19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Lurjē bija viens no Rīgas spēcīgākajiem šahistiem.[2] Viņš piedalījās četru Baltijas Šaha savienības kongresu šaha turnīros, no tiem divos ieņēma otro vietu. 1907. gada kongresā Rīgā galvenā turnīrā spēlēja 16 šahisti, kas pirmajā etapā — priekšsacīkstēs bija sadalīti divās apakšgrupās. No katras apakšgrupas finālam kvalificējās trīs labākie. Lurjē pārliecinoši uzvarēja savā apakšgrupā, iegūstot 6,5 punkti no 7 iespējamiem un apsteidzot 2.—3. vietas ieguvējus V. Zonu (Rēvele) un A. Otu (Tērbata) par diviem punktiem. Finālturnīra finišu K. Rozenkrancs un S. Lurjē sasniedza ar vienādu punktu summu. Uzvarētāja noskaidrošanai izspēlēja papildus partiju, kurā uzvarēja Kārlis Rozenkrancs un kļuva par turnīra uzvarētāju. 1913. gada kongresāJelgavā galvenā turnīrā cīnījās 15 šahisti. Lurjē ieguva 10,5 punktus no 14 un bija otrais, par vienu punktu atpaliekot no uzvarētāja Alfrēda Hartmaņa.
1911. gada rudenī Lurjē piedalījās Viskrievijas spēcīgāko amatieru turnīrā Pēterburgā. Divdesmit divu dalībnieku konkurencē viņš dalīja 6.—8. vietu, aiz sevis atstājot J. Bogoļubovu, L. Kubbelu, P. Romanovski, K. Rozenkrancu un citus pazīstamus šahistus.[3]
