Lidvāveres

Vikipēdijas lapa
Lidvāveres
Pteromyini (Brandt, 1855)
Ziemeļlidvāvere (Glaucomys sabrinus)
Ziemeļlidvāvere (Glaucomys sabrinus)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaGrauzēji (Rodentia)
DzimtaVāveres (Sciuridae)
ApakšdzimtaParastās koku vāveres (Sciurinae)
CiltsLidvāveres (Pteromyini)
Lidvāveres Vikikrātuvē

Lidvāveres (Pteromyini) ir viena no vāveru dzimtas (Sciuridae) ciltīm , kas apvieno 43 sugas, kas iedalās 15 ģintīs un divās apakšciltīs: Glaucomyina un Pteromyina.[1] Lielākā no visām lidvāverēm ir vilnainā lidvāvere (Eupetaurus cinereus), mazākās ir pigmejlidvāveres (Petaurillus). Savvaļā lidvāveres dzīvo 6 gadus, tomēr nebrīvē tās var nodzīvot 10—15 gadus. Šī atšķirība veidojas tādēļ, ka savvaļā lidvāvere tiek atktīvi medīta. Lidvāveri medī čūskas, jenoti, pūces, zebiekstes, koijoti, dažādi plēsīgi putni un mājas kaķi.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lidvāvere planējumā, attēlā ziemeļlidvāvere (Glaucomys sabrinus)

Gandrīz visas lidvāveru cilts sugas sastopamas Āzijā, tikai trīs sugas mājo Ziemeļamerikā un Centrālamerikā.[2] Eiropā un arī Latvijā sastopama viena suga — lidvāvere (Pteromys volans), kas izplatīta arī Āzijas mērenās joslas ziemeļos.[3] Tā iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā, 1. kategorijā.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lidvāvere ir krietni mazāka par parasto vāveri. Tās ķermeņa garums parasti ir 13—20 cm, svars 95—170 g. Ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām raksturīga ādas kroka. Ausis īsas, acis lielas un tumšas, kas raksturīgi nakts dzīvniekiem. Ķermenis un aste saplacināti. Apspalvojumā dominē pelēkie toņi. Pakaļkājas mazliet īsākas par priekškājām, pēdas salīdzinoši garas — līdz 5 cm.[4]

Lidvāveres lidojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums "lidvāvere" var maldināt un likt domāt, ka šīs vāveres varētu lidot, tomēr vāveres nelido, tās tikai planē. To ļauj darīt ādas kroka, kas savieno pakaļkājas ar priekškājām. Planējot no viena koka uz otru, tā spēj veikt arī dažādus akrobātiskus trikus: pagriezties, planēt pa apli vai spirāli un nolaisties tajā pašā vietā, no kuras startējusi. Lidvāvere spēj planēt pat 50 metru tālu. Kad lidvāvere neplanē, ādas kroka ir savilkta, tādējādi tā netraucē tai kāpelēt pa kokiem. Planēt lidvavāverei palīdz arī aste, kas palīdz bremzēt vai izlīdzināt lidojumu.[5]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zēns ar lidvāveri, 1765. gada Dž. S. Koplija (angļu: John Singleton Copley) glezna

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Thorington, R. W. Jr. and R. S. Hoffman. 2005. Family Sciuridae. Pp. 754-818 in Mammal Species of the World a Taxonomic and Geographic Reference. D. E. Wilson and D. M. Reeder eds. Johns Hopkins University Press, Baltimore.
  2. Biology and Conservation Status of Flying Squirrels (Pteromyini, Sciuridae, Rodentia)
  3. Latvijas Daba: Vāveru dzimta
  4. «Zaļā dzīvesstila žurnāls "Vides Vēstis"». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 17. decembrī. Skatīts: 2009. gada 19. aprīlī.
  5. Apollo - Dzīve: Noslēpumainā ar apmetni[novecojusi saite]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]