Leo Mēšelins
| ||||||||||||||||||
.png)
Leopolds (Leo) Henriks Stanislauss Mēšelins (Leopold (Leo) Henrik Stanislaus Mechelin, dzimis 1839. gada 24. novembrī, miris 1914. gada 26. janvārī) bija Somijas akadēmiķis, politiķis un uzņēmējs. Viņam bija liberāli ieskati ekonomikā, viņš iestājās par Somijas lielkņazistes autonomiju, par sieviešu un minoritāšu tiesībām. Pazīstams kā viens no Nokia dibinātājiem.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Leopolds Mēšelins dzimis 1839. gada 24. novembrī Haminā. Tēvs Johans Gustafs Mēšelins (Johan Gustaf Mechelin) bija zviedru izcelsmes izglītības inspektors Haminas kadetu skolā. Māte Amanda Sofia Costiander (dzimusi Sagulin) nāca no Viborgas vācu ģimenes. Mājās ģimene lietoja vācu un zviedru valodu. Tēvs iemācīja Leopoldam krievu valodu, bet māte — franču valodu. Leo lasīja arī angliski, bet somu valodu neapguva. 1860. gadā kļuva par filozofijas kandidātu (bakalauru) un tajā pašā gadā ieguva filozofijas maģistru grādu. Viņš strādāja par skolotāju. 1864. gadā Mēšelins ieguva tieslietu zinātņu kandidāta grādu. Viņš strādāja Senātā par kopētāju.
1865. gadā Mēšelins apprecējās ar Aleksandru Elizabeti Lindrosu (Alexandra Elisabeth Lindroos; 1844—1909), kuras tēvs komercpadomnieks Johan Henrik Lindroos bija bagāts Helsinku iedzīvotājs. 1867. gadā Leo Mēšelinu ievēlēja par direktoru bankā Suomen Yhdyspankin (SYP), kuras lielākais akciju turētājs bija viņa sievastēvs. 1871. gadā Mēšelinu kopā ar savu draugu inženieri Fredriku Idestamu (Fredrik Idestam) izveidoja akciju sabiedrību Aktiebolag Nokia celulozes ražošanai. Idestams nodarbojās ar uzņēmuma vadīšanu, bet Mēšelins palīdzēja kapitāla piesaistīšanā.
1872. gadā viņš pameta bankas amatu, lai pievērstos akadēmiskajai karjerai. 1872. gadā Mēšelins ievēlēts Somijas parlamentā 1873. gadā Leo Mēšelins ieguva licenciāta un doktora grādu tieslietās. No 1874. gada viņš Helsinku Universitātē bija konstitucionālo un administratīvo tiesību profesors. No 1877. gada pasniedza arī ekonomiskās tiesības un ekonomiku.
1875. gadā Leo Mēšelins tika ievēlēts Helsinku pirmajā domē un kļuva par tās priekšsēdētāju. Domē viņš bija no 1875. līdz 1878. gadam un no 1891. līdz 1899. gadam. Tās priekšsēdētājs bija 1875.—1876., 1878. un 1892.—1899. gadā. 1876. gadā Mēšelins Helsinkos noorganizēja pirmo rūpniecisko izstādi, kuru apmeklēja imperators Aleksandrs II. Cars par labo uzņemšanu Mēšelinu un viņa pēcnācējus iecēla muižnieka godā.[1] No 1877. līdz 1882. gadam viņš bija arī parlamenta finanšu komitejas vadītājs. Mēšelins bija Zelta standarta komitejā, kas 1877. gadā panāca Somijas markas piesaistīšanu zelta standartam. Viņš arī vadīja komiteju, kas 1879. gadā panāca ekonomikas brīvības likuma pieņemšanu. Viņš 1877. gadā panāca pirmo valdības budžeta pieņemšanu.
1880. gadā tika dibināta Liberālā partija, kuras programmas lielāko daļu uzrakstīja Leo Mēšelins. 1882. gada parlamenta vēlēšanās Liberālā partija ieguva vairākumu starp pašvaldību locekļiem. Viņš kļuva par Senāta finanšu nodaļas vadītāju. 1885. gadā Liberālā partija izjuka, bet Mēšelins turpināja darboties Senātā. Kopš 1888. gada viņš vadīja Tirdzniecības un rūpniecības padomi. Mēšelins 1890. gadā panāca pirmā ledlauža iegādi Somijai, kas uzlaboja tirdzniecību ziemā un samazināja atkarību no Krievijas.
