Leonards Pļavnieks
| ||||||||||
|
Leonards Pļavnieks (1893—1938) bija latviešu izcelsmes padomju kara jurists.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Piedzima 1893. gadā Rīgā strādnieka ģimenē. Pabeidzis sākumskolu, mācījās reālskolā, nepabeigdams 5. klasi trūkuma dēļ, sāka strādāt par izsūtāmo, pēc tam par rakstvedi apdrošināšanas kantorī. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gadā iesaukts armijā, nosūtīts uz Lietuviešu pulka rezerves bataljonu Petrogradā. Pēc četriem mēnešiem nosūtīts uz Oranienbaumu, kur kā ierindnieks dienēja bruņu un ložmetējnieku komandā. Oktobra revolūcijas laikā bija Oranienbaumas strēlnieku skolas kursants, piedalījās tās darbinieku atbruņošanā.
Pēc revolūcijas strādāja par apriņķa Tautas tiesas locekli, pēc tam par tās priekšsēdētāju Arhangeļskā. 1918. gada sākumā vadīja ekspedīcijas vienību zemnieku sacelšanās apspiešanā pie Pečoras upes. Pēc tās iestājās Sarkanajā armijā, iecelts par Ziemeļaustrumu frontes Politiskās nodaļas kara izmeklētāju, pēc tam līdz 1918. gada septembrim bija šīs nodaļas priekšnieka vietnieks un priekšnieks. KK(b)P biedrs kopš 1918. gada augusta. Līdz 1920. gada februārim — Ziemeļu frontes 6. armijas Kara tribunāla kolēģijas loceklis, priekšsēdētāja vietnieks, priekšsēdētājs. No 1920. gada februāra — 1. kavalērijas armijas Kara tribunāla priekšsēdētājs.
Pēc Pilsoņu kara no 1922. gada maija līdz 1935. gadam bija Ziemeļkaukāza kara apgabala Kara tribunāla priekšsēdētājs. 1935. gadā iecelts par Maskavas kara apgabala Kara tribunāla priekšsēdētāju.
1937. gada 10. novembrī arestēts. Apsūdzēts spiegošanā un dalībā militārā sazvērestībā. 1938. gada 7. jūnijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija (AT KK) piesprieda L. Pļavniekam nāvessodu, kurš izpildīts tajā pašā dienā. 1957. gadā PSRS AT KK L. Pļavnieku reabilitēja.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Плавнек Леонард Янович + 07.06.1938». Расстрелянное поколение.