva siltāks ledājs, lēnam kūstot, atkāpās uz ziemeļiem. Klimatam kļūstot vēsākam, ledājs atkal uzvirzījās un visu Latvijas teritoriju klāja ļoti biezs monolīts ledājs, kas būtiski ir ietekmējis mūsdienu Latvijas reljefu un to veidojušus nogulumus.

Pēc lielo ledāju atkāpšanās holocēna epohas sākumā pirms aptuveni 12 000 gadu iestājies relatīvi siltāks periods, no ledāja kušanas ūdeņiem izveidojās Baltijas ledus ezers tagadējās Baltijas jūras ieplakas dienvidu un centrālajā daļā. Baltijas ledus ezera maksimālā uzplūduma josla veido Piejūras zemieni ar sekliem ezeriem (piemēram, Liepājas ezeru), kas ir pati jaunākā Latvijas zemes virsmas daļa. Ledājam strauji kūstot, veidojās lieli kušanas ūdeņu daudzumi. Ūdens straumes pirmām kārtām plūda pašā ledājā – pārvietojoties pa ledāja virsu, ar lielu ātrumu un spiedienu tecēja pa ledāja plaisām un kanāliem. Izplūduši no ledāja, ūdeņi varenu upju veidā tecēja pa ledus atstāto teritoriju un veidoja senielejas (piemēram, Gaujas senleju). Straumes nesa sev līdzi iežu daļiņas no ledāja, kas akumulējās sprostezeros un ledusezeros (piemēram, Zemgales līdzenumā).[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]