Laikā, kad Krievijā pastiprinājās panslāvisma idejas, Leo Mēšelins argumentēja, ka cara vara Somijā ir ierobežota ar vecajiem konstitucionālajiem likumiem kuri bija spēkā, kad līdz 1809. gadam pār Somiju valdīja Zviedrija. Tādējādi Somija ir konstitucionāla valsts, kurā caram būtu jābūt tikai pārstāvnieciskai varai, bet citur Krievijā — absolūtai varai. Somijas ģenerālgubernators Frīdrihs Heidens Mēšelina idejām nepiekrita, un 1885. gadā tika izveidota Veisenberga komiteja, kas strādāja pie Somijas un Krievijas konstitucionālo attiecību likumiem. Mēšelins 1886. gadā publicēja darbu Précis du droit public du Grand-Duche de Finlande ("Somijas lielhercogistes valsts likumu specifika"), kurā izklāstīja savas idejas Eiropai. 1890. gadā Heidens publicēja ta saucamo Pasta manifestu, pēc kura Somijas pasts tiek pakļauts Krievijas pasta pārvaldei. Leo Mēšelins, protestējot pret to, pameta Senātu.
Mēšelins atgriezās Helsinku padomē un atsāka uzņēmējdarbību Suomen Yhdyspankki bankā un Nokia padomē. Pēc F. Idestama aiziešanas no Nokia, L. Mēšelins kļuva par padomes priekšsēdētāju. Piedalījās dažādu asociāciju darbā: Ekonomiska samfundetin, Somijas ekonomikas biedrībā, Somijas mākslas biedrībā. Viņš turpināja Somijas autonomijas propagandu. Pieaugot pārkrievošanas draudiem, 1893. gadā Mēšelins izdeva grāmatu Finland in 19 de seklet ("Somija 19. gadsimtā"). Tās izveidei bija pieaicināti galvenokārt zviedrvalodīgie zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki. Grāmatā bija augstas kvalitātes attēli. Tā drīz tika pārtulkota somiski un arī citās Eiropas valodās.
1899. gadā cars Nikolajs II izdeva Februāra manifestu, kas samazināja Somijas autonomiju. Konstitucionālisti Leo Mēšelina vadībā sāka pasīvo pretošanos. Tika savākti gandrīz pusmiljons parakstu petīcijai caram. 1903. gada janvārī tika dibināta "Vecāko padome", kurā iekļāvās arī Mēšelins. Maijā ģenerālgubernators Nikolajs Bobrikovs no valsts izraidīja konstitucionālās kustības vadītājus. Leo Mēšelins, kas tajā laikā atradās Stokholmā, tika pasludināts par persona non grata. Vācijā Mēšelins nodibināja sakarus ar Krievijas liberāļiem, kuri 1905. gadā dibināja Konstitucionāli demokrātisko partiju. Pēc Bobrikova slepkavības 1904. gadā trimdiniekiem atļāva atgriezties mājās.
1905. gada 4. novembrī, pēc plašiem streikiem un nemieriem Krievijā un Somijā, cars Nikolajs II izdeva Novembra manifestu, kas ļāva Somijā veikt liberālas izmaiņas un mīkstināja ģenerālgubernatora varu. Novembra manifesta satura autors bija Mēšelins. Leo Mēšelins kļuva par Senāta finanšu departamenta priekšsēdētāju, kurš bija Senāta (valdības) vadītājs. Mēšelina vadībā 1906. gadā tika izstrādāts jauns vēlēšanu likums. Tajā tika dotas vēlēšanu tiesības un iespēja tikt ievēlētām sievietēm un bezzemniekiem. Pirmais parlaments (Eduskunta) tika ievēlēts 1907. gadā. Tajā neviena partija neguva vairākumu, un Mēšelina vadītais Senāts darbojās kā mazākuma valdība. 1908. gadā parlaments tika atlaists, un Mēšelins zaudēja amatu Senātā. 1910. gadā tika sarīkotas jaunas parlamenta vēlēšanas, kurās Leo Mēšelins piedalījās Zviedru partijas sastāvā. Bija vairāku komiteju vadītājs. Parlamentā viņš darbojās līdz 1913. gadam. Pēdējos dzīves gadus Mēšelins piedalījās miera kustībā.
1913. gada rudenī Mēšelinam sākās problēmas ar nierēm, un 1914. gada 26. janvārī viņš mira. Leo Mēšelins apglabāts Hietaniemi kapsētā Helsinkos.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Leo Mēšelins |
|